Foto: Rasma Pīpiķe; Foto no personīgā arhīva

Recenzija pētījumam "NVO un valsts sadarbības politika un prakse Eiropā: salīdzinošā analīze" (http://politika.lv/temas/pilsoniska_sabiedriba/5708/)

Pētījuma mērķis ir formulēts šādi: “Informēt par to, kāda politika un prakse valsts un NVO sadarbības jomā pastāv vecajās ES dalībvalstīs, valstīs, kuras iestājās ES pēdējā paplašināšanās reizē, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs.” Pētījumā izmantota šīs politikas un prakses analīze.

Gandrīz vienlaicīgi ar šo analīzi tapis pētījums “Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā.” Šiem pētījumiem būtu jābūt vienam otru papildinošiem, jo tos abus ir pasūtījis Īpašo uzdevumu Ministrijas sabiedrības integrācijas lietu sekretariāts (IUMSILS) Pilsoniskās sabiedrības attīstības stratēģijas izstrādes ietvaros.

Minētos darbus nevar uztvert atrauti, taču diemžēl saturiski tie viens otru tomēr nepapildina. Šķiet, ka lietderīgāk būtu bijis apvienot pētāmos jautājumus un nešķirti runāt par valsts sadarbību ar NVO, modelējot labākās iespējas mainīgā kontekstā, pamatojoties uz attīstības tendencēm, kas vērojamas Latvijas trešajā sektorā.

Recenzente Līva Biseniece uzsver, ka pētījums “Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā: 2004. gada situācijas analīze” ir: “par pilsoniskās sabiedrības skeletu nevis organismu”, tādejādi apstiprinot, ka tā saturs nav kvalitatīvs.

Pētījumā aplūkotas šādas tēmas: Eiropas Savienības valstu NVO un valsts sadarbības institucionālie modeļi, NVO finansējuma politika, NVO sabiedrisko iniciatīvu mehānismi, Eiropas NVO un ES institūciju sadarbības mehānismi.

Viena no aplūkotajām tēmām ir valsts finansējums NVO atbalstam. Ir sastopami divi valsts NVO finansēšanas vai atbalsta veidi: tiešais un netiešais. Tiešo finansējumu NVO nepieciešams iekļaut valsts vai pašvaldības budžetā un pie tā pieskaitāmas: dotācijas, mērķdotācijas, valsts pasūtījums, normatīvais atbalsts un kuponi, par kuriem cilvēki var iegādāties pakalpojumus no NVO, kuru tie uzskata par kvalitatīvāko un izdevīgāko. Netiešs valsts finansējums ir atvieglojumi, tajā skaitā īpašuma izmantošanas noteikumu un nodokļu atvieglojumi, nodokļu atvieglojumi labdarībai, kā arī iespēja daļu iedzīvotāju ienākuma nodokļa novirzīt kādai sabiedriskā labuma organizācijai.

Pētījuma autori modelē, kādiem NVO servisiem vislabāk atbilst noteikta atbalsta forma un kādi apsvērumi jāņem vērā, lemjot par to izvēli. Šeit būtisks aspekts ir valsts mērķu un NVO servisa savienojamība, kas NVO dod iespēju gūt atbalstu no valsts vai pašvaldībām.

Liela pētījuma daļa veltīta detalizētam izklāstam par NVO un valsts sadarbības reglamentējošo dokumentu izstrādes, ieviešanas un uzraudzības procesiem. Tas dod iespēju salīdzināt dažādo valstu un to trešā sektora sadarbības modeļus un izmanot šo pieredzi Latvijas vajadzībām.

Būtiski, ka pētījums parāda ne tikai pozitīvās, bet arī vājās puses šajā sadarbībā, kas dod padomu sadarbību reglamentējošo dokumentu izstrādāšanas dažādām fāzēm. Tieši šajā aspektā būtu nepieciešama situācijas analīze par Latviju, lai pēc iespējas kvalitatīvāk norisinātos pilsoniskās sabiedrības stratēģijas izstrāde, konsultācija un vēlāk – ieviešana.

