Raksts

X labs, Y slikts. Bez pamatojuma


Datums:
12. februāris, 2008


Autori

Ksavjē Lands


Foto: Dan Allison

Jāšaubās, vai iespējams atrast labus argumentus pret brīvprātīgām darbībām starp diviem pieaugušiem cilvēkiem, kuras nenodara nekādu ļaunumu citiem cilvēkiem.

Raksts angļu valodā

Vai pastāv pamatoti argumenti pret geju praida gājienu? Vai varam pamatoti uzskatīt homoseksualitāti par draudu ģimenes un sabiedrības stabilitātei? Vai pastāv spēcīgi argumenti par labu uzskatam, ka homoseksualitāte ir perversija? Šī raksta mērķis ir analizēt biežāk lietotos argumentus, kurus nereti raksturo kā homofobiskus un neiecietīgus attiecībā uz gejiem un lesbietēm. Pārāk bieži cilvēki, kas uzskata sevi par liberāļiem, bez jebkādām diskusijām noraida bažas, kuras pauž cilvēki, kas iebilst pret homoseksualitāti. Tā noteikti ir kļūda, jo demokrātijas spēks slēpjas nevis ostrakismā[1], bet viedokļu apmaiņā — ja vien puses ir gatavas diskutēt.

Tātad, es aplūkošu galvenos pamatojumus, kurus lieto cilvēki, kam homoseksualitāte un tās publiskas izpausmes izraisa diskomfortu. Vispirmām kārtām būtu jāapsver, vai nebūtu jāatdala homoseksualitāte kā privāta lieta no homoseksualitātes publiskām izpausmēm. Varētu izvirzīt argumentu, ka homoseksualitāte nerada problēmas, kamēr tā neiziet ārpus mājokļa sienām, bet sāk izraisīt pretsparu, kad tiek atklāta publiski. Viens veids, kā pamatot šādu publiskās vides “neitralizāciju”, ir apgalvot, ka seksualitāte pieder intīmo jautājumu kategorijai. Tomēr šāda dalījuma praktiskums ir apšaubāms.

Ja kādam šāds arguments šķiet pievilcīgs, tad loģikas labad būtu no publiskās vides — ielām, restorāniem, kinoteātriem, lielveikaliem — pilnībā jāizslēdz jebkāda seksuāla uzvedība. Tas nozīmē, ka skūpstīšanās vai staigāšana roku rokā var tikt aizliegta, pat ja tie, kas sadodas rokās, ir pretēja dzimuma cilvēki. Ja šāds priekšlikums izklausās dīvaini, tad tas nav tikai tādēļ, ka ikviens apzinās, ka šāda pozīcija nozīmētu galu romantiskajām ainām, kuras mēs visi esam daudzkārt pieredzējuši. Patiesībā galvenais iemesls, kādēļ šādas galējības šķiet dīvainas, ir tas, ka runa ir par tieši homoseksuālu attiecību publisku demonstrēšanu, nevis par cilvēku savstarpējo simpātiju vai savstarpējās seksuālās pievilcības izrādīšanu.

Tātad, lai novērtētu to, cik pamatoti ir argumenti pret homoseksualitāti un daudzveidīgajām tās izpausmēm, ir svarīgi aplūkot pielietotos argumentus visos sīkumos. Daudzi no tiem tiek lietoti (dažkārt kā vairāku argumentu kombinācija), lai diskreditētu homoseksualitāti vai pasniegtu to kā parādību, ar kuru būtu sabiedrības vārdā jācīnās. Es gribētu rūpīgi izvērtēt šos argumentus un objektīvi noskaidrot, vai tie ir loģiski, ticami un, visbeidzot, arī pārliecinoši.

Dabiskuma arguments

Pirmais, “bāzes arguments” (tāds, kas ir visu citu argumentu pamatā) ir dabiskuma arguments. Īsumā — tas vēstī, ka homoseksualitāte ir pretdabiska, tā neciena pasaules kārtību. Argumenta būtība ir sekojošā pamatojumā — cienīt dabisko kārtību un dabas principus ir labi. Citiem vārdiem, daba mums piešķir spēju atšķirt labo no sliktā. Mēs varam izvērtēt rīcības morālumu, salīdzinot to ar Dabas paraugu.

Attiecinot šo argumentu uz homoseksualitāti, tiek vēstīts — tā iemesla dēļ, ka homoseksualitāte nozīmē divu viena dzimuma cilvēku savienību, tā rada draudu ģimenei un pārkāpj dabisko lietu kārtību. Kādēļ lai tas tā būtu? Jo daba esot radījusi divu dzimumu indivīdus un darījusi to ar nolūku — lai tie vairotos. Būtībā sieviešu dzimuma būtņu sūtība ir atrast partneri no vīriešu dzimuma būtņu vidus un jebkāda uzvedība, kas pārkāpj šo Zelta Likumu, ir dabiskās kartības pārkāpums.

