Kas gan varētu būt kopīgs kādas populāras idiomas tulkošanas pieredzei, rīcībpolitikas plānošanai un gastronomiskai izvēlei? Mārtiņš Rītiņš iespējams atbildētu - kas gan var būt labāks par šo!

Tāltālos laikos un tāltālā zemē reiz dzīvoja, kāds tītars. Tas vareni auga un barojās un saimniekam bija stratēģisks plāns sarīkot vienu superīgu Ziemassvētku mielastu. Pasniegt šo pārsteigumu savai ģimenei, uzaicināt labākos draugus. Vārdu sakot – no sirds izpriecāties pie bagātīgi klātā galda. Tikai vienu saimnieks nebija ņēmis vērā, tītars bija gudrs, mācīts un „D” dienā uzdeva jautājumu saimniekam „Varbūt, ievērojot mūsu demokrātijas noturīgās tradīcijas, ņemsim vērā visu iesaistīto pušu intereses un balsosim?” Saimnieks no pārsteiguma nevarēja izdvest ne vārda un tā arī palika pārdomās – Vai ļauties pēkšņas demokrātijas uzplūdiem no potenciālā cepeša puses, vai tomēr svinēt iecerētos svētkus?

Kāpēc tas būtu interesanti rīcībpolitikas plānošanas kvalitātes kontekstā? Iespējams tāpēc, ka salīdzinoši bieži sastopamies ar situāciju, ko raksturo ar vārdiem: „sociālie partneri iebilst…”, „vai tas ir saskaņots ar nozari”, „slikta komunikācija”, „saņemti būtiski iebildumi”, „priekšlikumi nav īstenojami”, „aprēķinus nepieciešams detalizēt”, “aicinām iesniegt papildus informāciju”, “nav pietiekami argumentēts”, u.t.t.. Ja nepieciešams konkretizēt un vizualizēt situāciju – atceramies diskusiju ar/par/ap izglītības attīstību. Papildus uz šo analīzi pamudināja arī nesenās publikācijas „DienasBizness”, īpaši A.Vanaga un I.Lāča atziņas par atsevišķu organizāciju lomu šajā “banketā”.

Vispirms plašākā kontekstā par gastronomiju un sabrukumu, ko profesionālajā vidē sauc par melnā gulbja efektu. Loma, ko parasti spēlē tītars politikas plānošana nav pateicīga, jo to galvenokārt izmanto kā piemēru kļūdainai pagātnes notikumu ekstrapolācijai nākotnē. Piemēram, ja ik dienas esmu saņēmis labu barību, un tā 256 dienas, kas liecina ka 257 dienā tā nebūs? Nekas! Īpaši gadījumā, ja no 246 dienas ēdiena deva ir palielinājusies un kļuvusi kalorijām bagāta. Iespējams ka dzīve iet uz augšu un mani sagaida vēl „septiņi trekni gadi”. Pārsteigums! Tas atnāk negaidīti un protams vainīgi ir “tumsas spēki”, kas neko nesaprot.

Tātad pienāk liktenīgais „D” rīts un nesaprotamu iemeslu dēļ pagātnes novērojumi kļūst nevērtīgi. Iespējams, tāpēc vienīgais „cerību salmiņš” ir apelēšana pie demokrātijas pamatiem un principiem. Jāpiebilst, ka notikumu negaidītais pavērsiens ir no putna skatu punkta, iespējams, ka saimniekam šāds notikumu pavērsiens nav pārsteigums. To arī ievērosim, iespējams, ka noderēs, diskusijās par informācijas aktīvu turētāja un lietotāja lomām lēmuma pieņemšanas procesā. Līdzīgas domas pauda arī TW personība @Mahris Zmeycharauski tvītojot ”Personīgā pieredze ļauj secināt, ka esmu nemirstīgs”. Balstoties N.Taleba apcerējumu par to otru putnu, atļāvos piebilst „Līdzšinējā personiskā pieredze ļauj secināt, ka esmu nemirstīgs”. Tāpēc notikumus var mērīt var arī laimes indeksos, kura pēkšņi un negaidot beidzas. Līdzīgi situācijai, kad beidzas nozarei apsolīts un “pašsaprotams” finansējums, tātad biedzas “laime”, kurai ik dienas vajadzētu palielināties.

