Foto: G. Dieziņš © AFI
Latvijas politiķi nespēj un nevēlas apzināties to, ka cilvēktiesības viņiem ir saistošas. Viņi labprātāk Ždanoku redzētu pēc iespējas tālāk, kaut vai Briselē, ja jau nav iespējams viņu neredzēt vispār. Taisnība varētu būt tiesnesim Zupančičam, ka īstais iemesls, kāpēc Ždanokai netiek ļauts kandidēt, ir nevis viņas komunistiskā pagātne, bet gan reālās izredzes tikt ievēlētai.
16.martā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) pasludināja Lielās palātas spriedumu lietā Ždanoka pret Latviju. Atgādinājumam: pēc tam, kad Tiesa 2004.gada jūnijā bija lēmusi par labu Ždanokai, Latvija, izmantodama Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 43.pantu, lūdza šo lietu nodot izskatīšana Lielajai palātai sakarā ar to, ka šajā jautājumā vēl nav izveidojusies prakse un lieta skar nopietnu vēsturisku un politisku jautājumu.
Kas ir tas, kas noteica atšķirīgu lietas iznākumu, to izskatot Lielajai palātai? 2004.gada spriedumā Tiesa strikti piegāja jautājumam par to, vai ierobežojums kandidēt vēlēšanās ir samērīgs, to pārbaudīdama pati un cita starpā kā ierobežojuma būtisku trūkumu atzīmējot to, ka tas nav laikā ierobežots, proti, ir pastāvīga rakstura (sprieduma 88.punkts). Tā uzskatīja, ka pēc zināma laika notecējuma personas līdzdalība demokrātiskā režīma gāšanas mēģinājumā vairs pati par sevi nav pietiekama, lai attaisnotu ierobežojuma turpināšanos, bet ir jābūt argumentiem, kas pamato šī ierobežojuma turpināšanos.
Tāpat ECT kritizēja Latvijas tiesu pilnvaru trūkumu izvērtēt personas faktisko bīstamību šībrīža demokrātiskajam režīmam, kā arī, pamatodamās uz tiesiskās drošības principu, to, ka likumdevēja izvēlētais robežšķirtnes datums – 1991.gada 13.janvāris ir pirms šī paša gada 23.augsta, kad Latvijas Komunistiskā partija (LKP) tika atzīta par antikonstitucionālu, un ka ierobežojumu ieviesti tikai 1995.gadā, nevis jau 1993.gadā uz pirmajām Saeimas vēlēšanām pēc neatkarības atgūšanas.
Pati veikdama samērīguma izvērtējumu, ECT nonāca pie secinājuma, ka Ždanokas darbībai 1991.gadā nebija tāda bīstamības pakāpe, kas joprojām attaisnotu aizliegumu viņai kandidēt vēlēšanās, viņas pašreizējā darbība nav pretlikumīga, nedz arī antidemokrātiska vai nesavienojama ar Konvencijas pamatvērtībām, un ierobežojumu nepieciešamība demokrātiskā sabiedrībā nav pierādīta.
2006.gada sprieduma pamatā ir pavisam cita pieeja. Centrā ir valsts rīcības brīvības (angļu val. – margin of appreciation) un tieši neizteiktu ierobežojumu (angļu val. – implied limitations) koncepts: valstu rīcības brīvība attiecībā uz 1.protokola 3.pantā noteiktajām tiesībām ir plaša, un, lai arī ECT kompetencē ir izvērtēt, vai vēlēšanu tiesību ierobežojumi atbilst Konvencijas prasībām, kritēriji, kas piemērojami šiem ierobežojumiem, atšķiras no tiem, kas tiek piemēroti Konvencijas 8.-11.pantā nostiprinātajām tiesībām.