Taču, ja mēs pamatojam argumentu to cilvēkiem tuvo sabiedrisko dzīvnieku, piemēram, cilvēkveidīgo pērtiķu un vilku, uzvedībā, tad ģimenes struktūra un dzimumu attiecības nebūt nav tādas, kā iedomājas tie, kas uzskata, ka homoseksualitāte pārkāpj lietu dabisko kārtību. Kāpēc? Pirmkārt, šo dzīvnieku vidē tēviņu/mātīšu attiecību pamatā ir viena dominējošā tēviņa modelis — alfa tēviņš, kurš monopolizē visas auglīgās mātītes. Vai esam pārliecināti, ka gribam sekot šādam modelim? Jo, ja reiz esam sabiedriski dzīvnieki, mums būtu jāseko modelim, kurš ir ļoti tālu no nukleārās ģimenes vai patriarhālās ģimenes modeļiem, kuri tiek izvirzīti priekšplānā kā pretspars “homoseksuālajam draudam”.

Otrkārt, uzvedība, kas ir līdzīga homoseksuālai uzvedībai, ir izplatīta cilvēkiem tuvo dzīvnieku starpā. Citiem vārdiem, mums ir jāatzīst, ka dabai pašai ir morāli neitrāla attieksme pret šo jautājumu, kas nozīmē, ka mēs nevaram atrast nekādu morālu priekšrakstu tam, kā pret to izturēties, sekojot dabas paraugam. Ja mēs to darītu, tad neatliktu nekas cits, kā legalizēt homoseksualitāti un poligāmiju. Iespējamā atbilde uz to varētu būt pamatota argumentā, ka dabas prasības pret cilvēku atšķiras no prasībām pret citiem dzīvniekiem, pat tādiem, kas evolūcijas skalā ir mums tuvi savas sabiedriskās dabas dēļ. Šāda atbilde atmet dabiskuma argumentu par labu pirmatnējības argumentam.

Pirmatnējības arguments

Pirmatnējības arguments vēsta, ka homoseksualitāte ir perversa un cilvēki, kuriem ir intīmas attiecības ar sava dzimuma partneri, ir “nogājuši no ceļa”. Viņi ir sagrozījuši cilvēka eksistences pirmatnējo nolūku. Šajā brīdī rodas akūts jautājums — kas ir šis nolūks? Kā to definēt? Kas var to definēt? Vai pastāv tikai viens pareizais ceļš vai tomēr iespējas ir vairākas? Diemžēl šie jautājumi ir pārāk plaši un nopietni, lai uz tiem atbildētu šajā rakstā. Vienīgais, ko var teikt, ir — šāds viedoklis noraida mūsu sabiedrībā valdošo morālo plurālismu. Ja kāds ir gatavs aizstāvēt šādu monistisku pozīciju (t.i., ka pastāv tikai viens veids, kā dzīvot, un tas der ikvienam), tad viņam būtu jābūt gatavam pielietot spēku, lai šādu viedokli uzspiestu citiem, kas demokrātijas apstākļos ir problemātiski. Nav un nevar būt viena plāna, kas derētu visai cilvēcei. Cilvēkiem ir raksturīga interešu, vērtību un normu dažādība.

Saskaņā ar šo argumentu homoseksuāli cilvēki izrāda dubultu necieņu pret cilvēka nolūku — viņi ir iesaistīti viendzimuma attiecībās (publiski un privāti), un turklāt šīs attiecības grauj tradicionālās ģimenes modeli, kuru veido vīrietis, sieviete un viens vai vairāki bērni.

Ir vērts piezīmēt, ka tāda tradicionālā ģimene, kādu to daudzi iedomājas — sieviete, vīrietis un bērni — cilvēces vēsturē ir drīzāk izņēmums, nevis norma. Piemēram, Rietumvalstīs līdz pat 20.gadsima sākumam dominējošais ģimenes modelis bija patriarhālā ģimene, kuru veido vecvecāki, vecāki, tantes, tēvoči, dēli, māsas vai brāļa bērni u.t.t. Agrāro sabiedrību ekonomiskajā un sociālajā kontekstā tradicionālais modelis bija racionāla izvēle. Būtībā šāda struktūra piedāvāja drošību un solidaritāti dažādu risku priekšā (slimības, vecums, nāve, slikta raža, kustību vai citi traucējumi, nelaimes gadījumi…) — sadalot riskus uz vairākiem cilvēkiem, individuālais slogs samazinās. Citiem vārdiem, šāda ģimene bija drošības tīkls, kas piedāvāja sociālos pakalpojumus, kuri tagad nodoti labklājības valsts pārziņā.

