Raksts

Zināšanu makšķerēšana valsts pārvaldei


Datums:
03. jūlijs, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: AvidlyAbide

Valsts politikas veidotāji nav viszinoši. Viņiem tādiem arī nav jābūt. Taču savu zināšanu robežas ir jāapzinās un, strādājot pie sabiedriski svarīgiem lēmumiem, jātiecas tās paplašināt.

Valsts politikas veidotāji – amatpersonas, kas izstrādā jaunus likumus, jaunas koncepcijas, stratēģijas – nav viszinoši. Viņiem tādiem arī nav jābūt – nav pasaulē cilvēka, kas zinātu VISU, teiksim, par būvniecību, medijiem, valsts kapitālsabiedrību pārraudzību. Taču savu zināšanu robežas ir jāapzinās un, strādājot pie sabiedriski svarīgiem lēmumiem, jātiecas tās paplašināt tā, lai pieņemtie lēmumi būtu tik kvalitatīvi, cik vien iespējams.

Manuprāt, tieši šī atziņa ir piemērots atskaites punkts, domājot par vajadzību iesaistīt plašāku sabiedrību publisko lēmumu pieņemšanā! 2013.gada pirmajā jūlijā stājas spēkā apjomīgi grozījumi regulējumā par sabiedrības līdzdalību attīstības plānošanas procesos un valsts iestāžu pienākumos dalīties ar informāciju internetā. Starp vairākiem pozitīviem jauninājumiem, vēlos īpaši uzsvērt vienu: šīs izmaiņas vairāk motivēs valsts amatpersonas piedomāt pie tā, lai jau jaunas politikas izstrādes stadijā savāktu pēc iespējas plašu viedokļu, komentāru, ieteikumu spektru no zinošiem cilvēkiem (piemēram, no akadēmiskās, NVO, biznesa vides), kuri nestrādā valsts pārvaldē.

Galu galā ir milzums zināšanu, prasmju, pieredžu, ideju, kuras var noderēt Latvijai nozīmīgu lēmumu pieņemšanā, bet par kurām lēmumu pieņēmēji neuzzinās, ja šo zināšanu, prasmju, pieredžu, ideju turētāji ar tām nepadalīsies! Problēma ar līdzšinējo valsts pārvaldes un sabiedrības sadarbības praksi: tā lielākoties tika balstīta pieņēmumā, ka valsts pārvaldes rīcībā JAU jābūt visai nozīmīgajai informācijai labas politikas izveidei, tādēļ ierēdņiem jāuzraksta no nulles jauns politikas plānošanas dokuments vai likumprojekts, un tad, kad tas jau uzrakstīts, jāparāda “sabiedrībai”. Ja “sabiedrībai” ir kādi būtiski iebildumi, tad, iespējams, kaut kas tiks pamainīts – bet lielās līnijās dokuments jau ir gatavs un nav maināms. Rezultātā reti kad visi ir apmierināti. Tiem, kas vēlas palīdzēt pārvaldei izstrādāt labākus dokumentus, šķiet, ka konsultācijas notiek “ķeksīša pēc”, savukārt valsts pārvaldes darbinieki ik pa laikam neizprot, kādēļ nevalstisko organizāciju sagatavotie atzinumi “nav pa tēmu”, nav tik tehniski korekti izstrādāti kā iestāžu atzinumi un kādēļ tiek piedāvāts mainīt ko citu, nekā iestāde sākotnēji iecerējusi.

Vai var savādāk?

Jā, var!

Piemēram, pirms jaunu likumprojektu vai politikas dokumentu izstrādes, var sākt vākt PIEREDZES. Valsts kanceleja joprojām turpina veiksmīgo akciju “Mazinām slogu kopā![ 1 ]” kur katrs Latvijas iedzīvotājs var internetā paziņot par pamanītām nejēdzīgām valsts iestāžu procedūrām. Tālāk jau Valsts kanceleja domā, vai un kā šo problēmu risināt. Dažas no problēmām ir ļoti specifiskas: ar tām varbūt saskaras tikai mazāk nekā 1% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Vai valsts iestādes, kuru varā ir tās atrisināt, pašas uzzinātu par šīm problēmām? Diez vai – vai, vismaz, tas nenotiktu tik ātri. Šis ir lielisks paņēmiens, ko tikpat labi varētu izmantot arī plānojot turpmāko izglītības, policijas darba, veselības aprūpes politiku – iedzīvotāju pieredžu apkopošana šeit lieti noderētu!