Tests, ko Tiesa piemēro 1.protokola 3.pantā noteiktajām tiesībām, neietver prasību pēc nepieciešamības vai neatliekamas sabiedriskas vajadzības. Tiesas loma šajā gadījumā aprobežojas ar divu kritēriju izvērtējumu – vai pastāv patvaļība un samērīguma trūkums (turklāt attiecībā uz pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumiem Tiesas veiktā pārbaude pārsvarā ir aprobežota ar jautājumu, vai patvaļīga nav procedūra, kuras rezultātā personai tiek liegts kandidēt vēlēšanās) un vai ierobežojums neliedz tautas viedokļa brīvu izpausmi. Bez tam ierobežojumu individualizācijas pakāpe ir mazāka kā Konvencijas 8.-11.panta gadījumā un valsts tiesu loma var būt aprobežota ar lēmuma pieņemšanu par to, vai persona ietilpst kategorijā, uz kuru attiecināmi ierobežojumi. Turklāt šis vērtējums jāveic, ņemot vērā valsts politisko attīstību.
Šo principu piemērošanu Tiesa sāk, uzsverot lietas vēsturiski politisko kontekstu, kas pirms tam jau sīki izklāstīts pie lietas faktiem, minot Padomju Savienības veikto Latvijas aneksiju Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) vadībā. Tālāk Tiesa secina, ka Latvijas tiesu secinājumos par PSKP un Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) lomu 1991.gada janvāra un augusta notikumos nav nekā patvaļīga. Tā atzīmē, ka partijas rīcība var būt piedēvējama arī tās biedriem un jo īpaši – tiem, kas tajā ieņem augstu stāvokli, un ka uz politiķa nostāju var norādīt ne tikai aktīva darbība, bet arī bezdarbība; tādējādi 1991.gada janvāra notikumu gaismā Latvijas likumdevējs varēja prezumēt LKP vadītāju antidemokrātisko attieksmi, ja tie ar savām darbībām attiecīgo notikumu laikā šo pieņēmumu neatspēko – un, kā atzīmē Tiesa, Ždanoka nav distancējusies no PSKP vai LKP ne notikumu laikā, ne arī vēlāk, ne arī tiesvedību laikā Latvijas tiesās, ne Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Likumdevējs, pieņemot likumu par ierobežojumiem, formulējis tos pietiekami skaidri un precīzi, nošķirdamas dažādas darbības LKP pakāpes, un – iepriekšminētā testa gaismā un atšķirībā no secinājuma 2004.gada spriedumā – tam nebija pienākuma tiesām piešķirt plašu kompetenci pilnīgi individualizēt personas situāciju un izvērtēt tās bīstamību demokrātiskajam procesam.
Attiecībā uz Ždanokas pašreizējo darbību Tiesa atzīmē, ka tai nav nozīmes, jo ierobežojumi saistīti vienīgi ar viņas politisko nostāju 1991.gadā, un, kas attiecas uz pārmetumiem 2004.gada spriedumā par novēloto ierobežojumu ieviešanu un tiesiskās drošības principa pārkāpumu, par robežšķirtni nosakot datumu pirms LKP aizlieguma, Tiesa atzīmē, ka nav pārsteidzoši, ka jaunai demokrātijai varētu būt nepieciešams laiks izvērtējumam, kādā veidā nosargāt savus sasniegumus – īpaši ņemot vērā Krievijas armijas klātbūtni Latvijā līdz pat 2004.gadam, un ka nav nozīmes tam, vai LKP bija likumīga vai nelikumīga laikā pēc 1991.gada 13.janvāra, jo, vismaz sākot ar šo datumu, tās darbības graujošais raksturs bija acīmredzams.
Uzsvērdama, ka šādi ierobežojumi diez vai varētu būt attaisnojami valstī ar gadu desmitiem vai pat simtiem ilgu demokrātiskās sistēmas tradīciju, Tiesa atzīst, ka tas varētu būt citādi Latvijā tās vēsturiski politiskajā kontekstā, un ņemot vērā draudus, ko tai radīja idejas, kas varētu novest pie iepriekšējā režīma atjaunošanas. Tādējādi Tiesa secina, ka Latvijas likumdevēja un tiesu iestādes ir piemērotākā stāvoklī, lai novērtētu situāciju un tām arī jāatbild uz jautājumu, vai ierobežojumi joprojām nepieciešami.
