Raksts

Zem politiskajām lodēm


Datums:
23. oktobris, 2007


Autori

Dita Arāja


Foto: AFI

Ja Loskutovu atceļ politiski, tad arī nākošo KNAB priekšnieku ieliks politiski — ar politisku vēlmi iecels politiski angažētu figūru.

Intervija ar KNAB priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi

Ko KNAB nozīmē strādāt situācijā, kad tā vadītājs Aleksejs Loskutovs ir atstādināts?

Kad birojā nav priekšnieka, tad vietniekam, kas pilda priekšnieka pienākumus, ir jāveic gan savas, gan papildus biroja priekšnieka funkcijas. Skaidrajā sadalē, kurš par ko ir atbildīgs un kurš ko dara ikdienā, ir ieviesušās neskaidrības, kā būs turpmāk. Loskutovs gan uz darbu nāk un risina organizatoriskos jautājumus, bet, lai nebūtu iespēju apšaubīt dokumentu leģitimitāti, ar visiem dokumentiem strādā un tos paraksta Alvis Vilks.

Bez tā visa vēl ļoti daudz ir darāms, ņemot vērā, ka mēs esam tikai trīs par visiem jautājumiem — darba grupām, likumprojektu izstrādēm.

Kāds ir KNAB darbinieku — jūsu kolēģu — noskaņojums?

Viņi visi ir juristi un paraduši jebkuram dokumentam saskatīt juridisko pamatu. Tagad visi saprot, ka juridisku argumentu nav vispār nekādu, līdz ar to tas ir politisks lēmums un arī KNAB politiska ietekmēšana, un tad rodas jautājumi — kāpēc tas notiek, kāpēc tas politiķiem ir vajadzīgs? Un rodas šaubas, vai nav vēlme arī politiski ietekmēt KNAB izmeklējamās lietas.

Protams, ka [KNAB darbinieki] ir nobažījušies par turpmāko KNAB darba organizāciju, jo, ja ir doma iecelt kādu citu priekšnieku, tad, iespējams, tiks veiktas iekšējas reorganizācijas, kas tādu pašu politisku iemeslu dēļ var skart gan mani, gan Alvi [Vilku]. Un tad, protams, var notikt [vadības] nevis juridiski konstruktīva interesēšanās par lietām saskaņā ar Kriminālprocesa likumu vai Operatīvās darbības likumu, bet politiski neveselīga interese nu apmēram tā — sagatavo man izziņu, kas tur ir. Latvijas vēsturē ir bijis tā, ka vadība interesējas un neko nepaskaidro.

Mani priecē, ka cilvēki strādā ar visām esošajām lietām un spēj kaut kā distancēties, savu uztraukumu pārliekot no ceturtdienas uz ceturtdienu.

Bet vai kāds no politiķiem pašreizējā posmā nav ieinteresējies par KNAB izskatāmajām lietām?

Tas ir praktiski neiespējami, jo ne es, ne Loskutovs, ne arī Vilks nekad neesam atbildējuši uz jautājumiem, uz kuriem nebūtu jāatbild. Politiķiem ir skaidri zināms, ka mēs neesam ietekmējami, līdz ar to — ja nevar ietekmēt, tad droši vien vajag nomest. Visi cilvēki zina, ka mēs rīkojamies tikai saskaņā ar likumu.

Tātad tas nozīmē, ka jūsu bažas ir vērstas ar skatienu nākotnē, ja KNAB par priekšnieku ieceļ kādu, iespējams, politiski angažētu cilvēku?

Šis jautājums rodas tikai tāpēc, ka pašreizējā situācija ir tāda, ka nav cita loģiska izskaidrojama, kāpēc tagad vajag atstādināt Loskutovu un virzīt uz atcelšanu. Mēs esam paraduši, ka ar KNAB darbu neapmierinātību parasti pauž vai nu mūsu pieķertie korumpanti vai viņiem tuvu stāvoši cilvēki, bet šoreiz šo agresīvo neapmierinātību pauž politiķi, līdz ar to nav citas atbildes kā vēlme ietekmēt KNAB darbu.

