Raksts

Ziņas kā komplimenti


Datums:
10. janvāris, 2009


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


Savulaik kopā ar kursabiedreni strādājot „Delna” projektā, mēs pamanījām, ka ir daži laikraksti, kuriem nu ārkārtīgi patīk ražot ziņas kā sava veida komplimentus politiķiem, kuri piedalījās priekšvēlēšanu kampaņā. Tika uzdoti tādi it kā „nevainīgi” jautājumi kā – Kā Jūs pretojaties mūsdienu negatīvismam sabiedrībā? Vai Jūs apmeklējat teātrus un operu? Ko Jūs gribētu novēlēt rīdziniekiem Ziemassvētkos? Atbildes uz šādiem jautājumiem bija vienkārši priekšzīmīgas – politiķis X ir dzimis „kultūrmīlis”, kas turpat vai dzīvo operā, viņš heroiski cīnās ar (opozīcijas politiķu radīto) negatīvismu un nes pozitīvisma lāpu sabiedrībā, tādēļ viņa novēlējums rīdziniekiem būtu nezaudēt cerību Labajam dzīvē.

Ik reizi, kad mēs uzdūrāmies uz šādiem gadījumiem, kuri radīja nelīdzsvaroti pozitīvu politiķa tēlu reportāžā, mums vispirms aizrāvās elpa un pēc tam radās jautājums – vai žurnālisti tiešām neapjēdz, ko viņi dara? Vai arī viņi to apzinās un tādēļ tikpat apzinīgi arī uzdod šādus jautājumus, nereti pat radot pozitīvās „pseido-ziņas”, piemēram, ka deputāts X grasās pirkt čau-čau kucēnu. Cik aizkustinoši.

Šeit gan ir jāatzīmē, ka Latvijas mediji nudien nav vienīgie, kurus piemeklē šādas nelaimes. Tikko lasīju New York Times reportāžu par to, kā Baraka Obamas sievasmāte ievāksies Baltajā namā. Ne vārda par to, cik tas varētu izmaksāt nodokļu maksātājiem (dīvaini, jo amerikāņiem citādi rūp kā tiek izmantots katrs dolārs, ko viņi maksā nodokļos). Izlasot rakstu, man tā arī palika neatbildēts jautājums, kādēļ šis jaunums ir kaut kas, par ko man vajadzētu tikt informētam amerikāņu nacionālajā medijā. Jā, Obamas radiniece ievāksies Baltajā namā – and so what?

Viss pastāsts ir par pavecu afroamerikāņu lēdiju ar konservatīvu kulināro gaumi, kurai rūp znota un meitas labklājība, ka viņa ir gatava atstāt savu darbu, lai rūpētos par Obamas meitām, kamēr tētis braukā pa kampaņām. Ak tu dieniņ, kāds notikums, kāda vēsts! Cik tas bija svarīgi! Fanfaras šurp – jaunā prezidenta ģimene ir ārkārtīgi saliedēta! Ja savas aizņemtības dēļ Obama vai viņa sieva nevarēs personīgi rūpēties par saviem bērniem, tad mums nevajag uztraukties, jo Meriana Robinsone parupēsies, lai Malija un Saša nesāktu niekoties ar narkotikām vai nodotos laiskai dīkdienībai! Praise the Lord!

Un šis man liek uzdot kārtējo jautājumu – kādēļ? Kādēļ New York Times to dara? Vai viņi apzinās risku radot vienpusīgu un pārliecīgi pozitīvu tēlu par prezidentu? Vai viņi būs gatavi objektīvi kritizēt šo prezidentu un viņa politikas, ja tās radīs šaubas par to iespējamo rezultātu?

Man tas atsauc atmiņā kādu rakstu par tām grūtībām, ar kurām saskārās atsevišķi, kritiski noskaņoti žurnālisti, kad viņi gribēja paust savu kritiku pret ASV karu Afganistānā vai Irākā. Tas bija neiespējami, jo toreiz mediji bija uzcēluši prezidenta Bušs Jaunākais pjedestālā: viņš bija Nācijas līderis, nē, Brīvās pasaules līderis. Tādēļ viņu kritizēt nedrīkstēja. Vienkārši nedrīkstēja, ja negribēji tikt nodēvēts par „anti-amerikānisku” vai „nepatriotisku”. Un tieši diskusija un kritika bija tas, kas toreiz īstā starptautiskās politikas krīzē varēja palīdzēt radīt saprātīgāku ārpolitiku. Ak, bet kāpēc gan vilkt tādas paralēles – tagad mūs ir piemeklējusi ekonomiskā krīze un Obama taču nav Bušs!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!