Raksts

Zelta roku zināšanu sabiedrība?


Datums:
24. marts, 2006


Autori

Marija Golubeva


Diena, 23.03.2006.

Jau kādu laiku, runājot par valsts nākotni, bieži tiek pieminēts Nacionālajā attīstības plānā atspoguļotais mērķis attīstīt Latvijā zināšanu sabiedrību un uz zināšanām balstītu ekonomiku. Intervijā Dienai 24.februārī izglītības un zinātnes ministre Druvietes kundze pamatoti apgalvo, ka “nekad nebūs par daudz ieguldīt izglītībā un zinātnē”. Tik tiešām, ja Latvija vēlas attīstīties kā zināšanu sabiedrība un kādreiz kļūt par vienu no Eiropas ekonomiski attīstītākajām valstīm, Latvijas izglītībai un zinātnei ir nepieciešams gan lielāks finansiāls atbalsts, gan izcila attīstības stratēģija. Diemžēl tajā pašā intervijā izskan ministres doma: “Pašlaik mums, kā zināms, 75% aiziet uz vidusskolu, 25% uz arodskolu, un šī proporcija būtībā ir jāpadara apgriezta.” Šis atzinums saskaņā ar ministres teikto balstās uz plašām diskusijām ar uzņēmējiem un pašvaldībām.

Nav grūti iedomāties, ka daļai uzņēmumu, īpaši ražošanas un pakalpojumu jomā, trūkst kvalificētu, godprātīgu strādnieku — celtnieku, galdnieku un citu līdzīgu profesiju pārstāvju. Šī problēma, domājams, vismaz daļēji ir saistīta ar šīs grupas pārstāvju aizplūšanu uz attīstītākām ES valstīm, kur atalgojums attiecīgajās jomās ir augstāks nekā Latvijā. Ņemot vērā šīsdienas realitāti, uzņēmēji, tāpat kā pašvaldību pārstāvji, tiešām sūdzas par kvalificēta darbaspēka trūkumu un, iespējams, pauž vēlmi, lai ministrija turpmāk visus spēkus ieguldītu arodizglītības attīstībā. Tomēr šis būtu tikai īstermiņa risinājums, kas nonāk pretrunā ar Latvijas stratēģiskajiem attīstības mērķiem.

Globalizācijas apstākļos pasaulē pastiprinās ne tikai ekonomiskā nevienlīdzība starp reģioniem, bet arī “darba dalīšana” (division of labour). Ražotnes attīstītajās valstīs tiek slēgtas un ražošana pārcelta uz jaunattīstības valstīm. Bieži kompānijas atstāj Eiropā tikai birojus, kur strādā menedžeri, bet parējās operācijas notiek ārpus ES robežām. Līdzīgā veidā, kaut ne tik strauji, notiek pakalpojumu sektora transformācija. Protams, daļa no ražošanas paliek arī rietumos, bet izdzīvošanas izredzes ir tikai tiem, kuriem ir ļoti augsta pievienotā vērtība — vai nu augsto tehnoloģiju un citu inovatīvu aspektu, vai arī attīstītu tradīciju dēļ. Šajos apstākļos likt 75% jaunākās paaudzes valsts iedzīvotāju izvēlēties arodizglītību būtu netālredzīgi.

It īpaši valstī, kur līdz šim profesionālās izglītības sistēma nevarēja efektīvi sagatavot cilvēkus tam, lai vēlmes vai nepieciešamības gadījumā viņi varētu viegli atgriezties uz izglītības “sliedēm”, lai turpinātu studijas augstskolā. Formāli priekšnoteikumi tādam turpinājumam ir. Tomēr IZM rakstītās struktūrfondu operacionālās programmas Cilvēkresursi un nodarbinātība 1.pasākuma ievadā ir skaidri pateikts: īpaši zemi rezultāti (centralizētajos eksāmenos) ir profesionālās izglītības un vakarskolu beidzējiem; no profesionālās izglītības iestāžu absolventiem, 49% centralizētajos eksāmenos demonstrē zemas vai ļoti zemas prasmes. Situāciju, protams, var uzlabot, bet nav skaidrs, cik ātri un efektīvi šīs pārmaiņas notiks.

Arī IZM struktūrfondu programmas, kas ir domātas tieši šīs situācijas uzlabošanai, atstāj neviendabīgu iespaidu. No vienas puses, tajās ir runa par mūsdienīgām metodēm, piemēram, e–resursu un e–mācību vides izmantošanu profesionālajā izglītībā, no otras, akcents ir pārsvarā uz praktiskām mācībām un prakses iespējām, atstājot vispārējās izglītības aspektu otrā plānā. Runājot par izglītības pieejamības nodrošināšanu izglītojamajiem ar dažādu priekšzināšanu līmeni (kas, protams, ir apsveicami), nav skaidrs, kas tiks darīts, lai visi izglītojamie, kam pamatskolā ir grūtības ar mācībām, netiktu vienkārši automātiski novirzīti uz amatu izglītības zemākajām pakāpēm.

Nav garantiju, ka, iegādājoties datorus un darba galdus par ES struktūrfondu naudu, dažu gadu laikā profesionālās izglītības sistēma tiks galā ar uzdevumu “iebūvēt” arodizglītībā arī veiksmīgu vispārējās vidējās izglītības apguvi, ieskaitot kvalitatīvu IT un svešvalodu apguvi.

Iespēja turpināt mācības, arī akadēmiskās, ir svarīga, ne tikai skatoties no zināšanu ekonomikas vajadzībām, bet arī no cilvēka kā jebkuras politikas mērķa vajadzībām un pašvērtības. Visā pasaulē izglītības eksperti runā par “agrās profilēšanas” bīstamo tendenci izglītības politikā.

Agrā profilēšana, liekot daļai pamatskolas vecuma bērnu jau domāt par sevi kā par topošajiem celtniekiem vai šuvējām, nevis menedžeriem un akadēmiķiem, noved pie nevienlīdzīgu iespēju nostiprināšanās. Piemēram, bieži izglītības sistēma nestimulē meitenes apgūt eksaktās zinātnes, nestāstot par to, ar kādām karjeras priekšrocībām saistīta to apguve. Savukārt bērni no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm skolotāju acīs bieži jau ir lemti profesionālās, nevis akadēmiskās izglītības takai. Četrpadsmit vai pat sešpadsmit gadu vecumā izdarot izvēli kļūt par celtnieku vai galdnieku, cilvēks var vēlāk nonākt pie secinājuma, ka viņa vieta ir citur — ķīmijas laboratorijā vai notāra birojā, un valsts izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt, lai iepriekšējā izglītība, vienalga vidusskolā vai arodskolā, dotu viņam bāzi mācību turpināšanai.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!