Raksts

Zatlers, bailes un kapusvētki


Datums:
09. jūnijs, 2011


Autori

Roberts Putnis


Ar Zatlera rīkojumu nr. 2 ir tiešām tā, ka iemesli racionālam un apzinātam priekam ir jāmeklē.

Lai saprastu savu attieksmi man bija vajadzīgs laiks. Tādā neapzinātā, sajūtu līmenī uzreiz bija prieks. Zatlers grūti ir ar Zevu salīdzināms, bet nu tāds kārtīgs zibens spēriens, kā nu no viņa sūtīts, noteikti bija pelnīts. Personisks apliecinājums tam man nav Lemberga, Šķēles un Šlesera padumjie komentāri, bet gan Solvitas Āboltiņas straujā transformācija no Ingrīdas II. uz nobijušos un nedrošu priekšvēlēšanu perioda tautas kalpu.

Ironiski, varbūt arī vēsturiski netaisnīgi, ka ne VVF, ne Zatlers nepatrieca oligarhu acīmredzami kontrolētās iepriekšējās Saeimas, bet tieši šo – kuras sastāvā ir cilvēks, kura aizstāvībai aptuveni desmit tūkstoši demonstrantu saldēja kājas slapjā sniegā (A. Loskutovs), viena no zinošākajām pretkorupcijas ekspertēm akadēmiskā nozīmē (R. Kārkliņa) vai vadoša pilsoniska sargsuņa līdere (L. Čigāne). Taču tik tiešām no vēlētāja perspektīvas ir vēsturiski netaisnīgi, ka tieši šī Saeima ar šo sastāvu, uz kuru vēlēšanās likām tik lielas cerības un kas draudēja ar visu (Vienotības ievēlēšanas gadījumā) vai neko (Vienotības neievēlēšanas gadījumā) ir spējusi pusgada laikā nojaukt jebkādas robežas starp politiskām vērtībām un „reālpolitiku”. Tas der kā absolūts pamatojums un attaisnojums Zatlera bezprecedenta solim.

Zatlers šī katrai demokrātiskai sabiedrībai eksistenciālās robežas novilka no jauna. Var diskutēt, vai tas bija ētiski darīt to tikai pēc tam, kad acīmredzami bija apdraudēta viņa paša pārvēlēšana. Taču Āboltiņas sejā uz dienām iespiedies izbīlis parāda, ka beidzot ir „dabūts pa nagiem”. Ir realizējusies saukšana pie politiskās atbildības veidā, kas ir saprotams arī „tantei Bauskā” (apzīmējums, kas atbilst arī vidusmēra „gudrajai galvai”). „Kādā normālā Eiropas valstī” vajadzētu būt tā, ka par valsts reprezentatīvo un līdzsvarojošo galvu (kāds Latvijā ir prezidents) kļūst persona, kas pati labi pazīst politisko atbildību un ar savu sabiedriski politisko darbību ir pierādījusi, ka spēj to uzņemties un nest. Šāds pieredzējis un sevi apliecinājos politiķis tad (parasti jau cienījamos gados) drīkst savu politisko atbildību likt malā un tiek aicināts kļūt par nācijas politisko arbitru, izmantojot savu politisko viedumu.

Zatlers sāka no otra gala. Nāca kā balta lapa, strauji apguva politisko pieredzi, bet vēl nekad viņš nav nesis reālu politisko atbildību. Viņa līdzšinējie publiskie izteikumi no vienas puses liecina, ka viņš ir gribošs to uzņemties, bet no otras puses – netop īsti skaidrs, vai viņš reāli apzinās, ko tas īsti nozīmē. Arī viņa līdzšinējā politiskā darbība liek šaubīties, vai viņš tiešām ir varošs to uzņemties. Taču atpakaļceļa nav. Atsaukties Āboltiņas saucienam pēc glābšanas riņķa un ieiet Vienotībā, kuras dominēto Saeimu viņš pats ir atlaidis, Zatleram nozīmētu pilnībā zaudēt ietekmi par ceļu uz viņa formulētajiem tiesiskuma mērķiem un sajustajām Latvijas sabiedrības vajadzībām. Vienotība ir savu iespējusi palaidusi garām. Kā katrs zina, vilcieni aiziet, lidmašīnas aizlido un izlieti ūdeņi nesasmeļas atpakaļ. Un tur neko nevar darīt. Jo ātrāk to apzināsies Vienotības politiķi partijas reanimācijas mēģinājumu vietā, jo labāk viņiem un Latvijai. Pretēji žēl būtu zaudēt aiz Vienotības kolektīvā haosa stāvošos individuālos talantus. Tāpēc Zatleram ir jāveido jauns politiskais spēks, kas kardināli atšķirtos no līdzšinējās prakses.

