Raksts

x + y + z ir partiju nauda


Datums:
14. maijs, 2002


Foto: R. Baumanis

Ir acīmredzami, ka revolucionāru pavērsienu skaidrībā par politisko partiju finansēm neizdosies panākt, ja atklātības finiša taisnē neizies vismaz divi no trim spēlētājiem – politiskās partijas, mediji un reklāmas aģentūras.

Mediju pārstāvji tikko izteikuši skaļus protestus pret grozījumiem priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, kas paredz vienlīdzības principu politiskās reklāmas izvietošanā un atklātību par reklāmas līgumiem ar partijām, nodēvējot to par rupju mēģinājumu iejaukties mediju komercijā. Rodas jautājums – par ko runājam? Par principu vai par metodi? Vai principā esam vienisprātis, ka politiskā reklāma nav pielīdzināma komerciālajai un tai pielietojami pavisam citi regulācijas principi, un ir jāatrod metode, kā tos vislabāk realizēt?

Patlaban ir acīmredzami, ka revolucionāru pavērsienu skaidrībā par politisko partiju finansēm neizdosies panākt, ja atklātības finiša taisnē neizies vismaz divi no trim spēlētājiem – politiskās partijas, mediji un reklāmas aģentūras. Tāds bija viens no pagājušajā nedēļā notikušās diskusijas Ko vēstīs partiju deklarācijas? pamatsecinājumiem.

Diskusijas mērķis bija politiķu, žurnālistu, politologu un reklāmas aģentūru pārstāvju vidū analizēt likumdošanas grozījums, kas patlaban tiek skatīti Saeimā un kam jāpadara partiju finanses daudz atklātākas. Politisko partiju pārstāvji diskusijas laikā pauda gatavību atbalstīt šo grozījumu stāšanos spēkā vēl līdz 8. Saeimas vēlēšanām. Tomēr diskusijā iezīmējās arī citas jomas, kas politisko partiju finansēs šobrīd nav pietiekoši regulētas – masu mediju ieņēmumi no politiskās reklāmas un reklāmas aģentūru loma politisko partiju naudas plūsmās. Diskusijas dalībnieki izteica savu viedokli arī par to, vai apmaksātas politiskās reklāmas aizliegums, piemēram, elektroniskajos medijos, varētu būt līdzeklis, lai ierobežotu politisko partiju finansu apjomu.

Tātad svarīgākais jautājums tālākajā debatē ir – vai visi spēlētāji principā ir gatavi uz lielāku atklātību. Ja atbilde ir “jā”, tad jāsāk meklēt labākais veids, kā to definēt, apsverot arī iespēju aizliegt apmaksātu politisko reklāmu. Par šādu soli izšķīrušās vairākas Eiropas un pārējās pasaules valstis (skat. Pārskata par partiju finansēm pasaulē 22.lpp.), un pieredze no Latīņamerikas liecina par to, ka apmaksātas politiskās reklāmas aizliegums samazina partiju izmaksas. Čīlē un Brazīlijā, kur apmaksāta politiskā reklāma ir aizliegta, partiju priekšvēlēšanu kampaņas izmaksas uz vienu iedzīvotāju ir attiecīgi 14 un 84 centi, savukārt ASV, kur apmaksāta politiskā reklāma atļauta, izmaksas veido gandrīz 3 dolārus. Latvijas partijas 2001.gada pašvaldību vēlēšanu aģitācijai kopā iztērēja apmēram 2,25 miljonus latu. Iznāk, ka uz vienu vēlētāju iztērēti 1,6 lati vai 2,6 dolāri. Jāuzsver, ka Latvijā šie aprēķini attiecas uz pašvaldību, kamēr citās valstīs – uz nacionālajām vēlēšanām. Aizliedzot vai ievērojami samazinot apmaksātu politisko reklāmu apjomu, mazināsies nepieciešamība pēc naudas un vienlaicīgi saruks partiju atkarība no sponsoriem. Ja tomēr atbilde uz jautājumu ir “nē”, tad vēl daudzus gadus pār politisko partiju finansēm turpinās plivināties “melno kašu” noslēpumainības rēgs.

Datu avots: Argentīnas Transparency International (TI)


Apaļā galda diskusijas "Ko vēstīs partiju deklarācijas?" atreferējums

Pārskats par partiju finansēm pasaulē (PDF; 291 KB)

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!