Raksts

Zatlers šodien nostājās uz ļoti plāna ledus


Datums:
16. jūnijs, 2011


Autori

Roberts Putnis


Pēc Zatlera šodienas runas ir skaidrs, ka jauna partija būs. Taču rodas vairāki „bet”, kas raisa bažas, ka šī iniciatīva stājas uz dikti plāna ledus.

Pirmkārt, Zatlers mīņājas turpat, kur visa pašreiz pie varas esošā politiskā elite – ideoloģiskā tukšumā. „Par labāku, gudrāku un labklājīgu Latviju” nav ideoloģiska mēraukla, pēc kuras izvērtēt, vai politiskie solījumi ir tiešām pildīti un kāda konkrēti būs šī politiskā atbildība. Arī politiskās tehnikas viedokļa šāda ideoloģiska nenoteiktība ir ļoti bīstama. Kamēr nav skaidra ietvara, kas vieno noteiktu politiķu grupu, tikmēr nav arī iespējas attiecīgajā politiskajā spēkā saukt pie kārtības politiķus, kas izdomās personisku ambīciju vai svešu interešu vārdā no tām atkāpties.

Otrkārt, izskatās, ka Zatlers ir izvēlējies to pašu taciņu, kas neceļos ir aizvedusi virkni priekšgājēju Latvijas politikā: veidot kādu Tautas frontes atblāzmai līdzīgu politisku „kustību”, kas apvieno „katru un ikvienu”. Tas nav iespējams mūsdienīgā demokrātiskā sabiedrībā. Šāda bezprofila politika Latvijā ir sevi diskreditējusi, vairojot nevēlētāju skaitu. Tagad tā tikai lieki samulsinātu „tanti Bauskā”. Latvijas latviešu elektorātā jau gadiem ir konstatējams pieprasījums pēc kreisa politiska spēka, ideoloģiski šis pieprasījums ir ticis apkalpots tikai krievu elektorātā no SC puses. Kāpēc to neapkalpot, nav īsti saprotams.

Kaut kas tāds kā abstrakta „vienotība” kā ideoloģija ir klasiski konservatīva pozīcija. Vācijas sociāldemokrātu kanclers Helmuts Šmits (1974-82) kādā savā 1982.gada runā teica: „Harmoniskai izpratnei par sabiedrību pēc savas būtības ir bail no konfliktiem, jo gan atsevišķi indivīdi, gan grupas, kas apšauba šādas harmonijas nepieciešamību, tiek uzskatīti par traucētājiem, nepiederīgajiem, autsaideriem, ar kuriem neesot pat vērts diskutēt, pietiekot, ka valsts tiem parāda savu stingro roku, uzņemoties sabiedrības garīgo vadību. Taču patiesībā šāda prasība pēc harmonijas sabiedrībā var novest pie tās vēl lielākas sašķeltības, radīt ienaidnieku tēlus savā iekšienē, attiecīgi novedot pie situācijas, kad sabiedrība ir vēl mazāk spējīga risināt pati savus konfliktus un rast reālas vienošanās un kompromisus.” Un vēl: „Harmoniski organizētas sabiedrības koncepts pēc savas būtības ir nolemts neveiksmei. Mūsdienu demokrātiska industriālā sabiedrība nav iedomājama bez izteiktas un principiālas interešu un viedokļu dažādības. Katrs mēģinājums šādu sabiedrību nomākt ar vienotības ideju garantēti atduries pret skarbo realitāti.”

Treškārt, politikā esot jānāk jauniem cilvēkiem. Taču priekšnosacījums šādu cilvēku motivēšanai līdzdarboties aktīvā politiskā darbībā būtu principiāli jauna, ideoloģiski skaidra, politiskās vērtībās balstīta politiska vīzija. Zatleram ir jāmotivē līdzdarboties cilvēki, kuru motivācija politiskai darbībai nebūtu personisks labums, nauda un vara, bet gan vēlme kalpot sabiedrībai un mainīt apkārt esošo sociāli politisko vidi. Piemēram, NVO tādi cilvēki būtu, viņi ar darbiem ir pierādījuši, ka dara arī tad, ja tam nav naudas, atbalsta un tas neskaitās „stilīgi”. Taču jautājums, vai, piemēram, Mārtiņš Bondars tik tiešām būtu īstais, kurš kā Zatlera premjera kandidāts spētu dot impulsu poliskai cīņai cilvēkiem, kuri ir gudri, profesionāli un savās vērtībās tīri? Un vai šāda tipa politiķis tiešām politiskajā pretiniekā ieviesīs respektu pret Zatlera un viņa jaunās komandas nodomu un vērtību skaidrību?

Ceturtkārt, atklātībai nodotais Bondara vārds liek domāt, ka Zatlers ar savu slepeno štābu ir izvēlējies vēl vienu slidenu taktiku: viņš jau piemērojas spēles noteikumiem, lai gan viņam ir iespēja pašam tos veidot. Bondars pilnīgi noteikti TV būtu noliekams pretī Dombrovskim un 3xA pulciņam. Tas būtu tas pats tonis un tā pati mūzika, ko mēs no Latvijas politikas virtuves pazīstam. Zatlera politiskajiem pretiniekiem tas būtu izdevīgākais variants, jo dzēstu politiskā profila kontūras vēlētāju acīs. Zatleram ir neizmantota iespēja priekšvēlēšanu diskusijai noteikti savu rāmi – runāt par vērtību politiku, par kalpošanu sabiedrībai, par solidāriem risinājumiem sabiedrības konfliktu risināšanā, par nākotnes redzējumu nevis atskaitīšanos starptautiskajiem aizdevējiem. Ar šādu jaunu platformu būtu iespēja sasniegt to, ko Zatlers ir solījis. Pretējā gadījumā sanāks ne citi vēži, ne citas kulītes.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!