Vēstures gaitā attīstījās arī citi ģimenes modeļi. Piemēram, irokēzu sabiedrība Amerikā bija lielākoties matriarhāla. Vienas ģimenes “garās mājas” vecākā bija sieviete. Kad vīrietis apprecējās, viņš kļuva par savas sievas “garās mājas” locekli. Sievietes spēlēja būtisku lomu lēmumu pieņemšanā par kariem, un viņas varēja dot pavēli vīriešiem doties ekspedīcijās, lai sagūstītu citu cilšu piederīgos un pievienotu viņus pašu ģimenei gadījumos, ja kaut kādu iemeslu dēļ “garās mājas” iemītnieku skaits bija krities.

Ir svarīgi saprast, ka ģimenes struktūras ir atkarīgas no sociālajiem apstākļiem. Nav tāda modeļa, kuru var uzskatīt par cilvēka eksistences nolūka iemiesojumu. Vai tas nozīmē, ka atsevišķi modeļi nevar tikt kritizēti? Protams, ka nē. Piemēram, varam paust satraukumu par līdzcilvēku spiedienu uz indivīdu patriarhālajā ģimenes modelī. Spiediens nereti ir pretrunā ar indivīda brīvību un var radīt postošas sekas personiskajā dzīvē. Varam piesaukt arī piespiedu laulības, grupu lēmumu uzspiešanu indivīdiem, grūtības vai pat neiespējamību aiziet no ģimenes (piemēram, amišu kopienā vai citās slēgtās kopienās). No otras puses, arī nukleārā ģimene nav ārpus kritikas. To var kritizēt par stabilitātes trūkumu, par psiholoģiskās un sociālās drošības nepietiekamību. Arhetipisks piemērs ir ciešanas, ko bērni piedzīvo, ja vecāku šķiršanās ir asa, vardarbīga.

Saistībā ar viendzimuma ģimenēm par pamatu bažām tiek minēti divi faktori. Pirmkārt, šādas ģimenes apdraudot sabiedrības izdzīvošanu, īpaši, ja sabiedrība piedzīvo dzimstības krišanos, un, otrkārt, radot pedofilijas draudus bērniem. Pirmais arguments ir apšaubāms, jo tā pamatā ir ideja, ka homoseksualitātes atzīšana izraisa tādu geju un lesbiešu skaita pieaugumu sabiedrībā, ka tā nonāk uz izmiršanas sliekšņa. Taču nav pārliecinošu zinātnisku pierādījumu, kas apstiprinātu hipotētisko saikni starp homoseksualitātes atzīšanu un geju un lesbiešu skaita pieaugumu.

Parasti notiek tā, ka sabiedrībā, kura iepriekš ir aizliegusi vai diskriminējusi kādu praksi, šīs prakses vēlāka atzīšana noved pie tādu cilvēku parādīšanās publiskajā telpā, kuri šādu praksi piekopj. Atļautā prakse kļūst redzama — cilvēku, kuri to piekopj, nekļūst vairāk, viņi gluži vienkārši iegūst pieeju publiskajai telpai. Nav pierādījumu, ka virzību uz izmiršanu var saistīt ar homoseksualitātes atzīšanu. Turklāt šāds arguments ir kā tūkstošgades bieds — sabiedrība tiek attēlota kā uz izmiršanas sliekšņa esoša. Tas, ka Latvijas iedzīvotāju skaits krītas (dzimstības un migrācijas dēļ) ir reāls fakts, taču tas nenozīmē, ka Latvijas nācija izzudīs. Un, protams, tam nav nekādas saistības ar homoseksualitāti.

