Neatkarīgi no tālākas notikumu attīstības, Zatlera reformu partijas (ZRP) vēsturiskais aicinājums veidot valdību kopā ar Saskaņas Centru (SC) jau ir mainījis politiskās spēles noteikumus Latvijā vairākos veidos:

1. Pretēji Latvijas politiskai kultūrai raksturīgajai “kā var nesolīt?” mentalitātei, ZRP demonstrē, ka programas jāuztver nopietni. Par vienu no pamatnostādnēm partija izvirzīja sabiedrības saliedētības veicināšanu. Aicinājums veidot valdību ar partiju, par kuru, patīk tas vai nepatīk, balso liela daļa Latvijas krievvalodīgo, ir konkrēts solis šajā virzienā. Tas vairo uzticību, ka arī citos jautājumos, kur partija izvirzīja inovatīvas idejas – piemēram, Kīļa pieteiktās radikālās reformas izglītības sistēmā vai seksuālo minoritāšu tiesību paplašināšana – ZRP vismaz mēģinās tās realizēt praksē, nevis upurēs pie pirmās izdevības citu interešu dēļ.

2. Līdz šim Latvijas patriotisma definēšanu bija piesavinājušās labējās, konservatīvās, nacionālās partijas. To rezumē lozungs “Latvieti, nepadodies!”. ZRP parāda, ka iespējama alternatīva izpratne par Latvijas patriotismu, kas iekļauj sevī godīgu, racionālu un pragmatisku dialogu ar to sabiedrības daļu, kuras izpratne par dažiem Latvijas valstiskuma un etno-nacionālās politikas aspektiem var atšķirties. Ne visi viedokļi, kak nesaskan ar Latvijas labējo partiju konsensu, ir Latvijai naidīgi. Alternatīvie uzskati un cilvēki, kas tos pauž, nav jāatgrūž, ar tiem ir jāveic dialogs un jāmeklē saskarsmes punkti.

3. Veids, kādā tika paziņots par sadarbību ar SC, ir tikpat inovativs kā pats šis solis: nevis aizkulišu intrīgu un iedzīvotājiem nesaprotamo un necaurspīdīgo shēmu rezultātā, bet atklāti vēršoties pie sabiedrības, ar skaidru, saprotamā valodā rakstītu, politisko argumentu izklāstījumu. Nav arī tās augstprātības, ar kuru pērn Vienotība eksaminēja SC vēstures jautājumos. Aicinot sadarboties, ZRP iezīmē savu pozīciju, bet izdara to veidā, kas nav pazemojošs vai nepieņemams otrajai pusei.

4. Valsts stratēģiskās intereses gūst virsroku pār īstermiņa taktiskiem apsvērumiem. Nav noslēpums, ka lēmumu par sadarbību ar Nacionālo Apvienību pārdot ZRP vēlētājiem būtu bijis vieglāk. Taču Latvijas kā demokrātiskas nacionālas valsts nākotne tiktu apdraudēta, ja SC vēlētāju viedoklis tiktu ignorēts. SC aicināšana valdībā ļaus mazināt krievvalodīgo atsvešinātību no Latvijas valsts, atvieglos diskusiju bez tabū un veicinās lielāku uzskatu daudzveidību krievu informatīvajā telpā. Turpretim, SC izslēgšana no varas iecementētu aizvainojuma jūtas, konsolidētu de-facto divkopienas valsti, marginalizētu mērenos krievvalodīgos un iedrošinātu radikāļus. Līdz Biškekai, iespējams, nenonāktu, bet demokrātijas kvalitātei un valsts ilgtermiņa stabilitātei tas būtu nopietns trieciens. Ne velti arī Latvijas Rietumu sabiedrotie diskrēti, bet nepārprotami pauda priekšroku koalīcijas modelim ar SC. Un ja kādam nacionālim vēl joprojām šķiet, ka tā ir “Maskavas propaganda”, es ieteiktu atcerēties, ka vēl pirms gada par krievu atstumtības draudiem brīdināja SAB direktors Jānis Kažociņš, kas it kā sakaros ar SC līdz šim aizdomās nav turēts.

Tātad var secināt, ka ZRP ir uzņēmusies reālā pārmaiņu aģenta lomu Latvijas politikā. Uz šā fona Vienotība, sākumā koķetējot ar SC, tad histēriskā tonī pārmetot ZRP “separātās” sarunas ar SC un beidzot uzsēžot uz “ideoloģiskās nesavietojamības” ar SC zirdziņa, uzvedās kā tipiska Latvijas partija, kas tirgojas par amatiem un ietekmi, bet bez jebkādas stratēģiskās vīzijas. Vienotības līderu reakcijā manāma arī vāji slēpta greizsirdība, ka valstiski svarīgu, drosmīgu lēmumu ir pieņēmusi “nepieredzējusī” Zatlera partija, nevis Vienotības “profesionāļi”. Vienotības labējais gals vēl joprojām nav sapratis, ka sabiedrības sašķeltības pārvarēšana ir tikpat svarīgs uzdevums, kā tiesiskuma stiprināšana. Vienotība sludina jauno sākumu, bet paliek veco aizspriedumu gūstā. Bet šī situācija sniedz Vienotībai arī jaunas iespējas: pienācis laiks, lai apvienības progresīvie spēki (un tādi ir!) arī teiktu savu vārdu un liegtu Pilsoniskās Savienības korim monopolu uz apvienības viedokli. Ja cena par ZRP aicinājuma strādāt vienā valdībā ar SC akceptēšanu ir Drūvietes, Kursītes un Ko. aiziešana no apvienības, lai notiek! Vienotībai nav vērts sacensties nacionālismā ar VL-TB/LNNK, jo vēlētājs parasti izvēlas oriģinālu, nevis kopiju. Un to Vienotības spicei un ierindas biedriem derētu atcerēties.