Tāda ir vide, kurā darbojās rīcībpolitikas plānošanas spilgtākais tēls – Ziemassvētku tītars.

Kontekstā ar diskusijām izglītības jomā (un ne tikai) ir piemērojams arī cits rīcībpolitikas plānošanas princips, ko vislabāk apraksta idioma – Turkeys do not vote for Christmas. Ņemot vērā visas tulkošanas nianses un būtību, gribēto šo idiomu tulkot šādi – Ja mēs ļautu tītaram balsot, tad Ziemassvētku nebūtu.

Vēl viena būtiska atziņa visu diskusiju kontekstā ir tā, ka varbūtēja notikuma pierādījumu trūkums, nebūt nenozīmē ka pietrūkst pierādījumu notikumam. Par pēdējo liecina daudzu liecības, ka Ziemassvētki tomēr tiek svinēti. Ko darīt gadījumā ja „sadarbības partneru” ir daudz, piemēram, vairākas organizācijas un partneri. Vai mums draud sevišķi labi Ziemassvētki. Šaubos! Izskatās ka jebkādas izmaiņas kļūst neiespējamas jo iestājas – grupdomāšanas fenomens, kas pastiprina augstākminēto „Ziemassvētku demokrātijas” izaicinājumu. Šķiet šis ir piemērots brīdis un vieta, lai aicinātu Jūs vizualizēt pēdējo divu gadu karstākās diskusijas (arī tās, kuras šobrīd norisinās, piemēram, par termiņuzturēšanas atļaujām, operu). Un ierosinu vizualizāciju sagrupēt pa „plauktiņiem”:

1) Vai atpazīstat kādu, kas balstoties uz veiksmīgu līdzšinējo sasniegumu liecībām, prognozē labvēlīgus nākotnes notikumus? Vai varat atcerēties, kad bijām pārsteigti par “pēkšņu” finansējuma apturēšanu un kurās jomās tas bija? Vai tas bija negaidīti?

2) Vai atpazīstat kādu, kam vajadzētu būt par „galda krāšņāko rotājumu”, cenšas ietekmēt „ballītes” norises gaitu, rakstot bezgala garus atzinumus un „kāpjot” uz tribīnes vietās, kurās tiek pieņemti lēmumi (piemēram, Ministru kabinetā)? Vai atceramies kādu, kas ir vienmēr gatavs apstrīdēt visu, jebkurā laikā un vietā? Vai atpazīstat situāciju, kad atzinumi par normativo aktu projektiem ir uz vairākiem desmitiem lapu?

3) Vai atpazīstat kādu, kas organizē „grupēšanos” ap kopīgām interesēm un pārstāvēt šīs intereses ar organizācijas, padomes, biedrības, alianses vai kādas citas „maskas”? Vai atceramies situācijas, kad tas tiek pastiprināts forumos un citos līdzīgos pasākumos? Vai atceramies situācijas, kad “grupas” kopējais viedoklis izslēdz spēju uz atšķirīgu individuālo viedokli (konformisma pazīme)?

Ja Jums ir izdevies kādu atpazīt un sasaistīt ar reāliem notikumiem un cilvēkiem – apsveicu, Jums ar kritisko domāšanu viss ir kārtībā. Varat sevi ieskaitīt D.Hjūma sekotājiem – radikālākajam no “britu empīriķiem”.

P.S. Ceru ka automātiski netikšu pieskaitīts “tumsas spēkiem” (skatīt D.Hjūma biogrāfiju).