Viens no piemēriem ir Lielbritānija, kur par traucējošiem valsts un NVO savstarpējās sadarbības politikas veidošanas procesā atzīti sekojoši faktori:

• Plaisa starp sadarbības līguma aizstāvjiem un skeptiķiem, kura cēlonis ir nepietiekama informācija par pozitīviem rezultātiem, veiksmīgiem piemēriem un gūtajām mācībām;
• Vilcināšanās brīdī, kad attiecīgie principi un vērtības ir visaktuālākie.
• Valdības rīcības negatīvā ietekme – piemēram, finansējuma samazināšana, nevēlēšanās sadarboties;
• Abu pušu līderu kvalifikācija un gatavība aktīvi darboties;
• Laiks un līdzekļi, ko valdība atvēlējusi sadarbības īstenošanai;
• Paša nevalstiskā sektora kūtrums.[1]

Autori atgādina, ka nepieciešams definēt, kurš pārstāv abus sektorus sadarbības politikas pieņemšanas un īstenošanas procesā, kādi ir pārstāvju nominācijas mehānismi, viņu pilnvaras, atbildība un pienākumi. Un beigu beigās, no sadarbības politikas dokumenta satura būs atkarīgs, kā to ieviesīs praksē un kādas institūcijas nodrošinās īstenošanas pasākumu uzraudzību.

Pētījumā analizēts jautājums par interešu aizstāvības NVO neatkarību savos viedokļos, kad tās saņem finansiālu atbalstu no valsts. Pētījums nepiedāvā risinājumu šai dilemmai, kaut arī Eiropas Savienības kontekstā zināmi piemēri, kad organizācijas tiek finansētas no Eiropas Komisijas ar skaidru mērķi ietekmēt direktīvu iniciatīvas, būt interešu aizstāvjiem savā jomā, un finansējuma piešķīrums neliedz tām būt objektīvām un atklātām savās aktivitātēs.

Informācijas plūsmas nodrošināšana starp sektoriem minēta kā viens no būtiskākajiem sadarbības izdošanās pamatprincipiem, kā arī plašas sabiedrības, NVO, valsts institūciju un citu partneru iesaistīšana visās pētījumā aplūkotajās valstīs veicinājusi to, ka visi iesaistītie jutušies piederīgi pilsoniskās sabiedrības attīstīšanas procesam.

Pētījumā arī aplūkots, cik lielā mērā valstis atbalstīja trešo sektoru pirms iestājas Eiropas Savienībā un kāda bija NVO iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā par iestāju ES.

Kā viens no uzskatāmajiem negatīvajiem piemēriem tiek minēts Polijas modelis, kur trešais sektors nebija apmierināts ar valsts piedāvāto atbalstu NVO, kā rezultātā Polijas NVO izveidoja pārstāvniecību Briselē. Tomēr valsts finansiālais atbalsts bijis visai niecīgs, jo tā izveidošanu atbalstījuši tikai starptautiskie fondi.

Kā viens no labākajiem piemēriem attiecībā uz NVO iekļaušanu ar ES saistītos procesos tiek minēts Čehijas modelis, kur dokumentāli tika fiksēts, ka NVO iesaistīšana ES iestājas procesa norisēs ir valsts politika. Savstarpēja partnerības attīstīšana starp sektoriem ir iekļauta nacionālajā attīstības plānā, kā arī sektoru darbības programmās struktūrfondu izmantošanā. Tā rezultāta tiek nodrošināts mehānisms, kas palīdz NVO iegūt finansējumu no struktūrfondiem.

Pētījuma kontekstā manāmi pietrūkst analīze par Latvijas situāciju. Darbs būtu uzskatāms par izdevušos, ja Latvija būtu ietverta kā viena no pētāmajām valstīm, veidojot uzskatāmu salīdzinājumu par trešo sektoru Latvijā un citur. Līdz šim Latvijas trešā sektora situācijas izpēte tādā šķērsgriezumā, kā to veicis šis pētījums ar citām Eiropas Savienības valstīm, nav veikta.

Nobeigumā minēšu mūsu kaimiņvalsts Igaunijas trešā sektora pārstāves Kristinas Mand viedokli: “Gala produkts (Pilsoniskās sabiedrības attīstības stratēģija) ar pašu dokumenta izstrādes procesu nav salīdzināms. Tieši procesa kvalitāte nodrošinājusi, ka notiek dialogs ne tikai ar Valsti, NVO un privāto sektoru, bet arī starp pašām NVO, kas radījis to piederības sajūtu trešajam sektoram un vēlmi kopīgi risināt esošās problēmas.” Pētījumā atzīts, ka citās ES valstīs konsultēšanās ar interešu grupām tiek uzskatīta par neatņemamu labas pārvaldības sastāvdaļu, un likumdošanas iniciatīvas ir jābalsta uz sociālo dialogu. Te vietā atgādināt, ka šī procesa norise nav kvalitatīvi īstenojama bez ievērojama valsts atbalsta.

______________

[1] NVO un valsts sadarbības politika un prakse Eiropā: salīdzinošā analīze, 40.lpp.

Publicēts 2004. gada 15. jūnijā, 22.jūnijā veikti labojumi.