Foto: N. Mežiņš © AFI
Jautājums pēc Ždanokas prāvas ECT ir nopietnāks – vai apzināmies, ka tiesību ierobežojumi nevar būt politiska principa jautājums? Pirmām kārtām tas prasa, lai politiskie spēki apzinātos šo kā cilvēktiesību jautājumu, nevis redzētu tikai tā politisko dimensiju.
Latvijas zaudējums Ždanokas lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) nebija gluži pārsteigums. Gan 2000.gada Satversmes tiesas spriedums, gan cilvēktiesību ekspertu viedokļi jau pirms laba laika liecināja, ka vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir problemātiski. ECT ir nolēmusi, ka Latvija ir pārkāpusi gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.protokola 3.pantu (tiesības uz brīvām vēlēšanām), gan konvencijas 11.pantu (biedrošanās brīvība), uzskatot, ka nav nepieciešams atsevišķi skatīt, vai ir pārkāpts arī 10.pants (vārda brīvība). Piemērojot cilvēktiesību ierobežojumu pārbaudes klasisko shēmu, ECT atzina, ka ierobežojumi ir noteikti ar likumu un tiem ir leģitīms mērķis, pat trīs – valsts neatkarības, demokrātiskās sistēmas un valsts drošības aizsardzība, bet viss smaguma punkts kā vairumā ECT skatīto lietu bija jautājums, vai šie ierobežojumi bija samērīgi ar sasniedzamo mērķi.
Kādi apstākļi izrādījās Latvijai liktenīgi? Tā kā par šo lietu jau ir rakstīts[1], šim jautājumam pieskaršos konspektīvi. Tiesa atzina, ka vēlēšanu tiesību ierobežojumiem principā varētu būt soda raksturs – tad, ja tie būtu ierobežoti laikā (kas Latvijas gadījumā tā nebija) un tad, ja tie būtu noteikti kriminālatbildības kontekstā[2]. Kas attiecas uz ierobežojumu preventīvo raksturu, ECT analizē Ždanokas rīcību kā 1991.gadā, tā šobrīd. Atzīstot, ka tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas varēja būt samērīgi liegt dalību parlamentā personām, kas ieņēmušas amatus organizācijā, kam bijusi vadošā nozīme iepriekšējā režīmā un kas turklāt ir atbalstījusi jaunā demokrātiskā režīma gāšanas mēģinājumus, ECT uzstāj, ka pēc zināma laika notecējuma tas vairs nav pietiekami. Proti, ierobežojumu turpināšanos var attaisnot tikai citu argumentu klātbūtne, jo īpaši konkrētās personas loma un līdzdalība notikumos. ECT konstatē – tās rīcībā nav pierādījumu, ka Ždanokas rīcība 1991.gadā būtu bijusi tāda rakstura, kas attaisnotu joprojām turpinošos ierobežojumus, turklāt ECT ir neizpratnē, kāpēc šāds ierobežojums likumā iekļauts tikai 1995.gadā, nevis jau 1993.gadā, kad tika pieņemts likums par 5. Saeimas vēlēšanām. To, ka Ždanokas rīcībai nav bijis nepieciešamās bīstamības pakāpes, pēc ECT ieskata apliecina arī tas, ka viņa nav saukta pie kriminālatbildības, nedz arī viņai anulēts deputātes mandāts, kā tas notika ar piecpadsmit citiem “Līdztiesības” deputātiem Augstākajā padomē. Tāpat ECT konstatē, ka iesniedzējas pašreizējā darbība nav ar Latvijas likumiem aizliegta un nav arī antidemokrātiska un pretrunā ar Konvencijas pamatvērtībām, gluži pretēji – viedokļu plurālisms ir demokrātijas pamatprasība.
Vai šī lieta Latvijai bija jāzaudē, vai kaut ko varēja darīt, lai tā nenotiktu? Valdība ir paziņojusi, ka Latvija spriedumu pārsūdzēs ECT Lielajā palātā, tātad tas vēl nestāsies spēkā un teorētiski lietas iznākums vēl var mainīties. Arī spriedumam pievienotie divu tiesnešu spēcīgi formulētie atsevišķie viedokļi norāda uz to, ka spriedums, lai arī pieņemts ar pārliecinošu balsu vairākumu, nebūt nav vienprātīgs. Tiesnešu Bonello un Levita atsevišķie viedokļi koncentrējas uz specifisko šīs lietas kontekstu un valsts rīcības brīvības konceptu, uzskatot, ka šajā gadījumā valsts rīcības brīvība jāskata kā ļoti plaša, jo konteksta specifiskums tieši valstij ļauj vislabāk izvērtēt, kā vienlaikus sasniedzams gan jaunas demokrātijas institūciju leģitimitātes nostiprināšanas mērķis, gan pagātnes režīma izvērtēšanas un izlīguma atrašanas mērķis. Un tomēr, pašreizējā lietas iznākuma gaismā – ko valsts vēl būtu varējusi darīt, lai mazinātu zaudējuma iespējamību?
