Labdien, lasītāji!Nezinu, cik no Jums lasāt laikrakstu Latvijas Avīze, bet man vienmēr viena no interesantākajām lapām ir pati pēdējā -- tā, kur laikraksta lasītāji zvana vai raksta ar savām pārdomām par dzīvi. Reizēm tiem top uzdots konkrēts jautājums, citreiz tie var rakstīt vai runāt par visu ko pēc kārtas.
Šodien manu uzmanību piesaistīja paziņojums no kādas Veltas Purlīces Tukumā. Žurnālists Jānis Krēķis konstatējis, ka kundze ir satraukta par dažādiem jautājumiem, taču pirmkārt viņa esot sašutusi par to, ka “Latvijas zemes gabali tiek iztirgoti ārzemniekiem.” Kolēģis raksta, ka V. Purlīce esot nopūtusies: “Man kaimiņos ir dāņi un vācieši.”
Te nu ir jākonstatē, ka acīmredzot Purlīces kundze nav pamanījusi, ka jau labu laiciņu mēs esam tāda iestādījuma biedri, kā Eiropas Savienība, un tās ietvaros iedzīvotājiem ir brīv dzīvot un strādāt, kur vien viņi vēlas tā darīt. Tiesa, brīdī, kad 2004. gadā ES iestājās strīpa Austrumeiropas valstu, tika noteikts pārejas posms, bet Latvijas likumā melns uz balta ir rakstīts, ka zemi Latvijā drīkst pirkt “Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi, ja viņi vēlas veikt uzņēmējdarbību Latvijā kā pašnodarbinātie zemnieki un vismaz trīs gadus nepārtraukti dzīvo Latvijā, kā arī vismaz trīs gadus pēc kārtas Latvijā aktīvi nodarbojušies ar lauksaimniecību.” Acīmredzot tie dāņi un vācieši, kādi darbojas V. Purlīces kaimiņos, ir apmierinājuši attiecīgās prasības un, ja reiz mēs latvieši tik ārkārtīgi aktīvi izmantojam savas tiesības dzīvot un strādāt citur Eiropas Savienības ietvaros, tad nav absolūti nekāda iemesla, kāpēc tās pašas tiesības būtu liedzamas citu dalībvalstu pilsoņiem. Protams, ir taisnība, ka vidējā dāņu vai vāciešu lauksaimnieka rocība var būt krietni lielāka nekā vidējā latvieša, bet tas nu reiz nav arguments, ja runa ir par atklātu kopējo tirgu.
Otrkārt, nevaru to zināt konkrēti, bet būtu ar mieru derēt ar visnotaļ lielu pārliecību, ka dāņi un vācieši, kas dzīvo Latvijas Avīzes lasītājai kaimiņos, savu īpašumu uztur labā kārtībā. Ne jau kāds šurpu brauc, lai laukus iznīcinātu vai atstātu bojāejai, ļaudis šurpu brauc, lai nodarbotos ar uzņēmējdarbību. Protams, ne vienmēr tas ir gluds process, nesenais stāsts par dāni, kura lauku smidzināšana noveda pie bišu saimes bojāejas, rāda, ka ne vienmēr viss ir labi. Taču, vai V. Purlīce būtu laimīgāka, ja viņai kaimiņos būtu pagalam nolaisti un ar krūmiem apauguši lauki? Diez vai.
Un ir arī trešā lieta — minētā latviešu migrācija uz ārzemēm. Nebūt nav teikts, ja kundzes kaimiņos laukus nebūtu nopirkuši dāņi un vācieši, to būtu izdarījis kāds latvietis. Daudzviet lauki stāv visnotaļ tukši un pamesti. Tajā pat Tukumā — man viņdien radio raidījumā bija tieši Tukuma novada domes priekšsēdētājs Šulcs, un viņš stāstīja, ka, lai arī paredzams, ka līdz nākamā gada vidum viņa novadā būs izveidotas pat 500 jaunas darba vietas, lielas grūtības būs ar visu štata vietu nokomplektēšanu. Tā, piemēram, viens no Skonto uzņēmumiem Tukumā meklēja darbiniekus un pēc tam vēstīja, ka no tā vairāk nekā tūkstoša cilvēku, kuri bija pieteikušies, bija pat ļoti sarežģīti nokomplektēt komandu ar … vien 30 cilvēkiem. Tas, protams, ir plašs jautājums, tajā skaitā arī par to, kā izglītības sistēma tautsaimniecībai nodrošina nepieciešamos kadrus, it īpaši domājot par profesionālo vidusskolu ne vienmēr ļoti gaišo likteni. Taču darba tirgus tomēr vakuumu necieš un, ja no tūkstoša knapi varēja sagrabināt pāris desmitus, tad ir skaidrs, ka darbs būs jādara kādam citam. Un, ja tie nebūs vācieši un dāņi, tie, ļoti iespējams, būs cilvēki no krietni vien attālākām vietām, par kuriem V. Purlīce un viņai līdzīgi domājoši diez vai priecātos vairāk.
Jauku visiem dienu!