Kad bija drošības likumu grozījumi, tad [Dzintara] Jaundžeikara [Saeimas Nacionālās drošības] komisija pieprasīja informāciju par konkrētām personām. Mēs toreiz, balstoties uz likumu, skaidri un nepārprotami atteicāmies sniegt šādu informāciju. Līdz ar to, ka tādi precedenti ir bijuši, nav izslēgta iespēja, ka tie var atkārtoties.

Kāda jums šodien, 22.oktobrī, ir sajūta — KNAB zaudēs Loskutovu vai nē?

Sajūta ir cerīga — šķiet, ka deputāti ir sākuši apzināties, ka lēmums, ko viņi pieņems, ir pietiekami atbildīgs. Viņiem tika atgādināts, ka viņi ir amatpersonas, kas balsojot pieņem lēmumus, nevis tikai automātiski izpildītāji. Cerība ir tāda, ka, ja līdz tam nonāks, viņi nobalsos par Loskutova atstāšanu amatā.

Ko nozīmē “ja līdz tam nonāks?” Jūs pieļaujat, ka valdība kāpsies soli atpakaļ?

To, vai valdība varētu atsaukt [savu lēmumu] no Saeimas, šobrīd ir grūti prezumēt, jo notikumi attīstās tik ātri un politika Latvijā ir tik neprognozējama, ka pieļaut var visu ko.

Ja tomēr Loskutovu noņem, vai jūs šeit varētu palikt?

Spriežot pēc tā, kas un kā notiek, es domāju, nevar būt tā, ka process būtu sācies ar Loskutovu un tur arī apstāsies. Es domāju, ka process turpinās attīstīties arī [korupcijas] apkarošanas bloka virzienā.

Un tas varētu nozīmēt, ka jūs būtu nākamā aiz Loskutova?

Man ir grūti prezumēt, vai es būtu nākamā vai aiznākamā, bet citādāk es neredzu jēgu atlaist Loskutovu, ja visa struktūra un mehānisms turpinātu darboties kā agrāk. Loskutova atcelšana no amata nevar būt pašmērķis, tam ir jābūt rezultātam, kurā kāds ir ieinteresēts. Līdz ar to viennozīmīgi, ka var būt lielas izmaiņas gan personālijās, gan KNAB stratēģijā, virzienā. Var aktualizēties jautājums, vai vispār apkarošana ir nepieciešama. Es pat pieļauju, ka cilvēkiem, kas šos visus soļus menedžē un organizē, pašiem līdz galam nav skaidrs, ko darīt tālāk.

Bet kāda varētu būt jūsu rīcība — jūs dodaties prom kopā ar Loskutovu vai paliekat un strādājat, cik ilgi vēl varat?

Es neredzu nekādu tiesisku pamatu doties prom, un es arī jūtos atbildīga par visiem procesiem, kas ir iesākti. Es strādāšu līdz pēdējai minūtei, kas man te tiks dota.

Premjers pagājušajā nedēļā izteicās — ja noņem Loskutovu, tad vietā pārcelšanas kārtībā ieliek kādu citu, bet konkursu rīko tikai tad, ja piemērotu personu neatrod. Kādu rīcību jūs sagaidītu no valdības — atrast KNAB priekšnieku ar vai bez konkursa?

Man ir iekšēja pārliecība, ka Loskutovu neatcels no amata. Tā kā es pie iekšējās pārliecības dzīvoju, tad vēl nemodelēju situācijas.

Ja Loskutovu atceļ politiski, tad arī nākošo KNAB priekšnieku ieliks politiski — ar politisku vēlmi iecels politiski angažētu figūru. Tas pats par sevi ir ļoti nepareizi, jo galu galā mēs kontrolējam politiskās partijas, pieņemam lēmumus par daudzām politiski pietuvinātām personām.

Tādā gadījumā arī konkurss var būt politizēts?

Protams, protams. Ja komisijas sastāvs ir pietiekami politisks, ja tajā nepiedalās speciālisti no Ģenerālprokuratūras un Augstākās tiesas, tad arī konkurss var būt tikpat politisks kā komisija, kas vērtēja Loskutova darbu. Bet man kaut kā gribas cerēt, ka šo posmu mēs atstāsim teorētiskā plāksnē.