Viens no būtiskajiem diskusiju jautājumiem bija, vai pietiek ar šo vēlēšanu ierobežojumu neiekļaušanu Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā, lai uzskatītu, ka Ždanokas tiesības uz brīvām vēlēšanām vairs netiek pārkāptas un viņa vairs nav šī pārkāpuma “upuris”. Saskaņā ar ECT praksi, pēc valsts labvēlīga lēmuma persona nezaudē upura statusu, ja vien valsts nav atzinusi izdarīto pārkāpumu un to labojusi. Tiesa atzīmēja, ka Ždanoka joprojām nevar kandidēt Saeimas un pašvaldību vēlēšanās, turklāt pat ierobežojuma atcelšana neko nemainītu attiecībā uz pagātnē notikušo pārkāpumu. Taču ierobežojumu atcelšanai varēja būt izšķiroša loma citā kontekstā – tā būtu devusi citu svaru valdības argumentam, ka Latvijas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā ir robežšķirtne, kas iezīmē pārejas perioda beigas – brīdi, kad demokrātija ir pietiekami stabilizējusies, lai atteiktos no ierobežojumiem, kas iepriekš bijuši nepieciešami. Šo brīdi kā objektīvu kritēriju savā viedoklī min arī tiesnesis Bonello, uzskatot – kamēr šāda objektīva kritērija nebija, saskaņā ar rīcības brīvības pamatideju jautājums par pārejas perioda beigšanos jāatstāj valsts ziņā. Tieši šī brīža neizmantošana atņēma potenciālo svaru argumentam par ierobežojumu līdzšinējo nepieciešamību.
Taču jautājums patiesībā ir nopietnāks. Ir jāvaicā, cik lielā mērā sabiedrība un politiķi apzinās, ka ierobežojumu (gan šajā lietā apstrīdēto, gan saistībā ar “čekas maisiem” nesen aktualizēto) pastāvēšana nevar būt politiska principa jautājums. Tas ir cilvēktiesību ierobežojums, kura nepieciešamībai un samērīgumam jābūt pamatotam un pirmām kārtām tas prasa, lai politiskie spēki apzinātos šo kā cilvēktiesību jautājumu, nevis redzētu tikai tā politisko dimensiju. Tāpat jāvaicā, vai mēs apzināmies, ka no cilvēktiesību viedokļa šādi ierobežojumi nevar būt laikā neiegrožoti, nevar likumā rakstīt “desmit gadi” un prātā turēt “pēc tam ņemsim un pagarināsim vēl!”. Tāpat jājautā, vai mums vispār ir kāda vienota, pārdomāta politika šādu ierobežojumu sakarā? Vai ir konsekventi atšķirības Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumos pamatot ar to, ka Latvijas pārstāvjiem EP tāpat būs tik niecīga ietekme, ka tie Eiropu nespēs apdraudēt, bet Latviju tie apdraudētu gan?
Nevēlos prognozēt lietas iznākumu gadījumā, ja Lielā palāta to pieņemtu izskatīšanai, taču jau abi atsevišķie tiesnešu viedokļi liek domāt – ja šos vēlēšanu tiesību ierobežojumus varbūt (sic!) varēja attaisnot laikā, kad risinājās Ždanokas lietas notikumi, tad valstij, kas sasniegusi to, kas ir izdevies Latvijai, pamatot šos ierobežojumus ar argumentiem, kas izmantoti līdz šim, nozīmētu apšaubīt pašas sasniegto. Vai esam visus šos gadus stāvējuši uz vietas?
__________________
[1] Ineta Ziemele. Kas notika Strasbūrā: Komentārs par Tatjanas Ždanokas lietu pret Latviju. Diena, 28.06.2004
[2] Šo pēdējo prasību savā atsevišķajā viedoklī kritizē tiesnesis Bonello, par paradoksālu uzskatot to, ka, aiztaupot iesniedzējai kriminālvajāšanu, Latvija ir zaudējusi iespēju tai piemērot cita veida sankcijas, kā vēlēšanu tiesību ierobežojumus.
ECT spriedums lietā "Ždanoka pret Latviju" (franču val.)