Raksts

Zaudētāju mīts


Datums:
18. oktobris, 2011


Foto: U.S. Army

Iespējams, pienācis laiks domāt par mītu transformāciju – kā zaudētāju mītu padarīt par uzvarētāju mītu un kā tajā nodrošināt vietu arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas te ieradās pēc 1940. gada.

Valdības veidošanas sarunās par vienu no klupšanas akmeņiem izrādījās vēstures jautājumi. Ierosinājumi atteikties no to aktualizēšanas, pieprasījumi atzīt okupāciju un pretprasības atzīt okupantu neesamību, „sarkano līniju” novilkšana arī vēstures jautājumos, raugoties no malas, varētu šķist neizprotama. Tomēr vēsture un politika vienmēr bijušas cieši saistītas – nereti robežas starp vienu un otru praktiski nav novelkamas. Politikai ir jābalstās pagātnē, jo tā nodrošina vēstures procesa kontinuitāti.

Par kādu „vēsturi” notiek cīņas?

Ikdienā, lietojot, jēdzienu „vēsture”, mēs nereti aizmirstam, ka to ir iespējams izprast dažādi – vēsture var būt sinonīms gan noteiktam pagātnes notikumam, gan procesam, ēsture var būt akadēmiska disciplīna, zinātne, bet vienlaicīgi ar to mēs varam saprast arī sabiedrības kolektīvos un individuālos priekšstatus par pagātni. Kad mums politiķi, piemēram, piedāvā kaut ko atzīt vai noliegt vēsturē, vienmēr rodas jautājums: par kuru no šīm vēsturēm tad viņi īsti runā?

Vēstures zinātnē nevar pastāvēt aprioras patiesības. Jebkura notikuma vai vēstures procesa daļas tabuizācija vai dogmatizācija nozīmē vēstures kā zinātnes beigas, kad vēsturnieks pārvēršas ideologā, lai aizstāvētu un pastiprinātu kāda režīma vēsturiskuma doktrīnas. Publiskajā telpā skanošie aicinājumi pēc „vēsturiskās patiesības” vai pēc „objektīvās vēstures” no zinātniskā viedokļa ir absurdi. Objektivitāte vēsturē pastāv tikai epistemoloģiskā nozīmē – objektīvs ir tas, kas ir izstrādāts, sakārtots un metodoloģiski apjēgts.[ 1 ]

Cilvēku individuālā pagātnes izpratne veido kolektīva vēsturisko apziņu. To ietekmē ļoti daudzi faktori: personīgā pieredze, ģimene, izglītība, ideoloģija, masu mediji, māksla u.c. Piedevām individuālā un kolektīvā vēsturiskumu mijiedarbība ir abpusēja, un nereti dominējošie uzstādījumi kolektīvajā apziņā var radīt „jaunas atmiņas” personīgajā vēsturē. Savulaik cilvēki sevi pierakstīja gan pie 1905. gada revolucionāriem, gan pie cietējiem no boļševikiem „baigajā gadā”, gan vēlāk katrs sevi cienošs latvietis ierindoja sevi pretestībnieku rindās pret padomju režīmu. Vai nu mēs to dēvējam par konjunktūras diktētām atmiņām vai kolektīvās atmiņas konfabulācijām un pseidoatmiņām, šoreiz nav svarīgi. Gan individuālā, gan kolektīvā atmiņas telpa daudz maz ir spējīga atklāt to, ko vēstures metodoloģijas tēvs Leopolds fon Ranke (Leopold von Ranke) saprata ar vēsturi: atklāt „to, kā patiesībā bija” (wie es eigentlich gewesen).

Tādējādi prasība pēc vienas vēstures vai vienota vēsturiskuma ir iracionāla. Ja tā, tad kādēļ šādas prasības rodas? Iespējams, Latvijas gadījumā nav jārunā par atšķirīgām vēstures izpratnēm un problēma ir dziļāka, jo tā slēpjas sociālo mītu konstrukcijās, kuras tiek izmantotas politikas procesā.

