Foto: International Center for Not-for-Profit Law

Ļoti daudzu valstu valdības finansē NVO sektoru – daudzviet Rietumeiropā NVO saņem subsīdijas no valsts, citviet izveidota grantu sistēma, bet daudz biežāk NVO tiek deleģētas funkcijas, ko pati valsts vai pašvaldības nespēj izdarīt.

Intervija ar Starptautiskā bezpeļņas likumu centra (International Center for Not-for-Profit Law) programmu direktori Katrīnu M. Šī (Catherine M. Shea)

Jūs Latvijā esat laikā, kad uzvirmojušas diskusijas par valsts un pašvaldību uzņēmumu ziedojumiem nevalstiskajām organizācijām (NVO). Kā vērtējat Latvijas valdības ideju neļaut valsts un pašvaldību uzņēmumiem ziedot NVO?

Modernās un progresīvās valstīs ir tipiski, ka NVO saņem finansējumu gan no privātā biznesa pārstāvjiem, gan no valdības, jo tā tiek atbalstīts NVO sektors un dota iespēja NVO attīstīties un strādāt valstiski svarīgās jomās, piemēram, veselības aizsardzībā, izglītībā, labklājībā. Cik es saprotu, iepazīstoties ar situāciju Latvijā, problēmas risinājumu var atrast, diskusijās iesaistot valdību, NVO un arī uzņēmējus.

Kā Jūs domājat, ko Latvijai un tās NVO varētu nozīmēt valsts un pašvaldību uzņēmumu ziedojumu liegums?

Godīgi sakot, es to nevaru prognozēt, jo konkrēti nezinu, cik daudz naudas tie ziedo un kuras organizācijas šo naudu saņem.

Bet varbūt varat pastāstīt, kā valdība NVO atbalsta citās valstīs?

Ļoti daudzu valstu valdības finansē NVO sektoru, bet šim finansējumam ir daudz un dažādas formas. Piemēram, daudzviet Rietumeiropā NVO saņem subsīdijas no valsts. Citviet ir izveidota grantu sistēma, un NVO tiek radīta iespēja rakstīt projektus un tā dabūt finansējumu. Tas ir līdzīgi kā finansējumu sniedz dažādi fondi, tikai šajā gadījumā naudu dod valdība. Taču daudz biežāk NVO tiek deleģētas funkcijas, ko pati valsts vai pašvaldības nespēj izdarīt.

Jāteic, valdība NVO palīdz arī daudz un dažādos citos veidos, piemēram, iekārtojot birojus. Te es nedomāju, ka valdība NVO nopērk biroju telpas, bet gan, piemēram, valsts iestādēs atvēl kādu istabu NVO, jo telpu īre ir ļoti dārga.

Tomēr vai par pieņemamu var uzskatīt valdības domu — mēs nevaram izkontrolēt ziedoto valsts naudu, tādēļ labāk vispār pārtrauksim ziedojumus?

Jā, es saprotu valdības domu, jo runa ir par valsts budžeta naudu, kas primāri nepieciešama sabiedrībai, un par kuru valdība ir atbildīga. Kontrole ir sarežģīts jautājums, bet citās valstīs parasti ir tā — ja valsts dod naudu, tad pieprasa arī atskaites no NVO. Tāpat arī privāto ziedotāju interesēs ir uzturēt saikni ar NVO, lai redzētu, kā nauda ir iztērēta. Ja NVO nauda tiek piešķirta grantu projektu konkursā, tad šim finansējuma veidam ir raksturīga detalizēta atskaišu sistēma.

Ja runājam par fondiem — mums, piemēram, ir Sabiedrības integrācijas fonds, Kultūrkapitāla fonds, kas strādā ar grantu sistēmām, taču šie fondi naudu dala konkrētām jomām. Vai būtu lietderīgi Latvijā izveidot fondu, kas finansējumu nepiešķirtu konkrētās sfēras organizācijām, bet NVO kopumā?

Es domāju, tā ir ideja, ko bez šaubām vajadzētu izvērtēt — cik tas būs izdevīgi pilsoniskajai sabiedrībai un Latvijai kopumā. Kā jau teicu, citas valstis to ir izdarījušas, radot oficiālu atbalstu pilsoniskās sabiedrības attīstībai.

Atsevišķi Latvijas valdības pārstāvji arī izteikušies, ka daļu iekasēto nodokļu valsts varētu sadalīt NVO sektoram. Bet vai valdība var zināt, kurai organizācijai vai kurai jomai nauda ir nepieciešama?

Te mums atkal jāpaskatās uz situāciju citās valstīs. Eksistē arī tāda sistēma, kad valdība naudu dod tieši NVO. Jā, valdībai jāpieņem lēmums, bet tad ir ļoti svarīgi tiešām būt pārliecinātiem, ka valdība palīdz visai sistēmai, un šim procesam jābūt caurspīdīgam. Citiem vārdiem runājot, valdība apstiprina noteikumus, visi zina, kādi tie ir, un naudas dalīšana ir ļoti publiska, lai cilvēki saprastu, kādi lēmumi tiek pieņemti. Jā, valdība izlemj, bet tas nenozīmē, ka tā naudu piešķir tikai tiem, kam vēlas, un bez kādiem ierobežojumiem. Ir jābūt noteikumiem, lai visiem būtu skaidrs — process ir godīgs un valdības naudu var saņemt ikviens.

