Foto: A. Jansons
Runas par letiņu nabadzību ir kāda nelabvēļa izplatītas baumas, jo pirmsreferenduma kampaņā esam spējuši gaišajā nākotnē investēt gandrīz tik pat kā bagātākie ungāri un čehi. Bet, runājot par saturu – diemžēl pat 10 miljoni nespētu uzburt sabiedrībā nepastāvošu diskursu.
Šodien ir puslīdz skaidrs, ka negatīva balsojuma gadījumā 20. septembra referendumā par galveno vaininieku tiks atzīta pirmsreferenduma informēšanas pasākumu vadības grupa. Taču tikpat skaidrs ir tas, ka minētā vadības grupa ir darbojusies saskaņā ar valdības uzstādījumu, un sagaidāmais rezultāts ir tā sekas.
Protams, paveikto darbu var vērtēt kā veiksmīgu vai neveiksmīgu, paskatoties tikai uz sagatavoto produktu iepakojumu, taču šāds skatījums vienmēr būs vairāk vai mazāk subjektīvs un atkarīgs no konkrētā vērotāja gaumes. Tāpēc lietderīgāk būtu mēģināt paveiktā kvalitāti izteikt kvantitatīvās vienībās.
Visplašāk pieejamos kvantitatīvos datus mums sniedz socioloģiskās aptaujas. Kā liecina Latvijas Faktu pētījumu rezultāti laika posmā no aprīļa (pēdējais pirmskampaņas mēnesis) līdz augustam stabili ir pieaudzis eiroskeptiķu un svārstīgo skaits, savukārt eirooptimistu skaits ir mazinājies. Ja aprīlī “par” Eiropas Savienību izteicās 56,6% vēlētāju, tad augustā vairs tikai 44,9%, bet “pret” noskaņoto un neizlēmušo skaits pieauga attiecīgi no 29,3% līdz 35,9% un no 14,1% līdz 19,2%. Šādai statistikai nevajadzētu vērotājā radīt uztraukumu un neizpratni, jo vadības grupa taču nenodarbojas ar propagandu, bet gan strādā pie vispārējā izglītības līmeņa celšanas Latvijā. Turklāt, kā jau tas izsens ir zināms, iegūtas zināšanas rada jaunus jautājumus, kā arī vairo veselīgu skepsi.
Tomēr ir vēl kvantitatīvāki dati par socioloģiskajām aptaujām. Sagatavots lasītājs droši vien jau nojauš, ka šodien viskvantitatīvākā mērvienība ir nauda… Un šajā gadījumā tās ir vesels miljons. Taču vai tas ir daudz, vai maz?
Jau sākotnēji mēs varam secināt, ka katrs Latvijas iedzīvotājs, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vēlētājs un nodokļu maksātājs, atvēlējis pirmsreferenduma kampaņai 42 santīmus. Ja mēs paraugāmies uz citām Austrumeiropas kandidātvalstīm (skatīt tabulu raksta beigās), tad atklājas, ka absolūtajos skaitļos daži ir maksājuši vairāk: tā katrs čehs ir šķīries no 44 santīmiem, bet katrs ungārs pat no veseliem 63 santīmiem. Vispieticīgākie ir bijuši poļi – viņi kolektē ir likuši tikai piecus santīmus. Savukārt, mūsu brāļi leiši un igauņu bāleliņi attiecīgi tērējuši 11 un 8 santīmus. Šajā sakarā mēs varētu paust aizdomas, ka runas par letiņu nabadzību ir kāda nelabvēļa izplatītas baumas un statistikas uzrādītie latviešu ienākumi – 3230 USD gadā – ir tikai aisberga redzamā daļa, jo mēs esam spējuši gaišajā nākotnē investēt gandrīz tik pat daudz kā ungāri ar viņu 4830 USD un čehi ar 5310 USD uz deguna. Izslavētos Austrumeiropas veiksminiekus slovēņus ir pat kauns pieminēt – viņi neskatoties uz saviem 9760 USD referendumam ir žņaugušies, katram slovēnim saskrabinot tikai 21 santīmu.
Taču, kā zināms, būtiskākais nav tēriņš, bet pirkums. Tāpēc pirmsreferenduma kampaņās ieguldītais būtu jāvērtē pēc tā, cik izmaksājusi viena par ES atdotā balss. Arī šie aprēķini[1] atklāj mūsu patieso labklājību, jo tikai ungāri ir spējuši mūs pārsolīt – ja viena latvieša “par” balss domājams, izmaksās Ls 1,74, tad viens maģāra “par” tika pirkts par Ls 2,09. Iegūtie dati arī pilnībā apstiprina latviešu permanentās aizdomas par tuvāko kaimiņu nepilnvērtību, jo viņi nopērkami tikai par nieka 25 santīmiem.
