Raksts

Zatlera Ķīna


Datums:
07. augusts, 2008


Autori

Dita Arāja


Kauns tomēr kaut kā. Latvijas prezidents ir vienīgais no Baltijas valstu galvām, kurš tomēr ir aizbraucis uz Ķīnu, uz Olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju. Un mani nepārliecina ziņas no prezidenta kancelejas, ka nu tik būs — Zatlers tiksies ar Ķīnas un Vjetnamas prezidentiem un varbūt pat ar pašu Putinu! Nu un?

Raksts Dienā

Tikpat labi ar pompu var paziņot, ka Zatlers tiksies arī ar Ziemeļkorejas, Birmas un Zimbabves diktatūras vadītājiem vai varbūt ar kaimiņu Lukašenko. Vai tad tas Latvijas tautai būtu jāuztver kā milzīgs diplomātisks panākums?

Mani vairāk interesē sarunu saturs. Protams, mēs nevaram tagad spekulēt, ko Zatlers sacīs savam Ķīnas kolēģim (un varbūt pat pašam Putinam!). Varbūt sadūšosies un sasparosies kā tāds mazs susurs, izriezīs krūtežu un aizstāvēs vājākos, tas ir, diplomātiski liks manīt Hu Dziņtao, ka nav tomēr labi neturēt solījumus un turpināt vajāt un sodīt cilvēkus, kas aizstāv pašus pamatus — cilvēktiesības. Un tāpat nav labi turpināt apspiest Tibetu un vajāt tās iedzīvotājus, jo, lai atceramies, ka tieši Tibetas jautājums ir tas, kas visvairāk ir aizēnojis olimpisko prieku un azartu un kura dēļ tomēr spēļu atklāšanas pasākumā tribīnēs neredzēsim daudzu valstu vadītājus. Mūsu Zatleru gan.

Es ļoti ceru, ka Latvijas cilvēkiem nepietiks tikai ar „vadoņa” mierinājumu mājās palicējiem — kaut ko jau ar tiem ārvalstu kolēģiem parunāšos, un miers. Īpaši tāpēc, ka Zatlers nemaz arī nesola ar Ķīnas prezidentu runāt par cilvēktiesību neievērošanu. Patiesībā — nekad jau arī nav solījis, jo viss Zatlera sacītais jau tradicionāli ir bijis tik nekonkrēts, cik nekonkrēts Zatlers lielākoties ir spējis būt savā retorikā: „Mēs runāsim par visiem mūs interesējošiem jautājumiem”. Ir sena patiesība — ja par visu, tad — par neko. Mūsu „vadoni” tikpat labi var interesēt laikapstākļi vai demogrāfiskā situācija Ķīnā, vai viegla pačalošana par sportistu uzvarām un zaudējumiem un papriecāšanās par Olimpiskajām spēlēm radītajām iespaidīgajām jaunbūvēm. Bet ne par Tibetu. Bet ne par cilvēku vajāšanu viņu pārliecības dēļ.

Un tāpat kritiku neiztur Zatlera skaidrojumi, ka viņam jāuzmundrina un klātienē jājūt līdzi Latvijas sportistiem, īpaši sieviešu basketbola valstsvienībai. Pati par sevi šī ideja gan ir apsveicama — jauki, lai jau prezidents ar savu klātbūtni iedvesmo sportistus, bet sacensības taču nenotiek atklāšanas ceremonijas laikā, vai ne? Un basketbolistes, starp citu, atklāšanas ceremonijā, ļoti iespējams, nemaz arī nepiedalīsies. Tāpēc Zatlers mierīgi varēja apmeklēt kādu spēli vai sacensības, nevis svinīgo ceremoniju, kad taču tiks rādīta diktatoriskās Ķīnas varenība.

Bet prezidenta tiekšanās būt klāt tieši svinīgajā pasākumā beigu beigās vedina drīzāk uz domām, ka šī ir viena no reizēm, kad Zatlers tomēr izmanto iespēju izbraukt no valsts, jo salīdzinājumā ar viņa priekšgājēju Vairu Vīķi—Freibergu pašreizējais Latvijas prezidents ar izbraukumiem aiz robežas nav īpaši lutināts. Vai arī varbūt Zatlers kārtējo reizi izbauda iespēju būt „vienā smalkā pasākumā”, nu līdzīgi kā Jaunajā vilnī. Neesmu gan pārliecināta, ka lielā Ķīna Zatleru sagaidīs ar tik plaši atplestām rokām kā „padomju estrādes” pasākums, bet nu gada garumā tāds savdabīgs loks ir noslēdzies. Mi za oģin Kitai bija viena no nedaudzajām skaidrajām Zatlera izteiktajām domām viņa pirmajā preses konferencē tūlīt pēc iecelšanas amatā. Un tagad, pēc gada, Zatlers nu savām acīm ieraudzīs šo „vienoto Ķīnu”. Kā zināms, šis jēdziens sevī ietver arī okupēto Tibetu, tāpēc manī nav pārliecības, ka Latvijas prezidents Ķīnas līdera priekšā atkāpsies no saviem pirms gada teiktajiem vārdiem un runās par Ķīnas ēnas pusēm, jo Zatlers taču publiski jau ir apliecinājis savu pārliecību.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!