Bet vai tas nenāktu par sliktu lauku NVO? Tagad, piemēram, pašvaldību uzņēmumi zina, kādas NVO viņu reģionā strādā, un viņi tām arī ziedo. Bet valdība, atrodoties galvaspilsētā, taču nevar zināt, kas notiek kādā ļoti attālā lauku rajonā.

Pareizi, bet tādēļ vien mēs nevaram vispār noliegt šādu procesu. Valdībai ir iespējas uzzināt un saprast, kam palīdzība vajadzīga. Ja valdība pati nevar to zināt, naudas dalīšanu iespējams deleģēt pašvaldībām, kas pārzina situāciju konkrētajā vietā un lokālās norises. Piemēram, Polijā vietējās pašvaldības gan savu, gan no valdības saņemto naudu dod NVO, kas, savukārt, piedāvā projektus ar idejām, ko vietējā līmenī nepieciešams izdarīt.

Ir arī dzirdēts par Čehijas pieredzi, kad valdība NVO piešķīra no valsts uzņēmumu privatizācijas iegūto naudu.

Jā, bet tas viņiem prasīja ļoti ilgu laiku, kamēr tika izveidota darbotiesspējīga sistēma. To, ka no privatizācijas iegūto naudu dos NVO, čehi izlēma jau deviņdesmito gadu sākumā, un šo naudu ieguldīja fondā. Un tad bija jādomā, kāda būs sistēma un noteikumi, kā NVO šo naudu dabūs, tādēļ tika uzrakstīts un pieņemts fonda likums. Man šķiet tā pagāja gads vai varbūt pat vairāk, un šajā laikā nauda netika dota nevienam. Acīmredzami, tas bija liels fonds un spēja dot daudz naudas NVO sektoram, un tomēr — sagatavošanās process bija ļoti garš. Tiesa, no tā mēs varam gūt mācību par fondu veidošanu.

Vai šī stratēģija palīdzēja Čehijas NVO attīstībā?

Ja dod naudu, tad, protams, ka tas palīdz. Tagad gan īsti nezinu, cik tālu NVO attīstības procesi Čehijā pavirzījušies.

Atsevišķi valdības pārstāvji arī izteikušies, ka patlaban Latvijā ir pārāk lielas nodokļu atlaides, ko nākotnē būtu nepieciešams samazināt. Kā domājat jūs, vai šāda valsts attieksme neatbaidītu ziedotājus?

Man ir grūti pateikt, cik lielām jābūt nodokļu atlaidēm Latvijā, jo jums pašiem jāsaprot, kāds labākais risinājums rodams, lai iekasētu gan nodokļus, gan arī atbalstītu NVO. Es domāju, valstij ir jāsaprot — atbalstot NVO, ir jāsekmē arī ziedojumi. Tas ir ļoti svarīgi, un viens no veidiem, kā to izdarīt — ar nodokļu atlaidēm. Taču ziedojumu atlaižu lielums ir atkarīgs no Latvijas iedzīvotāju un valdības attieksmes.

Latvijā ir izstrādāti ļoti, ļoti labi NVO likumprojekti, par kuriem savas atsauksmes rakstījusi arī mana organizācija. Un tur, ieviešot sabiedriskā labuma organizācijas jēdzienu, arī ir piedāvāts gan ziedotāju veicināšanas, gan NVO kontroles modelis. Šie tiešām ir ļoti progresīvi likumprojekti, un, cerēsim, ka tos drīzumā Jūsu parlaments pieņems. Pirms viesošanās Latvijā es biju arī Igaunijā, kur jau kopš deviņdesmito gadu vidus spēkā ir līdzīgi likumi, kas strādā ļoti labi. Savukārt Lietuvā ir tā sauktais 1% likums, kas pārņemts no Ungārijas. Tikai Lietuvā tas patiesībā ir 2% likums, kas nozīmē — ikviena privātpersona var lūgt valstij no saviem samaksātajiem nodokļiem 2% pārskaitīt NVO attīstībai.

Un nobeidzot, vēlreiz — kā, Jūsuprāt, visveiksmīgāk sekmēt ziedotājus NVO?

Viens — nodokļu atlaides, kas NVO atbalstīšanu padara ziedotājiem pievilcīgu, otrs — ja naudas devējs ir sponsors, tad viņš var pieprasīt, lai NVO to reklamē. Bet pamatā vispirms ir ideja, ka, veltot naudu un laiku sabiedrībai un NVO, patiesībā ziedotājs palīdz pats savam biznesam. Tā nav tikai veltīga naudas izmešana, bet gan stiprina pašu kopienu un sabiedrību.