Raksts

Zaimošana, aizskartās jūtas un cenzūra


Datums:
29. jūlijs, 2008


Autori

Iveta Kažoka


Vēl vakardien nebūtu ticējusi, ka rakstīšu blogu par Jauno vilni.

Esmu no tiem (vārdos nedaudzajiem, bet pēc statistikas – gandrīz 50%) Latvijas iedzīvotājiem, kas šo pasākumu skatās – gan izklaidējošu, gan izglītojošu iemeslu dēļ – un nekautrējas to publiski atzīt. Izklaide (konkurss) šajā gadā ir sanākusi ne īpaši veiksmīga, taču iespēju izglītoties bija vairāk nekā jebkad.

Jaunais vilnis ir teju perfekts indikators, lai saprastu, vai un kā mainās vērtības/domāšana bijušajā PSRS teritorijā. Visai dzelžainā saskaņā ar World Values Survey (globāla aptauja reizi dažos gados) rezultātiem, arī Jaunā viļņa mūzikas/konkursa dalībnieku kvalitāte, skatītāju loks, pasākuma vadītāju joki, “tusovkas” sastāvs liecināja, ka vērtības mainās, bet ļoti lēni. Post-padomju telpu joprojām savās ķetnās tur 90.to gadu mežonīgā kapitālisma izraisītais drudzis ar visu no tā izrietošo pārspīlēto patērniecību un bagātību glorificējošo simptomātiku (gan ar katru gadu nedaudz vairāk “ieturēti” – par ko liecina kaut vai tas, ka konkursa rezultāti nav nopirkti).

Šogad Jaunais vilnis man sniedza jaunas atziņas. Precizēšu – jaunas atziņas ieguvu ne tik daudz no koncertiem, cik ārkārtīgi saasinātajām diskusijām par/ap pasākumu. Vismaz četri anti-Jaunā viļņa diskusiju virzieni aizgāja pa visai “šaubīgu taciņu”. Jo Jaunais vilnis demokrātiju Latvijā neietekmē, bet dogmatiska domāšana (atvainojos, ja kādu aizskaru) gan ar demokrātijas vērtībām īsti nesaskan:

(1) Zaimotā himna

Spriežot pēc šodienas preses materiāliem, Latvijā visai nopietni tika nopietni apsvērts, vai vienam no JV pasākuma vadītājiem piemērot sodu par Latvijas himnas zaimošanu. Iespējamais sods – līdz pat 3 gadiem cietumā.

Redzēju iespējamo “zaimošanas” epizodi. Tas bija neizdevies joks par to, kā dziedātājiem gūt labus panākumus konkursā – proti, ja dziedātājs visas 3 konkursa dienas dziedātu Latvijas himnu, auditorija stāvētu kājās un žūrija neuzdrošinātos ielikt sliktu vērtējumu. Pasākuma vadītājs ļoti lauzītā latviešu valodā nodziedāja pirmās himnas rindiņas.

Jautājums: nemaz nerunājot par zaimošanu, lūdzu man izskaidrot, kas šajā jokā ir kaut vai aizvainojošs! Kas tur bija tik ļauns, lai attaisnotu visu starptautisko skandālu un baidīšanu ar kriminālatbildību? Un kādas tam ir nākotnes konsekvences: vai par himnu vispār vairs nedrīkstēs jokot? Vai to nedrīkstēs izpildīt “ar akcentu”? Vai to nedrīkstēs dziedāt Krievijas pilsoņi?

(2) Valsts amatpersonām un “ikvienam lojālam Latvijas pilsonim” (Sandras Kalnietes blogs) bija jāpamet koncerts, redzot zaimošanu

Atzīšos, ka redzot “zaimošanu”, televizoru neizslēdzu. Ergo – esmu nelojāla. Bet, godīgi sakot, nesaprotu kādēļ tas ko varētu liecināt par manu lojalitāti. Arī Sandras Kalnietes piemērs par Francijas prezidentu mani nepārliecina (“Atceros, kad vēl biju vēstniece Francijā, Parīzē notika Francijas un Alžīrijas futbola spēle. Tā bija pirmā abu valsts vienību tikšanās, kopš Alžīrija bija atbrīvojusies no franču koloniālā jūga. Tribīnēs, kur atradās daudzi Magreba izcelsmes emigranti un to pēcteči, nu jau Francijas pilsoņi, valdīja sakāpināta gaisotne. Skanot Marseljēzai, tribīnēs sākās troksnis un svilpieni. Prezidents Širaks nevilcinoties piecēlās un atstāja spēli, jo viņš kā Francijas valsts augstākais pārstāvis tīri personīgi jutās aizskarts. Prezidents negrasījās „norīt” rupjo apvainojumu pat integrācijas mērķu labad. Kopā ar prezidentu aizgāja arī citas oficiālās amatpersonas.”)