Protams, ka jebkura šāda veida iecelšana ir zināmā mērā politiska, bet ir trīs jautājumi — kurš izvirza, kurš apstiprina un kurš atceļ? KNAB likuma ideja bija tāda — lai [priekšnieka] izvirzīšana būtu maksimāli attālināta no politikas un lai atcelšanā politiskā ietekme būtu stipri minimalizēta. Šeit sanāk, ka politiķi tomēr cenšas izvirzīšanu un atcelšanu pārņemt savās rokās.

Jums pārmet, ka KNAB strādā brutāli — cilvēkus aiztur restorānos, nopludina informāciju, uzsāk lietas, kas beidzas ar neko. Vai jūs pieņemat šos pārmetumus?

Tā visa ir politiskā retorika. Ja mēs sākam skatīt visus pārmetumus konkrēti, tad fakti liecina par pretējo. Kad mēs uzsākam kādu darbību, mēs jau prezumējam, ka sūdzību būs vairāk, nekā par policijas darbu visa gada garumā. Politiķi un amatpersonas ļoti daudz ir sūdzējušies par KNAB rīcību, ko prokuratūra ir ļoti rūpīgi izskatījusi, un es nevaru atsaukt atmiņā nevienu sūdzību, kur prokuratūra mums būtu norādījusi uz kādu būtisku pārkāpumu. Protams, ir situācijas, kur var kaut ko izdarīt citādāk, bet pats galvenais, aizturot vai kratot, ir nodrošināt pierādījumu iegūšanu likumā atļautā veidā. Ja kāda nozieguma fāze notiek tajā laikā, kad, piemēram, viens cilvēks ņem kukuli, bet cits tajā mirklī atrodas vannā, tad mēs nekādi to nevaram ietekmēt. Naudu nevajag ņemt, un tad nebūs tā riska, ka tevi izraus visneērtākā mirklī, jo ir situācijas, kad viss jādara vienlaicīgi — jāveic kratīšanas vairākās vietās, un ko kurš tajā mirklī dara — ēd vakariņas vai iznīcina pierādījumus, kas arī ir iespējams, tas tajā mirklī ir sekundārs jautājums.

Saka, ka mēs pārkāpjam cilvēktiesības. Represīvās iestādes, aizturēšana, kratīšana pats par sevi ir cilvēktiesību pārkāpums — cilvēka brīvības ierobežojums pirms tiesas, bet sabiedrības interesēs, un, ja mēs to nedarīsim, tad neviena tiesa korupcijas lietās nekad arī nenotiks.

Tad jūs teiktu — skatieties, ar kādiem pierādījumiem KNAB iet uz tiesu?

Tieši tā. Mūs priecē, ka žurnālisti seko tiesas procesiem, jo tur parādās fakti un pierādījumi.

Kā ir ar tiem gadījumiem, ko jums pārmet, ka KNAB sāk kādu lietu, bet izrādās, ka nekas nav noticis?

Tiklīdz mēs sākam skatīties konkrētas lietas, tā izrādās, ka fakti ir pretēji. Piemēram, bija minēta Daugavpils pašvaldības izpilddirektora Upīša lieta[1], par kuru teica, ka mums nekas nav sanācis. Tur šonedēļ sākas tiesa pret atsevišķiem līdzdalībniekiem, pats Upītis diemžēl ir miris. Viens otrs min arī Ciņa un Markus lietu[2]. Tur arī šonedēļ sākas skatīšana tiesā — Markus ir apsūdzētais, apsūdzēts arī vēl viens viņa līdzdalībnieks, un mēs uzskatām, ka pret Cini arī ir pietiekami pierādījumi, lai sauktu viņu pie atbildības, bet prokurors uzskatīja citādāk — viņš pret Cini lietu ir izbeidzis. Tomēr tas, ko mēs saskatījām Ciņa rīcībā, ir cieši saistīts ar Markus rīcību, un tas tiesā būs redzams. Arī tiesa vērtēs pierādījumus, pie tam tagad tikai pirmajā instancē. Kukuļošanas faktu ir atzinis prokurors, tāpēc pateikt, ka lieta beidzās ar neko, nekādā gadījumā nevar.

Ja runājam par slepenību, vai pašreizējā situācijā politiķiem, iesaistoties KNAB operatīvās darbības grāmatvedības lietu izvērtēšanā, ir bijusi iespēja tikt klāt operatīvās darbības noslēpumiem, tā atklājot KNAB operatīvās darbības metodes?

