Foto: AFI
Nelielās klasēs veidojas ģimeniska atmosfēra un draudzīgas attiecības starp skolēniem un skolotājiem, bet šāda vide mācību darbam nav pietiekami stimulējoša. Diemžēl darba dzīvē visus sagaida nežēlīga konkurence, un tikai spēcīgākie spēs sasniegt augstus mērķus.
Izpratne par to, kas ir kvalitatīva izglītība, ir nemitīgā mainībā. Vai tā ir zināšanu kopums atsevišķos mācību priekšmetos, informācijas apjoms – enciklopēdiskas zināšanas visos virzienos, vai tā ir uz zināšanām balstītas prasmes un iemaņas, gatavība turpmākajā dzīvē patstāvīgi un nemitīgi papildināt savu bagāžu. Mainās arī skolas loma – vai nu nodrošināt nemitīgu faktu apjoma palielināšanu visos mācību priekšmetos, vai iemācīt pašu galveno – prasmi iegūtās zināšanas pielietot dzīvē nestandarta situācijās, spēt patstāvīgi atrast vajadzīgo informāciju un to interpretēt.
Līdz ar nemitīgo informācijas apjoma palielināšanos ir skaidrs, ka neviena skola nespēs nodrošināt visu vajadzīgo dzīvei. Tieši tāpēc arvien svarīgākas kļūst prasmes atrast informāciju, atlasīt vajadzīgo un to pielietot. Tieši šādas prasmes un iemaņas no skolas absolventiem gaida darba tirgus. Ar to negribu teikt, ka akadēmiskās zināšanas nebūtu vajadzīgas.
Diemžēl pašreizējās mācību programmas joprojām no skolēniem prasa faktu un formulu iegaumēšanu, mazāk uzmanības veltot to interpretācijai.
Spēju patstāvīgi strādāt veicina aktīvo mācību metožu pielietošana mācību procesā. Tās mudina, pat piespiež skolēnus domāt, patstāvīgi izteikt savu viedokli, meklēt netradicionālus risinājumus. Diemžēl šādas metodes ir ļoti laikietilpīgas, skolotājam gan sagatavojot stundas, gan arī tās vadot. Visam pāri kā Damokla zobens karājas mācību priekšmeta standarts un valsts pārbaudes darbi ar savām nepielūdzamajām prasībām. Lai skolotāji būtu gatavi šīs jaunās metodes ieviest, viņiem nepieciešams nemitīgi paaugstināt savu kvalifikāciju. Tas savukārt prasa ievērojamu laiku. Diemžēl skolotāji elementāras izdzīvošanas dēļ ir spiesti strādāt divkāršu slodzi, līdz ar to laika kļūst vēl mazāk. Veidojas apburtais loks – pārslogoti skolotāji, maz ieinteresēti savu darbu pilnveidot, pārslogoti skolēni, kuri nav gatavi risināt ikdienišķus uzdevumus, kurus tiem piespēlēs dzīve.
Otrs svarīgs aspekts, manuprāt, ir mācību priekšmetu sistēma. Skolēni mācās atsevišķus mācību priekšmetus, un atrautība no dzīves tikai palielinās. Vienā mācību priekšmetā iegūtās zināšanas viņi nespēj pielietot citā, jo neredz kopsakarības. Tas arī ir iemesls, kāpēc skolēni netiek galā ar uzdevumiem, kuros nepieciešams apvienot zināšanas no dažādiem mācību priekšmetiem. Ar šādiem uzdevumiem galā tiek tikai labākie skolēni. Kā parādīja nesen publiskotais Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Cooperation and Development – OECD) pētījums Zināšanas un prasmes dzīvei, Latvijā polarizācija starp labākajiem un sliktākajiem skolēniem ir ļoti liela. Patiesībā vajadzētu attīstīt tieši vidējo un vājāko skolēnu prasmes un iemaņas, lai nākotnē neveidotos darba tirgum nederīga jauniešu masa. Vajadzētu attīstīt profesionālās izglītības tīklu, lai jaunieši ar ne tik labiem mācību sasniegumiem varētu atrast sev atbilstošu arodu.
Skolās arvien populārāki kļūst dažādi testi, kur skolēnam no piedāvātajām atbildēm jāizvēlas pareizā. Tas nekādi neveicina domāšanas attīstību, patiesībā tas ir tikai atpazīšanas līmenis. Tāpat ļoti populāras ir rakstiskās atbildes pat tādos mācību priekšmetos, kuri tradicionāli prasa mutisku atbildi, prasmi izteikt savas domas, aizstāvēt viedokli, skatīt lietas kopsakarībās. Rakstiskas atbildes nedod iespēju pārējiem skolēniem sekot līdzi atbildei, salīdzināt, analizēt, piedalīties diskusijās. Zemais lasītprasmes līmenis norāda uz skolēnu nespēju atlasīt faktus, tos interpretēt, saskatīt kopsakarības.
Pētījums uzskatāmi parādīja lielo skolu pārākumu pār mazajām lauku skolām. Protams, ne jau skolēnu skaitā ir lietas būtība. Lielās skolas ir spējīgas piesaistīt labākus skolotājus, nodrošināt labāku mācību materiālo bāzi un labvēlīgāku mācību vidi. Manuprāt, lietderīgāk ir koncentrēt materiālos resursus lielās vidusskolās un ģimnāzijās ar daudzām paralēlklasēm, nevis sadalīt nabadzību sīkās daļās. Ar to es neuzskatu, ka būtu jālikvidē visas lauku skolas vai Rīgā jāatstāj tikai viena milzīga skola. Tomēr domāt par skolu tīkla optimizāciju gan ir nepieciešams. Tas pats attiecas uz klašu piepildījumu – nelielās klasēs parasti veidojas ģimeniska atmosfēra un draudzīgas attiecības starp skolēniem un skolotājiem, bet šāda vide mācību darbam nav pietiekami stimulējoša. Diemžēl darba dzīvē visus sagaida nežēlīga konkurence, un tikai spēcīgākie spēs sasniegt augstus mērķus.
Pētījums parādīja meiteņu pārākumu pār zēniem. Meitenes vienmēr ir bijušas apzinīgākas, centīgākas un izpildīgākas. Savukārt zēni izceļas ar lielāku brīvdomību un prasmi “izdzīvot” ar mazāku enerģijas patēriņu. Tomēr darba tirgū aina ir pretēja – neskatoties uz sieviešu augstāko izglītības līmeni, galvenokārt vīrieši ieņem svarīgus amatus un ir labāk atalgoti. Acīmredzot labas atzīmes skolas liecībā negarantē panākumus dzīvē.
Patīkami, ka Latvijas skolēni izceļas ar klasiskās kultūras aktivitātēm – muzejiem, grāmatām, teātri u.c. Žēl, ka vispārējas tautas nabadzības apstākļos šīs vērtības nav pieejamas visiem, kuri to vēlētos.
OECD pētījums ir mūsu valstij ļoti nozīmīgs. Zemie skolēnu sasniegumi ir signāls, ka ar mūsu izglītības sistēmu un valsts politiku viss nav kārtībā. Patiesībā, vājie punkti ir parādīti, atliek vienīgi izstrādāt atbilstošu izglītības politiku, lai situācija uzlabotos.