Tikpat labi valsts iestādei trūkstošo informāciju var meklēt ne tik daudz pie neierobežota cilvēku loka, cerot, ka kādam gan jau būs gadījies saskarties ar kādu problēmu, bet pie konkrētu nozaru pārzinātājiem, veicot APTAUJU. Piemēram, iedomāsimies, ka kāda valsts iestāde pasūtījusi (iespējams, apjomīgu un dārgu) pētījumu, kura noslēgumā rekomendētas vairākas izmaiņas attiecīgajā nozarē. Ko tālāk? Iestādei pašai lemt? Bet kādēļ gan pie viena neaptaujāt citus nozares pārzinātājus akadēmiskajā vidē, sabiedriskajās organizācijās, biznesa vidē u.tml., lai noskaidrotu, vai lēmumu pieņēmējiem netrūkst kādas papildus informācijas šo rekomendāciju izvērtēšanā? Piemēram, šobrīd tieši šādi rīkojas Eiropas Komisija, sarīkojot konsultēšanos[ 2 ] par Vairas Vīķes-Freibergas vadītās augsta līmeņa ekspertu grupas mediju brīvības un plurālisma jautājumos sagatavoto ziņojumu. Kādēļ gan šāda pieeja nevarētu tikt izmantota arī Latvijā attiecībā, teiksim, uz mediju, korupcijas novēršanas, vēlēšanu vai citiem jautājumiem?

Tāpat var vākt arī IDEJAS. Piemēram, Igaunijā nupat ar konkrētām rekomendācijām lēmumu pieņemšanā noslēgusies sabiedriskā ideju vākšana portālā rahvakogu.ee[ 3 ] par to, kā mazināt pārvaldes politizāciju, palielināt sabiedrības līdzdalību, mainīt partiju finansēšanas kārtību, vēlēšanu sistēmu. Lai gan šo aptauju organizēja nevalstiskās organizācijas, tik pat labi iniciatīva varēja nākt arī no valsts pārvaldes brīdī, kad tika apsvērta jaunas politikas izstrāde attiecīgajās jomās!

Dažkārt valsts pārvaldes darbiniekiem īpaši var noderēt pa visu sabiedrību izkaisītās ZINĀŠANAS. Konsultēšanās var notikt arī par ļoti sarežģītiem un specializētiem jautājumiem – piemēram, Lielbritānija reiz sarīkoja sabiedrisku konsultēšanos par to, kā tai labāk pārraudzīt drošības iestādes. Lielbritānijas valdība uzrakstīja konsultāciju dokumentu[ 4 ] (green paper), kurā godīgi izklāstīja savu līdzšinējo domāšanas veidu, atklāja dažas problēmu risināšanas iespējas un tad uzdeva ļoti konkrētus jautājumus, lūdzot atbilžu sniedzējiem piedāvāt savus argumentus un skatījumu uz to, kā vislabāk šīs problēmas risināt. Lielisks veids, kā konsultēties par nākotnē paredzamām reformām, nākot klajā ar mērķa definējumu, bet atstājot brīvību un elastību mērķa sasniegšanai! Manuprāt, šis ir paņēmiens, ko arī Latvijā varētu labi izmantot pirms kādām, iespējams, sāpīgām reformām: nevis “dragāt” ar gatavu reformas modeli un paņēmieniem pāri visiem iebildumiem, bet iesaistīt jomas speciālistus mērķim atbilstošu risinājumu un kompromisa iespēju meklēšanā.

Šie ir tikai daži piemēri tam, cik radoši un sakarīgi var iesaistīt sabiedrību lēmumu pieņemšanā!

Šādu konsultēšanās formu izmantošanas atšķirība no tā, ko nereti novēroju Latvijas pārvaldē – šāda konsultēšanās nav ķeksītim, katra no procedūrām ir izvēlēta ar jēgu. Un jēga rodas nevis no apziņas, ka sabiedrību vajag iesaistīt iesaistīšanas pēc (jo tā prasa likums!), bet gan tādēļ, ka amatpersonas patiesi vēlas pieņemt pašu labāko no iespējamiem lēmumiem, apzinās, ka paši nav viszinoši, un spēj atrast vispiemērotāko veidu, kā izmakšķerēt trūkstošās zināšanas no sabiedrības dzīlēm!

Raksts pārpublicēts no delfi.lv

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!