Risks, protams, pastāv, ka viņi var izprasīt lietas, kuras pēc tam var traucēt veiksmīgai KNAB darbībai. Tomēr likumā par valsts noslēpumu ir pants, kurš biroja priekšniekam uzliek pienākumu novērst jebkurus apdraudējumus, kas ir saistīti ar valsts noslēpuma noplūdi. Priekšnieka pienākums ir izvērtēt riskus un, protams, sniedzot politiķiem informāciju par finansējumu un tā izlietojumu, mēs cenšamies maksimāli atturēties no to faktu minēšanas, kas galīgi neattiecas uz finansējumu, piemēram, kāda spectehnika ir mūsu rīcībā.

Bet vai pie tās informācijas, ko ieguva ģenerālprokurora Jāņa Maizīša vadītā komisija, jau pastāvēja risks, ka politiķi, kas piedalījās komisijas darbā, tika klāt pie informācijas, kuru jūs nevēlētos izpaust?

Mums bija divas pārbaudes — vienu veica prokuratūra, otru — Maizīša komisija. Kad prokuratūra ļoti intensīvi un diezgan padziļināti skatīja šo jautājumu, viņi spēja izsekot naudas kustībai un tehnikas esamībai, un tas nozīmē, ka viss ir pietiekami pārskatāmi, lai varētu konstatēt, ka nekas nav pazudis, ko viņi arī atzina.

Maizīša vadītā komisija no mums nav pieprasījusi tādus sensitīvus datus, par kuriem mums rastos bažas, ka politiķi to varētu izmantot ne tikai tiem mērķiem, kas paredzēti viņu pienākumos.

To, ka kādam var rasties šāda vēlme, mēs neizslēdzam, bet, kamēr šeit ir Vilks un es, mēs sniegsim atbildi pēc būtības, nevis konkrētus tehniskos datus, no kuru atklāšanas pēc tam paši varam ciest.

Kas būtu jādara, lai vairs neatkārtotos situācija, kad politiķi var iejaukties KNAB darbā? Vai jums vajadzētu palikt premjera pārraudzībā?

Protams, laiku pa laikam aktualizējas jautājums par KNAB neatkarību. Mums likās, ka ar [KNAB likumā paredzēto] priekšnieka atstādināšanas kārtību mēs esam labi pasargāti no politiskās iejaukšanās, bet tagad saprotam, ka neesam pasargāti. No otras puses — ja politiķi nolems pārkāpt likumus arī turpmāk, tad viņi var pārkāpt jebkādus likumus.

Te ir tie juridiskie strīdi, ka mēs it kā esam klasiskā valsts pārvaldes iestāde un premjers ir augstākā instance, kura pārraudzībā mēs varam atrasties. Pie tiesu varas mūs it kā pieskaitīt nevar. Tad mūs it kā būtu jāieraksta Satversmē, un var likties, ka KNAB rakstīt Satversmē ir kaut kā dīvaini. No otras puses, spriežot pēc tā, ka ļoti daudzās valstīs politiķi mēdz vērsties pret pretkorupcijas iestādēm, tad varbūt nodrošināt neatkarību KNAB ir tikpat nepieciešami kā Centrālajai vēlēšanu komisijai vai Valsts kontrolei.

Juridiski KNAB izveidot kā neatkarīgu institūciju?

To tagad gribas domāt arvien vairāk, ņemot vērā, ka politiķiem vēlme ietekmēt KNAB ir diezgan hroniska, kā izskatās.

Tad jūsu regulācija būtu tieši atkarīga no Saeimas?

Faktiski priekšnieka izvirzīšana, atcelšana un atstādināšana ir svarīgākie jautājumi, pārējo neatkarību nodrošina jau esošie likumi. Protams, pastāv bažas, vai KNAB “attīrīs” no nepatīkamajām [korupcijas] apkarošanas funkcijām, no politisko partiju finansēšanas kontroles.

Tad jau zustu KNAB jēga.

Jā, bet KNAB paliktu, un tā būtu tikai it kā sīka reorganizācija.