Nedomāju, ka prezidenta pilnvaru pēdējais mēnesis tam drīkst būt šķērslis. Neesmu tas, kas labprāt atsakās no ētiskiem standartiem, bet ar Saeimas atlaišanu Zatlers diskusiju par savas rīcības ētiskumu ir nolicis malā. Tas vienalga ir pārāk augsts plaukts šī brīža Latvijai un lai tur arī paliek. Neredzu arī precedenta risku. Situācija ir ārkārtēja (neatkarīgi no tā, cik objektīvi vai paša Zatlera saasināta). Risks, ka jaunais prezidents Bērziņš septiņdesmit gadu vecumā miljonāra statusā savas prezidentūras pēdējā mēnesī izdomās veidot savu partiju ir minimāls. Un pat ja, tad jauna partija pēc savas būtības nevar būt nekāda principāla nelaime demokrātijā.

Vakardienas “oligarhu kapusvētki”, lai arī pavisam dīvaini pieteikti kā „apolitiski”, ir cerības viesošs signāls, ka sabiedrība sākusi ļoti nopietni domāt politiski. Jau pirms gadiem pieciem sešiem aicināju nedot roku cilvēkiem, kas ir apsūdzēti korupcijā vai valsts nozagšanā (lasi: tevi pašu apzaguši). Kopsakara apziņa nu ir sasniegusi plašāku sabiedrības multiplikatoru loku. Un atliksim malā skepsi, ka varbūt tikai tāpēc, ka bada laikos jau vairs nav ar’ ko zaudēt. Kāda starpība?! Fakts ir tāds, ka sabiedriski politiskā apziņā acīmredzami par meinstrīmu kļūst ideja, ka cēlonis Latvijas izmisuma situācijai ir nozagtā politika.

Tā, savukārt ir bāze, lai ne tikai Zatlers, bet katrs no mums uzņemtos un efektīvi nestu politisko atbildību. Sipenieces atteikšanās braukt uz Ventspili un izvadīt uz skatuves Lembi ir tikpat būtiska, cik Lembja atziņa, ka viņš ir nobijies no „oligarhu kapusvētkiem”. Bailes ir cilvēka lielākais ienaidnieks. Arī Zatlers baidījās, kad stāvēja Doma laukumā lietussargu priekšā. Tāpēc arī neizdarīja, kas bija jādara jau todien. „Delnas laikā” satiku tik daudzus, kas baidījās ziņot, teikt, darīt, rīkoties, pat runāt un domāt. Un nobijos kopā ar viņiem, jo nevarēju viens nebaidīties, kad visi apkārt baidās redzēt, dzirdēt un domāt; tad sāk rādīties, ka es pavisam viens tas trakais. Zatlers sagaidīja brīdi, kad viņš vairs nebūs viens (lai cik lielus upurus Latvijai prasīja viņa gaidīšana). Solis ir sperts un nu ir jāiet tālāk. Ir jāpanāk, ka politiskā vara kalpo Latvijas tautai. Tas ir reāls mērķis – visa demokrātiskā pasaule tā var dzīvot un arī mēs varam. Tas prasa konkrētu rīcību un plānotu darbu. Jauna partija ir sākums. Izglītības ministrijas nojaukšana un uzcelšana par jaunu, kā nupat Twitterī ieteikts, – kaut kur pa vidu. Un „efektīva pārvaldība” kā deserts beigās. Vai ceļš tiks noiets, būs pavisam konkrētu cilvēku darba rezultāts.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!