Galu galā, ja sabiedrības prioritārais mērķis ir saglabāt noteiktu iedzīvotāju skaitu, tad viens no risinājumiem būtu adopcijas tiesību piešķiršana gejiem un lesbietēm. Protams, kāds var teikt, ka homoseksuāliem cilvēkiem piemīt tendence uz pedofiliju. Taču arī šajā gadījumā nav nekādu zinātnisko pierādījumu, kas šādu apgalvojumu apstiprinātu. Turklāt, ja ieskatāmies statistikas datos, mēs atklājam, ka gandrīz visos bērnu seksuālās izmantošanas gadījumos bērns ir kļuvis par upuri heteroseksuālā ģimenē. Galvenie seksuālās izmantošanas upuri ir meitenes un galvenie varmākas ir vīrieši, kas dod priekšroku heteroseksuālām attiecībām[2]. Statistika apgāž apgalvojumu, kurā tiek likta vienlīdzības zīme starp homoseksuāliem cilvēkiem (parasti vīriešiem) un pedofiliju. Turklāt nepastāv arī saikne starp to, kuram dzimumam tiek dota priekšroka intīmās attiecībās, un to, kādam vecumam tiek dota priekšroka. Ne jau tādēļ vīrietis vai sieviete labprātāk uztur intīmas attiecības ar sava dzimuma pārstāvi, ka viņš vai viņa grib izmēģināt dzimumsakaru ar bērnu. Tās ir divas dažādas lietas. Viena no tām — pedofilija — ir reāla problēma, otra — homoseksualitāte — tāda nav. Pirmā ir nepieņemama pārspēka pielietošana, lai ietekmētu neaizsargātus indivīdus — bērnus — un iegūtu no viņiem seksuālus pakalpojumus. Otrā gadījumā tās ir intīmas attiecības starp diviem pieaugušiem cilvēkiem, kuri abi šādām attiecībām piekrīt. Atšķirība ir tik acīmredzama, cik vien var būt.

Ja mēs patiešām satraucamies par bērnu drošību, tad būtu jādomā par to, kā pasargāt upurus no patiesajiem agresoriem — heteroseksuāliem vīriešiem un dažkārt sievietēm. Uzmanība būtu jāpievērš vardarbībai “normālās” ģimenēs, nevis apmāti jāvēršas pret tiem, kas atrodas ārpus šīs zonas.

Arguments šaurai auditorijai

Plašāk skatoties, homoseksualitāte pēc būtības esot cilvēka likteņa sakropļojums. Citiem vārdiem, homoseksualitāte esot morāli nepieņemama, jo tā nozīmē divu sieviešu vai divu vīriešu savienību. Šis argumenta variants atgādina dabiskuma argumentu. Taču šajā gadījumā argumenta pamatā ir nevis homoseksualitātes neatbilstība dabas likumiem, bet homoseksualitātes iekšējais ļaunums. Taču, reiz izteikuši apgalvojumu, ka intīmas attiecības divu viena dzimuma indivīdu starpā ir sliktas, mums būtu jāsniedz pamatojums, kādēļ tas tā ir. Ja mēs paziņojam — X ir labs, bet Y ir slikts, ar to nepietiek, jo apgalvojums ir jāpamato, īpaši, ja dzīvojam plurālisma apstākļos, sabiedrībās, kuras pieņem dažādas morālās un reliģiskās doktrīnas. Ir vajadzīgs kas vairāk par apgalvojumu. Viens veids, kā pamatot šādu morālu nosodījumu homoseksualitātei, ir piesaukt Svētos Rakstus, lai pierādītu, ka homoseksualitāte neatbilst Dieva plāniem.

Šajā gadījumā pirmo problēmu rada tas, ka arguments pārliecinās tikai tos, kas tic Dievam un balsta savu dzīvi striktā Svēto Rakstu interpretācijā. Ja šis arguments tiek lietots, lai aģitētu par homoseksualitātes aizliegumu — likumiem, kas attur cilvēkus no homoseksualitātes atklāšanas un dzīves saskaņā ar savu orientāciju — tad tas neizbēgami būs lemts neveiksmei. Tas neizturēs kritiku tieši tāpēc, ka atsauces uz fundamentālistisku Bībeles interpretāciju ir vājš arguments, ko lietot tādu cilvēku auditorijā, kuri ir vai nu neticīgie vai kuri liberālāk interpretē Svētos Rakstus. Turklāt šāds arguments ir absolūtas necieņas izpausme pret tiem, kuri nepiekrīt šādai interpretācijai. Būtībā lietot šādus argumentus publiskajā telpā ir tas pats, kas paziņot: “klausieties, jums jādzīvo saskaņā ar manu patiesības interpretāciju un saskaņā ar to, ko postulē mana ticība.” Iespējams, ka šāda stratēģija šķistu pievilcīga autoritāros režīmos, piemēram, Padomju Savienībā, bet demokrātijā šāds arguments ir pašiznīcinošs. Teikt, ka cilvēkiem jāpakļaujas noteiktam dzīves modelim, pamatojot to ar argumentu, ka “tā teikts manā svētajā grāmatā”, parasti (saprotamu iemeslu dēļ) noved pie stingras opozīcijas.