Nevajag aizmirst, ka Loskutovam [pilnvaru] termiņš beidzas pēc pusotra gada[3], līdz ar to aktuālas kļūs politiskās virzīšanas un apstiprināšanas. Ja viss beigsies normāli, atelsīsimies un sāksim uzņemt apgriezienus, un atkal tas viss pie pašreizējās Saeimas un nezin kāda [Ministru] kabineta sāks atkārtoties. Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieka kandidatūru izvirza Nacionālās drošības padome, ģenerālprokurora kandidatūru izvirza Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs, AT priekšsēdētāju — AT plēnums, un tikai KNAB priekšnieka kandidatūra ir valdošās koalīcijas rokās, un konkurss nav obligāts, līdz ar to šis posms ir visvājākais.

Tad jūsu doma būtu, ka pa šo pusotru gadu vajadzētu sakārtot priekšnieka izvirzīšanu?

Izvirzīšanu vajag padarīti minimāli politisku — lai nevis politiķi meklētu un vērtētu KNAB priekšnieka kandidatūru, bet izvirzītu profesionāļu komisija, jo viņi vērtēs no profesionāliem kritērijiem — galu galā viņiem ir jāsadarbojas ar KNAB un tā priekšnieku, bet politiķiem profesionālās īpašības ir grūti vērtēt, viņi var vērtēt no politiskā viedokļa. Un arī jāsakārto līdz galam [KNAB priekšnieka] atstādināšana un atcelšana.

Vai mūs ņemt ārā no valsts pārvaldes un likt Satversmē — uz to es negribētu uzstāt. Drīzāk pašlaik pamats domāt par to, kā vēl var nodrošināt KNAB administratīvo neatkarību. Strikti vajadzētu ierobežot premjera ietekmi un noteikt pārraudzības ierobežojumus — nedrīkst to, nedrīkst to, nedrīkst to.

Kā tad jums veicas ar grāmatvedības sakārtošanu?

Prokuratūras atsūtītos ieteikumus mēs jau esam izpildījuši, daļu tūlīt arī izpildīsim, padomāsim vēl paši, ko vajadzētu kādā formātā, lai būtu saprotamāk Valsts kontrolei.

Bet valstī jau sen ir diskusijas, ka vajag atsevišķus noteikumus “slepenajai grāmatvedībai”. Piemēram, ja operatīvā eksperimenta vai izmeklēšanas kārtībā dod naudu korumpētai amatpersonai, nevar uzrakstīt pieņemšanas—nodošanas aktu. Mēs neesam vienīgie, vēl ir arī Valsts policija, Valsts ieņēmumu dienests un citas iestādes, kur varētu būt problēmas.

Mēs atzīstam, ka mums vajadzētu papildu iekšējos rīkojumus un instrukcijas, mēs to arī pieņemsim. Kāpēc tas nebija līdz šim? Mums ir mazas iestādes priekšrocības — ikdienā ir iespējams izkontrolēt katru santīmu, un neviens nekad mums nav pārmetis, ka mēs kaut ko tērējam nepamatoti. Kad mašinērija liela, tad noteikumiem ir būtiskāka nozīme.

Tad visu, ko prasa Valsts kontrole, jūs nemaz nevarat izpildīt?

Jā, ja mēs izpildītu atsevišķas Valsts kontroles prasības, tad SAB mums pārmestu, ka esam izpauduši valsts noslēpumu, bilancē norādot slepenos datus, jo operatīvā finansējuma apjoms ir slepens. Daļu ieteikumu mēs atzinām, bet uz daļu atbildējām, ka nevaram izpildīt. Gaidījām Valsts kontroles atbildi un domājām, ka līdz gada beigām paspēsim sakārtot [grāmatvedību]. Bet atbildi saņēmām no Kalvīša.

Intervija notika 2007.gada 22.oktobrī
________________________________________

[1] Ģenerālprokuratūra 2006.gadā bijušo Daugavpils domes izpilddirektoru Andri Upīti apsūdzēja dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā mantkārīgā nolūkā un kukuļņemšanā, kā arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā lielā apjomā.

[2] KNAB 2007.gada maijā lūdza Ģenerālprokuratūru saukt pie kriminālatbildības Izglītības un zinātnes ministrijas bijušo valsts sekretāra vietnieku Andreju Cini un bijušo Rīgas Valsts tehnikuma direktoru Daini Marku par 80 000 latu kukuļņemšanu, izmantojot starpnieku. Prokurors lietu pret A.Cini izbeidza.

[3] KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova pilnvaru termiņš beidzas 2009.gada maijā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!