Raksts

Zaudētā lojalitāte


Datums:
10. februāris, 2004


Autori

Nils Ušakovs


Foto: N.Mežiņš © AFI

Kad Koļam bija 16, viņš domāja, kā nopelnīt pārsimts “repsīšu”. Viņa māsīca savos 16 domā par kārtējo protesta akciju. Neveiksme, īstenojot skolu reformu, ir daudz bīstamāka, nekā neveiksme jebkurā citā jomā, jo visumā miermīlīgais Koļa tagad saka: “Viņi man piegriezušies!”.

“Viņi man ir piegriezušies!”- dusmīgi saka kāds vecs paziņa, kuru turpmāk nosacīti dēvēšu par Koļu. Precīzi noteikt viņa nacionālo piederību ir pagrūti, jo viņa dzīslās, dažādās proporcijās sajauktas, rit visu iespējamo slāvu tautu asinis, kas arī padara Koļu par Latvijas krievvalodīgo kopienas tipisku pārstāvi. Ar frāzi “…piegriezušies” paziņa pieliek punktu mūsu sarunai par krievu skolu reformu un latviešu politiķiem, kas šo reformu īsteno. Jēdzienu “latviešu” Koļa uzsver īpaši.

Es neliekuļošu un neteikšu, ka 1991. gadā Koļa lēja savas asinis uz barikādēm, aizstāvot Latvijas neatkarību, un tagad, kad Saeima krievu skolās palielina mācību stundu skaitu latviešu valodā, viņš pēkšņi jūtas piekrāpts. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka 1991. gadā Koļa bija tikai 15 gadus vecs.

Tomēr nosaukt viņu par “Latvijas valstij nedraudzīgu elementu” mēle neceltos pat Gardas meitenēm. Koļa patiesi tic, ka Rīga ir piemērs civilizētībai, bet Maskava- bezkaunībai; Ždanoku viņš neatbalsta, Rubika partijā nesastāv, šņabi dzer gan ar krieviem, gan latviešiem. Visu Latvijas neatkarības gadu laikā viņš ir nodarbojies ar mazo biznesu, un, tāpat kā lielākā daļa viņa krievvalodīgo laikabiedru, par politiku nav interesējies. Pret dekolonizācijas un deokupācijas lozungiem, kas vēl joprojām laiku pa laikam izskan Latvijas plašumos, Koļa vienmēr ir izturējies “pofigistiski”, pieņemot, ka aiz tā visa stāv politiķu spēles, kas uz viņu neattiecas.

Tieši tādēļ tādu niknumu balsī, izrunājot frāzi “Viņi man piegriezušies!”, es no Koļas būtu gaidījis izdzirdēt, ja nu vienīgi par bandītiem, kas mežonīgo 90. gadu sākumā solījās aizdedzināt kiosku, kurā viņš tolaik strādāja. Taču šobrīd principā apolitiskais Koļa no visas sirds lepojas ar savu sešpadsmitgadīgo māsīcu, kas aktīvi piedalās skolu protestu akcijās un vēl nav izlaidusi nevienu demonstrāciju un piketu.

Kad mēs beidzot pārstājām runāt par skolām un pievērsāmies tīkamākiem tematiem, es atskārtu, ka reformas gaitā Latvijas Republika ir zaudējusi vienu savu pietiekami lojālu pilsoni. Valdošie politiķi viņu ir vienkārši izsvītrojuši no to saraksta, kas mīl savu valsti. Vienlaicīgi tika izsvītroti arī daudzi citi Koļas vienaudži, 27- 28 gadus veci krievvalodīgie Latvijas pilsoņi ar ienākumu līmeni, kas mazliet pārsniedz vidējo, toties ar pašcieņu, kas 13 ekonomisko un citu reformu gados ir hipertrofējusies. Tam par iemeslu kļuvuši stereotipi, pēc kuriem bieži vadījās valdošie politiķi, un viņu stūrgalvība un augstprātība, šos savus stereotipus aizstāvot.

Īstenojot skolu reformu, sākumā politiķi paziņoja, ka krievu tautības vecāki, tieši tāpat kā viņu bērni, negrib mācīties latviešu valodu. Tādēļ vienīgais veids, kā uzlabot situāciju – piespiest skolēnus latviešu valodā mācīties visu, no fizikas līdz fizkultūrai. Nu, kaut vismaz 60 procentus no mācāmajiem priekšmetiem – tā saucamā kompromisa ietvaros.

Es, protams, nezvērēšu pie Bībeles, ka visi krievi sapņo mācīties latviešu valodu. Bet arī, piemēram, matemātikas mācīšana latviešu valodā nekādā veidā nevar veicināt latviešu valodas zināšanu līmeņa paaugstināšanos. Vienīgais rezultāts būs tāds, ka, skolu beidzot, ikviens krievvalodīgais abiturients pilnībā pārzinās tādus viņam vitāli nepieciešamus terminus kā kosinuss, trapece un atvasinājums. Cik lielā mērā tie abiturientiem palīdzēs integrēties Latvijas sabiedrībā – par to zinātne klusē. Kaut gan, ja būs tāda vēlēšanās, viņi varēs pabiedēt savus latviešu līdzpilsoņus ar pamatīgām zināšanām matemātikas terminoloģijā.

