Raksts

Zatlera neizmantotā iespēja


Datums:
05. novembris, 2007


Autori

Dita Arāja


Kad 31.maijā, Valsts prezidenta vēlēšanu dienā, cilvēki piketā pie Saeimas protestēja pret sasteigto un necaurspīdīgo korumpēta ķirurga izraudzīšanos un celšanu valsts pirmās amatpersonas krēslā, mana pārliecība bija un arī patlaban ir, ka Valsts preziden

Sestdien, 3.novembrī, notikusī Tautas sapulce Doma laukumā pierādīja, kā (ne)attaisnojas risks pa kluso izraudzīties prezidentu, par kura valstisko izpratni mums līdz viņa ievēlēšanai nav bijis ne jausmas. Valdim Zatleram sestdien bija vienreizēja izdevība parādīt, ka viņš nav tikai valdošās kliķes pakalpiņš, bet gan patstāvīgi domājošs prezidents, kurš spēj un prot runāt ar tautu. Viņam bija iespēja pārliecināt arī mani un beidzot kļūt arī par manu prezidentu. Diemžēl Zatlers to neprata izmantot un kārtējo reizi pierādīja savu absolūto nulles pozīciju un tukšumu.

Vēl tikai pirms nedēļas, 29.oktobra Latvijas radio raidījumā Krustpunktā, Zatlers sacīja, ka “sestdiena ir sestdiena”, tāpēc viņš uz Tautas sapulci neies, bet gan laukos gremdēsies sevī, taču jau šodien, 5.novembrī, LNT raidījumā 900 sekundes viņš klāstīja, ka Doma laukumā ieradies, jo, kad ieslēdzis televizoru un ieraudzījis notiekošo, “gribēju būt klāt un izbaudīt noskaņu”. Ļoti iespējams, ka prezidents alka baudīt tautas noskaņu, bet tikpat labi mēs varam pieņemt, ka viņu uz sapulci dzina vēlme iesist sev politiskos punktus. Tikai Zatlers pārrēķinājās, ja domāja, ka pietiks vien ar parādīšanos uz skatuves, pasmaidīšanu un rokas pavicināšanu. Nepietika. Sapulces dalībnieki, Zatleram pieprasot atlaist Saeimu, vēlējās dzirdēt skaidru un konkrētu valodu, diemžēl atkal saņēma norādījumus lasīt Satversmi.

Prezidents no tautas ir atpalicis par soli (vai varbūt pat vairākiem soļiem), jo, ja reiz cilvēki bija sapulcējušies Doma laukumā, tad, jādomā, viņi ir izlasījuši Satversmi vai vismaz zina valsts pamatdokumenta un starptautisko konvenciju tautai garantētās tiesības uz pulcēšanās un vārda brīvību. Sestdien sapulcējušies un Saeimas atlaišanu pieprasošie cilvēki no prezidenta gaidīja skaidru pamatojumu: “Es izmantošu savas Satversmē garantētās tiesības un rosināšu Saeimas atlaišanu, tāpēc ka …” vai arī “es nevēlos rosināt Saeimas atlaišanu, tāpēc ka …”. Taču prezidents, netiekot galā ar situāciju, spēja vien aicināt ieklausīties dziesmā, taču atkal guva sakāvi, jo pasākuma vadītāja Krista Vāvere paskaidroja, ka pēc scenārija dziesma vēl nav paredzēta.

“Zatleram atkal pilnīgs dizāsters,[1]” pēc sapulces secināja mana draudzene, arī žurnāliste. Šoreiz taču prezidentam izpausties netraucēja uzmācīgie un agresīvie žurnālisti. Šoreiz skatuve, runas laiks un sapulces dalībnieku ausis bija viņa rīcībā. Viņš to nesaprata. Un nemaz nezinu, kuram pienākas lielāka kritika — ārstam, kurš pat pēc četriem mēnešiem jaunajā augstajā pozīcijā nav spējis aptvert demokrātiskas valsts pamatbūtību un nepieciešamību tautai izskaidrot savu viedokli (ja tāds ir), vai arī daktera—prezidenta padomniekiem, kas, skaidri zinot sava priekšnieka (ne)kompetenci, viņu bezrūpīgi uz Tautas sapulci palaida bez sagatavotas runas vai vismaz uz papīra lapas uzrakstītām tēzēm, kuras izmisuma brīdī Zatlers varētu izmantot kā glābšanas vesti.

Manas aizdomas, ka 31.maijā ievēlētais nav prezidents, kuru es varētu cienīt, ir kārtējo reizi apstiprinājušās. Es cienu šīs valsts prezidenta institūciju, taču nespēju cienīt cilvēku, kas pats nav šī augstā posteņa cienīgs. Es atveru savu prātu un sirdi un gaidu, kad beidzot Valdis Zatlers kļūs arī par manu prezidentu. Bet baidos, ka tā varu gaidīt līdz pat 2011.gada 7.jūlijam, kad Zatlera pilnvaras beigsies.

[1] Disaster – nelaime, posts (angļu val.)

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!