Modernie sociālie mīti

Vēstures zinātnei tomēr ir raksturīgs zināms duālisms. No vienas puses, kā atzinis sociologs Norberts Eliass (Norbert Elias), „zinātnieki ir mītu mednieki” (Wissenschaftler sind Mythenjäger)[ 2 ], bet no otras puses vēsturnieks kā zinātnieks veido arī pamatus jeb karkasu sociālajiem mītiem. Vēsture veido kultūras narratīvo identitāti, kas nepieciešama katrai sabiedrībai identitātes veidošanā un nostiprināšanā, jo tā savu eksistenci pārdzīvo un apzinās caur laika prizmu. Šīs vēsturiskās apziņas struktūrelementi veido mūsu sociālās mitoloģijas bāzi. Respektīvi, sociālais mīts ir noturīgs, emocionāli uzlādēts, stereotipisks pagātnes skatījums, kas sabiedrībai piešķir vērtīborientāciju gan pagātnes, gan tagadnes notikumu izvērtēšanai.

Pēc savas būtības mūsdienu sabiedrība daudz neatšķiras no pirmatnējām sabiedrībām, kurām mīts bija nepieciešams, lai ne tikai konsolidētu indivīdus, bet arī lai izskaidrotu pasauli, radot pirmatnējās domāšanas formas. Ja pirmatnējais mīts balstījās dabā vai kosmosā, mūsdienu sociālie mīti balstās vēsturē. Protams, eksistē virkne elementu, kas mītu padara „mūsdienīgu”. Tiem nav raksturīgs monolītisms, šodienas mītu pasaule ir defragmentēta, tā var pastāvēt dažādās komunikatīvajās telpās, veidojot pamatus dažādiem pasaules skatījumiem un ideoloģijām. Cilvēkiem, kuri dzīvo citā mīta struktūrā, mūsu mīti var šķist ne tikai nesaprotami, bet arī absurdi. Tie, kas neizprot mūsu mītu valodu, rituālus un simbolus, ir „svešie”. Mītu binārās opozīcijas vienmēr ir ļāvušas determinēt, kurš ir „savējais”, kurš – „svešais”.

Nereti kultivētais skatījums uz Latviju kā divkopienu sabiedrību ir diskutabls. Piederību sabiedrībai daudz vairāk nosaka nevis lingvistiskā dažādība, bet piederība pie kādas sociālas mitoshēmas. Tā, piemēram, ebrejus par ebrejiem taču nepadara piederība pie vienas lingvistiskas grupas[ 3 ], bet mīts par kopīgo pagātni. Tāpat ne visi krievu valodā runājošie Latvijas iedzīvotāji 9. maijā dodas pie Uzvaras pieminekļa. Tieši tāpat tikai neliela latviešu daļa pulcējās pie Brīvības pieminekļa 16. martā. Un kurā kopienā ierindot tos krievvalodīgos, kas atzīst okupāciju? Kur „likt” tos, kas, piedaloties 16. marta vai 9. maija rituālos, tajos saskata citu jēgu, nekā rituālu organizētāji? Nemitīga atsaukšanās uz iedomāto sabiedrības bināro raksturu tikai pastiprina atsevišķu kontroversālo sociālo grupu antagonismu.

Modernais mīts realizējas ne tikai caur rituāliem, bet arī caur komunikāciju, kura pārraida atsevišķus mītu barojošus elementus. Tikai komunikācijas procesā indivīdu iespējams piesaistīt mītam. Komunikācijas process ļauj arī sociālajai mitoloģijai evolucionēt, dodot iespējas mītus gan demontēt, gan konstruēt. Ja apgalvojums, ka Latvijā eksistē divas informatīvās telpas, ir kaut nedaudz patiess, tad tas liecina tikai par mediju kvalitāti, nevis sabiedrības sašķeltību.

Mīts kā politikas līdzeklis

Sociālo mītu izmantošana politikas procesā padara mītus par politikas līdzekli. Mīti kļūst par pamatu ideoloģiskajām paradigmām, leģimitējot kāda politiskā spēka vai režīma pretenzijas uz varu. Tādējādi jebkuram politiskajam spēkam vajadzētu balstīties noteiktos sociālajos mītos. Pašlaik Latvijas partijas, domāju, izmanto tikai divas mītu konstrukcijas – nacionālistisko mītu par piecdesmit gadus ilgo okupāciju un padomju (arī šodienas Krievijas varas) impērisko mītu par Latvijas „atbrīvošanu” un teritoriālajiem zaudējumiem 1991. gadā. Daudzas partijas nav spējušas radīt savu mīta konstrukciju, tāpēc pastiprināti izmanto vienu no piedāvātajiem.