Taču, ja neņem vērā argumenta vājo stratēģiju, vai ir jebkas, kas apstiprinātu tā apgalvojumu, ka homoseksualitāte ir cilvēka likteņa sakropļojums? Arī šajā gadījumā jautājums par cilvēcisko būtņu likteni iznāk priekšplānā. Vai vispār pastāv viens kopīgs cilvēku liktenis? Ne tik sen fašisti un komunisti ticēja, ka pastāv. Bet vai tad esam gatavi pieņemt šādu utopiju vēl vienu reizi? Un esam gatavi maksāt par to? Neesmu drošs.

Pienākums argumentēt

Nobeidzot — cilvēkiem, kas iebilst pret homoseksualitāti, nav pārliecinošu iemeslu, ar kuriem pārliecināt cilvēkus viņus atbalstīt. Ja viņi grib aizliegt homoseksualitāti un praidu, tad viņiem būtu jārada labāki argumenti par tiem, kurus viņi izmanto. Tā ir maksa, ko nākas maksāt par dzīvi demokrātijā — ir jābūt gatavam tam, ka tava “lieta” izgāzīsies, ja tu nespēsi nodrošināt labus argumentus tās aizstāvībai. Taču aiz skarbā diskursa plīvura mēs varam saskatīt patiesas bažas — par bērnu drošību, sabiedrības dzīvotspēju un tamlīdzīgi. Ja dažus cilvēkus satrauc bērnu seksuālā izmantošana vai demogrāfijas statistika, tad, manuprāt, viņi maldinoši saista tik reālas un būtiskas problēmas ar vienu iedzīvotāju grupu. Ja viņi iebilst pret homoseksualitāti, jo nevar ciest šādu dzīvesveidu, tad tā ir viņu problēma. Liberālā sabiedrībā mums nav jāuzskata ikviens dzīvesveids par pieņemamu vai vērtīgu. Bet, ja gribam, lai valsts ierobežo citu cilvēku uzvedību, tad mūsu pienākums ir piedāvāt labus argumentus. Taču homoseksualitāte — ja ar to saprot brīvprātīgas intīmas attiecības starp pieaugušiem cilvēkiem — pati par sevi neparedz varmācību, dominēšanu vai perversiju. Tādēļ ir apšaubāms, vai ir iespējams atrast labus argumentus pret darbībām starp diviem pieaugušiem cilvēkiem, kuras nenodara nekādu ļaunumu citiem cilvēkiem, izņemot to, ka daži šādam dzīvesveidam nepiekrīt.

Raksta sākumā es piesaucu argumentu pret homoseksualitātes publiskām izpausmēm un teicu, ka tas nav pamatots arguments, jo tas vērsts tikai pret viena veida seksuālo uzvedību. Daži vārdi par šo pašu tēmu arī noslēgumā. Cilvēkiem, kuri uz savas ticības pamata iebilst pret homoseksualitātes publiskām izpausmēm, piemēram, pret praida gājienu, es piedāvātu domas eksperimentu. Gandrīz visi Amerikas kontinenta pamatiedzīvotāji un liela daļa Āfrikas cilšu varētu celt dziļus iebildumus pret kristiešu publiskajiem svētkiem, jo kristietība tika izmantota, lai pamatotu apspiešanu, verdzību un miljoniem cilvēku nogalināšanu Amerikas un Āfrikas kontinentos. Kāds varētu teikt, ka publiski gājieni, baznīcas un citi simboli atsauc atmiņā kristiešu kundzības baisākos gadus un tādēļ tie būtu jāaizliedz vai, vēl vairāk, jāiznīcina. Ko mēs no šī piemēra varam mācīties? To, ka mēs varam būt kaut kā tāda iemiesojums, kas citiem šķiet nepieņemams. Ja mēs mēģinām vadīt citu cilvēku dzīvi, tad mums jāpieņem, ka arī citi var līdzīgi uzvesties attiecībā pret mums. Tātad mēs riskējam iesaistīties lielajā spēlē, kurā dominē konfliktējoša un asa kritika un mēģinājumi iejaukties, kuru pamatā visbiežāk ir neloģiski argumenti. Vai mēs to patiešām vēlamies? Mūsu dzīvesveids ne vienmēr ir tik tīrs, kā mums gribētos.

________________________

[1] Ostrakisms — apkārtējo atteikšanās no sadarbības vai sarunas ar kādu cilvēku kā sociālās kontroles vai soda īstenošanas veids.

[2] Saskaņā ar Statistics Canada datiem 2005. gadā seksuālās agresijas gadījumu skaits ģimenē bija 2 līdz 6 reizes biežāk reģistrēts attiecībā uz meitenēm vecumā no 2 līdz 15 gadiem, nekā zēniem. Gandrīz visos gadījumos varmāka bija vīrietis.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!