„Ar Lembergu kā ar Voldemortu, vienīgi Poters viņu vārdā nosauc”, tā vakar pēc LTV nakts ziņu noklausīšanās ietvītoja šī portāla redaktore Dita Arāja.
Ar vakardienas runu Zatlers riskē palikt Latvijas vēsturē gan ar savu ienākšanu, gan aiziešanu prezidenta amatā – neveikli, neskaidri un līdz galam neizrunāti. Lemberga vārdu viņš kā karstu kartupeli viļāja, bet tā arī neizspļāva. Taču to nedarot, viņš atteicās uzņemties nākamo mēnešu politiskās diskusijas vadību un burtiski tukšā vietā uzbūra auglīgu augsni jaunam populismam. Novirzīt priekšvēlēšanas no cīņas pret oligarhiem uz demogrāfiju un nacionālo jautājumu būs vien tehnikas lieta. Ja vēl paturam prātā, ka, lai gan „augšas tiešām nevar pa vecam”, „apakšām” nu dien nav ne naudas, ne spēka, ne mediju, lai šodien strauji ienāktu politikā ar nopietnām alternatīvām.
Atminos manu domubiedru un manis rīkotos protestus pret Zatlera ievēlēšanu pirms četriem gadiem. Kad pie Saeimas nama tika paziņots rezultāts, es sapratu, ka Latvija ir nodota, ka valsts ir paspēlēta šajā naudas spēlē. Zatlera politiskais instinkts, personība un pieredze nebija pietiekama, lai saprastu, ka viņam ir vērts riskēt un atlaist 9.Saeimu, tādējādi izmantojot sabiedrības pieprasījumu pēc pārmaiņām. 2008.gadā nezinājām, ka tas arī būs pēdējais gads, kad tauta būs pietiekami paēdusi un pietiekami lielā skaitā, lai reāli spētu atbrīvoties no Lemberga, Šķēles un Šlesera. Taču pietrūka valstsvīru un sievu, kā arī institūciju, kas šādu iespēju dotu. Zatlers to palaida vējā. Man bija iespēja Zatleram zem četrām acīm pateikt paldies par viņa uzstāšanos Doma laukuma tautas sapulcē. Šajā īsajā sarunā mani neviļus pārņēma emocijas. Taču pretī man skatījās cilvēks, kurš bija kritis varas un prestiža kārdinājumam.
Šajā ziņā iezīmējas noteikts Latvijas prezidentu darbības cikliskums. VVF astoņus gadus “nezināja”, kas ir oligarhi. Lai atminamies vien slaveno citātu par Šleseru kā baltu lapu pēc pārvēlēšanas Saeimā. Nonsenss loģikas izpratnē, bet, VVF pateiks, šāds nonsenss pagrūda Latviju vēl tuvāk šībrīža politikajai ellei. Tikai pēc Kalvīša nominēšanas, kad viss pielīdēju un liekuļu galms parādīja VVF savu patieso seju, viņa sāka runāt. Ar Zatleru ir līdzīgi. Es neteiktu, ka Šlesera neizdošana vajāšanai tagad nu būtu Saeimas kā demokrātijas un tiesiskuma centra idejas nodošana. Ir bijuši līdzvērtīgi slikti piemēri. Varbūt, varbūt, ka Zatlers juta vai zināja, ka viņa vietā nu pats Lembergs vēlas sēdēt un tapēc nāca ar savu “rīkojumu Nr. 2”, bet tam nu īsti neticu. Visticamāk un diemžēl patiesais iemesls Zatlera solim bija tik daudz vienkāršākā skaudrā iepriekšējās nedēļas apskaidrība, ka nu viņš tik tiešām vēl četrus gadus pilī nesēdēs. Neatkarīgi, kas būtu viņa vietā.
Lai vai kā šodien viena lieta ir skaidra kā bērna asara – vara pār tautu tik tiešām guļ pie pašas tautas kājām. No Šķēles un Šlesera tautas spēja atbrīvoties pati, tikām galā bez palīdzības no augšas Zatlera vai kādā citā personā. Pamatā tas bija tiesībsargu un mediju konsekvences rezultāts. Ar Lembergu būs grūtāk – viņam gan mediji, gan liela daļa tiesībsargu joprojām klausa. Kā redzējām, arī priekšvēlēšanu saukļos „neuzpērkamā un alternatīvā” Vienotība par amatiem un godu bija gatava pārdoties ar visu premjeru priekšgalā. Joprojām ir miglā tīts, kurš un par kādu tieši naudu no viņa Latvijas aktīvajā politikas elitē ir atkarīgs.
Galveno vārdu mums Zatlers nepateica, lai gan tieši Lembergs ir paralizējis valsts dzīvi nepieredzētā stagnācijā un mēģina iegūt kontroli pār visiem valsts varas atzariem un mūsu visu domām. Zatlers nebūs pabeidzis darbu, ja aiz sava „A” neapteiks „Lembergs”. Tautai nevajag nekādas stingrās rokas, bet vēlētājam noteikti vajag skaidrus orientierus, ticamus solījumus un politiski briedušus vīrus ar sievām, kas tos pilda. Tas nu Zatleram ir jāpiedāvā. Viņam ir skaidri jāpasaka, ka vēlētāja izvēlē politiķu neatkarībai ir jābūt galvenajam kritērijam. Viņam ir skaidros vārdos jānosauc, kas konkrēti Latvijai ir to bedri izrakuši, kurā tā šobrīd ir, un kas ir tie, kas to turpina rakt.
Un atšķirībā no Ulmaņa, Zatleram šeit un tagad ir gan iespēja, gan pienākums veidot jaunu politisko spēku, kura centrā ir Satversmē nospraustie principi. Viens lakmusa tests šai partijai būtu skaidrība par korupcijas izskaušanu medicīnā, bet otrs – spēja pārvarēt valsts etnisko nošķirtību. Tas ir pa spēkam tikai sociāldemokrātiskās vērtībās balstītai politiskai idejai, kuras vieta Latvijā joprojām ir tukša.