Abi šie mīti nav radīti Latvijā: viens ir latviešu trimdas mīts, savukārt otrs – padomju režīma konstruēts un Vladimira Putina administrācijas rekonstruēts. Abu kopējā iezīme, domājams, ir tā, ka tie savu vitalitāti gūst vēsturiskajās traumās – pazemojumā par valsts vai impērijas zaudēšanu.

Vēl viena būtiska iezīme ir šo mītu hronoloģiskā orientācija – viens balstās pagātnē, otrs, kas savās vīzijās ir naidīgs Latvijai, – neskaidrā, revizionistiskā nākotnē. Nācijas politiskajiem mītiem, savukārt, jāskatās nākotnē jeb, balstoties uz pagātnes vērtējumu, ideoloģiski jākonstruē nākotnes vīzija. Okupācijas mitologēma, kura savas sociāli politiskās funkcijas izpildīja līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, nepiedāvā nākotnes redzējumu, bet turpina meklēt ienaidniekus – „okupantus” – vairāk nekā 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas. Lojalitāti valstij tā pieprasa, nevis atzīstot Latvijas Republikas dibināšanu vai neatkarības atgūšanu, bet tās bojā eju. Balstoties šādi orientētā mītā, mēs padarām to nepievilcīgu citiem. Respektīvi, integrēties vai padarīt šo mītu par savu daudzi negribēs kaut vai tā iemesla dēļ, ka tas ir zaudētāju mīts. Tāpat, nesniedzot nekādas citas perspektīvas kā tikai nenoteikto „okupāciju seku likvidēšanu”, ar ko viens var saprast latviešu valodas stiprināšanu, cits savukārt visu krievu deportāciju, faktiski sabiedrībā rodas neuzticība un nedrošība par valsts nākotni. Savukārt „svešie”, šādas neskaidras nākotnes apdvesti, par labāku uzskata akceptēt impērisko mītu.

Atteikties no okupācijas mīta ir grūti, daudzi tajā saskata teju vai valstiskuma pamatu. Piedevām okupācijas mīts mums, šķiet, ir arī ļoti izdevīgs – tas mums ļauj pārvērsties par cietējiem un nemitīgi visai pasaulei atgādināt par saviem pārdarījumiem un šķendēties, ka neviens mūs nesaprot. Tas ļauj piemirst pašu kļūdas, pašu izdarīto, visu nivelējot uz ārējiem spēkiem. Faktiski mēs iegūstam ērtu modeli, ko reducējam uz dažādām šodienas situācijām. Piemēram, tik smaga krīze, kādu pārdzīvojam Latvijā, jau neiestājās Latvijas politiķu un sabiedrības dēļ, bet gan tā bija, piemēram, „ļauno zviedru banku” vai Starptautiskā valūtas fonda darbības rezultāts. Grēkāži atrasti, bet vai sabiedrība no tā kaut ko gūst?

Mēs priecājamies, ka Zviedrija atvainojusies mums par okupācijas ignorēšanu. Mēs gaidām atvainošanos par okupāciju no Krievijas. Bet vai mums ir atvainojusies Latvijas valsts par to, ka tās priekšstāvji pieļāva situāciju, ka mēs tikām okupēti?

Iespējams, pienācis laiks domāt par mītu transformāciju – kā zaudētāju mītu padarīt par uzvarētāju mītu,[ 4 ] kā savus sociāli politiskos mītus pavērst nākotnes virzienā un kā šajos mītos nodrošināt vietu arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas te ieradās pēc 1940. gada. Jautājumu loku varētu turpināt un par tiem tiešām vajadzētu runāt, nevis pasludināt moratorijus vai publiski atkal izrādīt savas pagātnes vātis.


Kā skābeklis

Sarkanais un zilpelēkais

Savs kaktiņš, savs stūrītis vēstures

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!