Kāds tam ir secinājums? “Magreba izcelsmes emigrantiem” nebija pamats izsvilpt “bijušo kolonistu” himnu? Francijas prezidentam nebija jājūtas atbildīgam par savas nodarīto Alžīrijā? Ja kāds padomju deportāciju upuris Krievijā sāktu svilpt bijušās PSRS, tagad Krievijas, himnas laikā, tas arī būtu uzskatāms par “rupju apvainojumu”?

(3) PSRS simbolikas bieds

“Kā gan baltkrievu konkursants var atļauties šeit izrādīt kreklus ar uzrakstu „PSRS” un sarkano zvaigzni? […] Vai kādā Eiropas valstī gan būtu iedomājams, ka publiskā pasākumā kāds atļautos izpildīt dziesmu, kas aicinātu atjaunot nacistisko Vāciju un apkārt lēkātu meitenes kreklos, ko rotātu kāškrusts? Tāpat neviens neuzdrīkstētos banāli pajokot par Aušvicu vai Buhenvaldi. Tieši tas notiek „Jaunajā vilnī”. Šajā ziņā esam īpaši nekonsekventi. Mēs pamatoti prasām, lai ES pieņem likuma normas, kas aizliegtu visā Eiropas Savienībā izplatīt dezinformāciju par staļinisma noziegumiem vai tos popularizēt un banalizēt, bet vienlaikus pieļaujam padomju simbolu banalizāciju pašmāju izklaides pasākumos. “

Skatoties baltkrievu konkursanta uzstāšanot, man neradās šaubas par to, ka redzu gandrīz vienīgo politiskā protesta formu, kas šobrīd ir iespējama Baltkrievijā – proti, humoru. Tā bija parodija par Baltkrievijas režīmu, tā “padomisko” raksturu un, manuprāt, tas bija ļoti labi nolasāms gan izpildītajā repertuārā, gan priekšnesumā (un pat uzrakstā uz krekla). Zinot baltkrievu disidentu likteņus, tas bija drosmīgs solis. KĀDĒĻ gan šādā kontekstā vajadzētu “piekasīties” atribūtiem? Priekšnesums padomju režīmu ne banalizēja, ne popularizēja – drīzāk izsmēja.

(4) Vai tad tā nav cenzūra?

Nekad savā mūžā es nebiju redzējusi, ka TV raidījumam tiek uz minūti izslēgta skaņa. Cik saprotu, kāds no riadījuma vadītājiem kaut ko vēlējās pateikt par deportācijām, taču viņa doma netika pārraidīta un tādēļ viņš kādu laiku ekrānā vienkārši plātīja muti.

Visai interesants precedents, kam var būt tālejošas sekas. Skaidrojums, kāpēc tā notika, tā arī neparādījās. Bet kaut vai atceroties par nesenajiem Latvijas raidorganizāciju cenzūras gadījumiem, mani tomēr interesē, kas , kādu iemeslu dēļ un pēc kā iniciatīvas izslēdza raidījuma skaņu.

PS.

Jaunā viļņa sakarā pētot Krimināllikumu, es uzgāju vienu visai interesantu (150.) pantu, ko iepriekš nebiju īpaši rūpīgi izlasījusi. Lūk, ko saka šī panta intriģējošākā daļa “Par personu reliģisko jūtu aizskaršanu […] soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem […]” .

Es nezinu, kurā brīdī šāda norma tika iekļauta Krimināllikumā, bet esmu, maigi sakot, nepatīkami pārsteigta – domāju, ka tā neatbilst Satversmei. Jo ko nozīmē reliģisko jūtu aizskaršana?

Vai kādas sektas kritika aizskar tās dalībnieku reliģiskās jūtas?

Vai kādas baznīcas liekulības atmaskošana aizvaino reliģiskās jūtas?

Kas notiktu, ja, līdzīgi kā Dānijā, kāds vēlētos publicēt reliģiska rakstura karikatūras?

Vai, Latvijā ierodoties Salmanam Rušdī, pret viņu tiktu ierosināts kriminālprocess?

Vai Latvijā būtu iespējama tāda izstāde kā, piemēram, šobrīd Parīzes Pompidou centrā, kur ir apskatāmi, piemēram, šādi darbi?


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!