Taču palielīties ar pamatīgām zināšanām tieši matemātikā viņi diez vai spēs. Maz ko var iemācīt stundā, kas nenotiek dzimtajā valodā, un kurā skolotājs runā lēni un ar akcentu. Šobrīd lielākajai daļai krievvalodīgo iedzīvotāju skolu reforma saistās ar draudiem, ka vidējās izglītības kvalitāte krasi pazemināsies.

Pamatoti tiek uzskatīts, ka, lai nodrošinātu labas latviešu valodas zināšanas krievu skolēnu vidū, pietiktu ar to, ka mazākumtautību skolās tiktu nodrošināta padziļināta latviešu valodas un literatūras apguve. Un 12 mācību gadu laikā valodu iemācītos pat visslinkākie un visnolaidīgākie skolēni. Pat krievu skolās.

Tie krievu skolu beidzēji, kas plāno saistīt savu karjeru kaut vai ar to pašu matemātiku, visticamāk, bez īpašām problēmām varēs iemācīties vajadzīgos 300- 500 terminus latviešu valodas papildnodarbībās. Lielā mērā tas attiecas uz vairākumu skolas programmā iekļauto priekšmetu.

Kad valdības attieksme pret skolu reformu izraisīja protestus, un pirmām kārtām jau pašu skolēnu vidū, politiķi paziņoja, ka aiz tā visa slēpjas provokatori un politiskie manipulatori. Protams, šis paziņojums nav bez pamata. Taču manipulēt ar kādu var tikai tad, ja tam ir pamats. Piemēram, dāņu skolēnus ielās izvest varētu tikai ar prasību pēc trīs dienas ilgas mācību nedēļas. Pat krievu skolēnus Lietuvā diez vai varētu izprovocēt uz protesta akciju organizēšanu.

Diemžēl Latvijā Izglītības likuma labojumi tika pieņemti bez atklātas apspriešanas sabiedrībā. Tajā pašā laikā labējie politiķi atklāti apvainoja skolu reformas pretiniekus un protesta mītiņu dalībniekus. “Tumšie spēki”, “piektā kolonna”, “Staļina retorika”, “pretvalstiska darbība”, “cūcība”- tā ir tikai neliela daļiņa no izteicieniem, ko gan deputāti, gan ministri pēdējā gada laikā paspējuši veltīt 14-16 gadus veciem bērniem. Un tas noskaņo krievvalodīgo kopienu pret reformu vairāk, nekā visi mācībvalodas procenti, kopā ņemti.

Tieši tas kalpoja par galveno iemeslu, kura dēļ pagājušajā nedēļā jau aptuveni 15 tūkstoši skolēnu sarīkoja kārtējo, un, pēc visa spriežot, ne pēdējo protesta akciju. Nevis kreiso politiķu manipulācijas- viņi tikai precīzi uzminēja nozīmīgas valsts iedzīvotāju un sava elektorāta daļas noskaņojumu.

Šobrīd labējie politiķi cenšas spriedzi mazināt, publiski deklarējot, ka reformas mērķis ir palīdzēt bērniem. Kā kādā no televīzijās pārraidēm teica izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis – “krievu bērniņiem”. Vēlēšanās palīdzēt, bez šaubām, priecē. Palīdzēt bērniem – tas ir vienīgais, ko prot mūsu politiķi. Tieši tāpat kā palīdzēt pensionāriem, invalīdiem, zemniekiem, jaunajām ģimenēm, vientuļajām mātēm un daudziem citiem valsts iedzīvotājiem, kam nepieciešama palīdzība.

Izglītības reformai bija viens patiešām cēls mērķis – panākt, lai visi krievu skolu beidzēji prastu latviešu valodu. Līdzīgi kā, īstenojot privatizāciju, valdībai bija mērķis veikt ekonomikas restrukturizāciju. Slēdzot līgumus ar “Lattelekom” ārvalstu investoriem – modernizēt telefonsakarus ikvienā valsts nostūrī. Īstenojot veselības aizsardzības reformu – padarīt medicīnu kvalitatīvu un pie tam vēl pieejamu.

Ar ko beidzās privatizācija, līgumu parakstīšana ar ārvalstu investoriem un veselības aizsardzības reforma, mēs labi zinām. Izglītības reforma nebūs nekāds izņēmums, un tajā nospraustie mērķi netiks realizēti, jo to īsteno tie paši politiķi. Tādēļ arī valsts krievvalodīgie iedzīvotāji reti gaida ko labu no Latvijas politiķiem, jo tā būtu visai bezperspektīva nodarbe. Diez vai šis noskaņojums būtu jāsaista ar sveštautiešu iedzimto pretvalstisko nostāju. Vienkārši skaidrs aprēķins.

Tomēr neveiksme, īstenojot skolu reformu, ir daudz bīstamāka, nekā neveiksme jebkurā citā jomā. Tās neveiklie un reizēm pat idiotiskie realizācijas paņēmieni ņem un noved pie tā, ka lojālais un miermīlīgais Koļa saka: “Viņi man jau piegriezušies!”. Agrāk, pieminot latviešus, viņš tik ļoti neuzsvēra vārdu “viņi”. Un vārdu “piegriezušies” viņš arī neizrunāja tik dusmīgi. Kad viņam bija 16, viņš domāja, kā un kur nopelnīt pārsimts “repsīšu”. Viņa māsīca savos 16 domā par piedalīšanos kārtējā protesta akcijā. Lai protestētu pret bezjēdzīgo Izglītības likumu, kurš, lai cik tas skumji skanētu, pašiem latviešiem nedos nekādu praktisku labumu.

* rakstā pausts autora personiskais viedoklis


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!