Bet ieskatoties kampaņas līdzekļu sadalījumā skaidri redzam, ka vadības grupas mērķis nebūt nav panākt pozitīvu balsojumu 2003. gada 20. septembrī, jo, lai arī nedaudz, līdzekļi ir atvēlēti to Latvijas pilsoņu sagatavošanai ES referendumam, kuri balsstiesības iegūs tikai pārskatāmā nākotnē. Piemēram, 627 latus un 75 santīmus saņēmusi Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskola savu audzēkņu redzesloka paplašināšanai. Arī Latvijas Bērnu fonda Valkas nodaļai būs iespēja atvēlēt 569,67 latus jaunatnes pilsoniskās apziņas veidošanai. Cerams, ka, neskatoties uz budžeta krīzi, turpmākajos gados jauno vēlētāju sagatavošanai līdzekļi tiks atvēlēti bagātīgāk, un ja ne 2008., tad jau 2009. gadā mēs nobalsosim par iestāšanos ES.
Ja mēģinām kļūt nedaudz nopietni un pievēršamies izglītojošās kampaņas saturiskajam aspektam, tad ar nožēlu jākonstatē, ka tajā runa nav par eksistenciāli svarīgo. Taču patiesībā tā nebūt nav valdības vaina. Pat 10 miljoni nespētu uzburt sabiedrībā nepastāvošu diskursu. Valdība ir tikai un vienīgi sabiedrības spogulis un šajā gadījumā tā, reaģējot uz publisko pieprasījumu, uzņēmusies sev neraksturīgu funkciju – “runāt” ar sabiedrību un imitēt publisko diskursu, par ko liecina arī izvēlētais kampaņas nosaukums. Šī iemesla dēļ mums ir tāda kampaņa, kādu mēs to esam pelnījuši…
Mūsuprāt, valdībai pastāvēja iespēja izvēlēties vienu no trim stratēģijām. Pirmkārt, uzbrūkošu reklāmas kampaņu. Lai arī šajā gadījumā tā, visticamāk, izpelnītos asus pārmetumus par smadzeņu skalošanu, toties nevienam nebūtu jāuztraucas par referenduma rezultātu, jo reklāmas tehnoloģijas profesionāļu izpildījumā darītu savu.
Otrkārt, valdība varēja izvēlēties pasīvu līdzdalību, finansiāli nodrošinot vienlīdzīgu iespēju izteikties eirooptimistiem un eiropesimistiem, neregulējot kampaņas saturu un izpausmes formas. Šī varianta pluss – to varētu uztvert arī kā pilotprojektu partiju kampaņu finansēšanai no valsts budžeta.
Treškārt, valdība budžeta krīzes apstākļos, paļaujoties uz plašsaziņas līdzekļiem un pilsonisko sabiedrību, varētu netērēt naudu vispār. Taču diemžēl valdība ir izvēlējusies darīt visu uzreiz. Rezultātā mēs esam ieguvuši mazefektīvu kampaņu, ar finansiālu injekciju palīdzību par valdības aģentūru piedēkļiem pārvērstas nevalstiskās organizācijas un masu medijus, kas ir gatavi ziņas un viedokļus aizstāt ar valdības apmaksātiem paziņojumiem.
Tai pat laikā jānorāda, ka pieminētā otrā un trešā iespējamā valdības stratēģija varētu tāpat izgāzties, jo nav drošas pārliecības, ka Latvijas pilsoniskā sabiedrība šodien tiešām ir spējīga pašorganizēties. Tāpat ir zināmas šaubas par plašsaziņas līdzekļu varēšanu bez pamudinājuma analītiski rakstīt par tiešām svarīgiem jautājumiem.
Lai kā arī būtu, taču par vienu mēs varam būt droši – patreizējā kampaņa var tikai vairot pilsonisko pasivitāti, kā arī neuzticēšanos gan publiskajai varai, gan presei.
Protams, tagad kaut ko mainīt ir jau par vēlu, taču ar 21. septembri mums būtu jābeidz sīkumaini analizēt ES, kāda tā bija vakar, jo tas ir bezjēdzīgi. Saglabājot šādu pieeju, neatkarīgi no referenduma rezultāta, mēs arī turpmāk būsim spiesti tikai reaģēt uz citu veidotu vēsturi. Patiesībā būtiskākais nav jautājums, kādā mērā mums ir izdevies izkaulēt iespēju uzkavēties vakardienā, daudz svarīgāk būtu runāt par to, kāpēc un kādu Eiropu mēs gribam veidot. Beidzot būtu jāsaprot, ka radot un piedāvājot citiem savu nākotnes vīziju mēs pasargājam sevi no nepieciešamības ar gariem zobiem pieskaņoties “svešiem” projektiem. Mums jau sen bija laiks atmest kandidātvalsts identitāti un sākt runāt kā īsteniem eiropiešiem – mums ir jācenšas nevis noskaidrot, ko Brisele mums liks darīt, bet jādomā par to, kā Briselei pateikt, ko tai būtu jādara, lai mēs justos ar dzīvi apmierināti.
_____________
[1] Aprēķini veikti pēc formulas C / N x A x B, kur N ir balsstiesīgo vēlētāju skaits, A ir balsojušo procents, B ir balsojušo procents, kas atbalstījuši iestāšanos ES, bet C ir attiecīgās valsts pirmsreferenduma kampaņas izmaksas. Latvijas un Igaunijas gadījumos izmantoti socioloģisko aptauju dati.
Kā mani labāk bez manis izprecināt?
Labākā par naudu nopērkamā savienība: eiroaģitācijas aklie plankumi