Atšķirībā no 2004.gada sprieduma Tiesa akceptē valdības argumentu, ka ierobežojumiem ir pagaidu raksturs, jo tie tiek periodiski pārskatīti Saeimā. Par to, ka Latvija apzinās, ka ierobežojumi nevar pastāvēt pastāvīgi, liecina arī Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta spriedums, kurā atzīts, ka šobrīd ierobežojumi nav nesamērīgi, bet ir nepieciešams tos ierobežot laikā. Atsaukdamās uz šo spriedumu, ECT uzsver, ka Latvijas likumdevējam jāturpina pārbaudīt ierobežojumi, lai tos pēc iespējas ātrāk atceltu – jo īpaši, ņemot vērā stabilitāti, ko Latvijai sniedz integrācija Eiropā. Pretējā gadījumā Tiesa varētu nonākt pie atšķirīga secinājuma.
Šis pēdējais secinājums ir tas, ko uzvaras skurbumā nevajadzētu izlaist no prāta: Tiesa ir skaidri un viennozīmīgi pateikusi, ka ierobežojumi jāatceļ. Mana versija – iznākums varētu būt citāds, ja lieta tiku skatīta pēc tam, kad 9.martā tika pieņemti grozījumu Saeimas vēlēšanu likumā. Tie ir pirmie grozījumi, kas šajā likumā izdarīti pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO[1]. Tā varētu būt robežšķirtne, kad Latvija atzīst savu demokrātiju par pietiekami stabilu un sevi par pietiekami pasargātu, lai atvērtu jaunu politisku lappusi. Diskusija Saeimā vai, pareizāk, tādas trūkums gan 2.lasījumā 26.janvārī, gan 3.lasījumā 9.martā (tiesa, vēl pirms sprieduma pasludināšanas) liecina, ka Latvijas politiķi nespēj un nevēlas apzināties to, ka cilvēktiesības viņiem ir saistošas. Tas, ka viņi labprātāk vēlētos Ždanoku redzēt pēc iespējas tālāk, kaut vai Briselē, ja jau nav iespējams viņu neredzēt vispār, vispār nav nekāds piemērots juridisks pamats ierobežojumiem. Taisnība varētu būt tiesnesim Zupančičam viņa piezīmē, ka īstais iemesls, kāpēc Ždanokai netiek ļauts kandidēt, ir nevis viņas komunistiskā pagātne, bet gan reālās izredzes tikt ievēlētai.
Mūsu cilvēktiesību kultūra vēl nebūt nav izsmēlusi savas attīstības iespējas un atkal taisnība varētu būt tiesnesim Zupančičam attiecībā uz likteņa ironiju, ka cilvēktiesības, kas līdz šim bija mūsu sabiedrotais cīņā pret apspiedējiem, pēkšņi – tagad, kad mēs esam kļuvuši par varas nesējiem, – tiek vērstas pret mums pašiem. Mēs vairs neesam cilvēktiesību pieprasītāju lomā, bet mums jābūt to nodrošinātājiem.
Politisko oponentu versija (“Pārskatīdama Ždanokas lietu par labu Latvijas varai, Tiesa cer uzlabot savu imidžu, kā arī attieksmi pret Eiropas Padomi no Latvijas pilsoņu konservatīvā vairākuma puses. Par labu šai versijai liecina tas fakts, ka revanšistiskiem spēkiem pozitīvais spriedums tika publiskots zīmīgā dienā – 16.martā, kad šie spēki tradicionāli svin ikgadējo latviešu SS leģiona dienu, kas Otrajā Pasaules karā cīnījās nacistu pusē”[2]) neietekmē Latvijas kā valsts un tās politiķu pienākumu cilvēktiesības ņemt nopietni arī personiskas nepatikas gadījumā. Atliek vien jautāt, vai būs Ždanokas lieta-3?
___________________
[1] To, ka, neraugoties uz šo faktu, ierobežojumi joprojām nav atcelti, savā atsevišķajā viedoklī atzīmē arī tiesnesis Rozakis.
[2] Skat. Eiroparlamenta deputātes T. Ždanokas biroja sagatavoto paziņojumu
ECT augstākās instances spriedums lietā "Ždanoka pret Latviju"
ECT pirmās instances spriedums lietā "Ždanoka pret Latviju" (latv. val.)