Raksts

Vīzijas, plānošana, rezultāti (1)


Datums:
09. marts, 2011


Autori

Iveta Kažoka


Šis būs viens no tiem teorētiska rakstura ierakstiem, kuriem nav vispār nav nekādas sasaistes ar pašreizējo politisko kontekstu un laiku. Tas man bija vajadzīgs, lai kaut nedaudz atslēgtos no marasma ap KNAB, Tiesībsarga vēlēšanām un visām pārējām Latvijas ikdienas politikas ainiņām.

Tādēļ piedāvāju padomāt par nākotni. Ne saturiski. Saturiski mēs neviens nākotni nezinām. Vairāk par to – KĀ mēs domājam par nākotni. Kā to plānojam.

Manuprāt, tas ir svarīgi. Neelastīgs vai netālredzīgs nākotnes plānošanas process var pat ļoti ietekmēt to, kāda būs gan tagadne, gan nākotne. Un es saskatu vairākas problēmas ar valsts attīstības nākotnes plānošanas konkrētajām izpausmēm Latvijā. Šajā ierakstā, kas sastāvēs no vairākām daļām, nofokusēšos uz trim: 1) lielajām vīzijām, 2) iedomu, ka valsti var pārvaldīt kā biznesu ar visu biznesa plānu; 3) rezultatīvajiem rādītājiem (darbības indikatoriem).

Lielās vīzijas

Kopumā es augsti vērtēju Lielās Vīzijas. Vienalga: vai tas ir NAP vai Latvija 2030. Man visvērtīgākais šķiet pats to izstrādes process, kas ne tikai ļauj padalīties ar pašām progresīvākajām idejām sev vistuvāk zināmajā nozarē, bet arī liek daudziem paraudzīties ārpus saviem šaurajiem sektorālajiem horizontiem.

Tādēļ domāšana, kas ir ielikta šādos plānos, ir vienmēr par dažiem soļiem “advancētāka” nekā status quo. Ja plāns tiek uztverts nopietni, tas var būtiski ietekmēt politiķu/ierēdņu/viedokļu līderu/sabiedrības pārstāvju pasaules uztveri un konkrētu rīcību.

Bet svarīgi ir nepārspīlēt. Sliktākais, kas var notikt ar izstrādātu vīziju: transformēšanās par “svētajiem rakstiem” (nemainīgums, apaugšana ar hierarhiski pakārtotu dokumentu virkni, uzraudzības komitejām u.tml.) Proti, kad vīzija tiek uztverta nevis kā aptuvens ceļa rādītājs, bet gan kā dogmatisks konkrētu mērķu/uzdevumu saraksts. Un Latvijā es saskatu šādus riskus.

Kādēļ tas ir slikti?

Katrā vīzijā ir ietverti sava laika priekšstati. Vai precīzāk: priekšstati, kuri balstās to līdzautoru pieredzē un izlasītajā literatūrā, kas jau rakstīšanas brīdī varētu būt dažus gadus veca. Vīzijas tiek rakstītas par nākotnes scenārijiem, ekstrapolējot rakstīšanas laikā novērojamās tendences.

Bet neviens nevar droši prognozēt tā sauktos “unknown unknowns” – lietas, kuras par nākotni mēs nezinām. Principā ir iespējams, ka tās lietas, kas mums šobrīd šķiet neatrisināmas problēmas, pēc 5-10 gadiem tādas vairs nebūs. Un tam nebūs nekāda sakara ar vīzijas (ne)izpildi, bet gan ar tehnoloģiju attīstību, pasaules uztveres pārmaiņām u.tml.

Man 10 gadu tāla nākotne 21.gadsimtā šķiet absolūti miglā tīta. Pat vairāk: neko daudz neuzņemtos prognozēt pat par 3 gadu attālu nākotni (izņemot šauras sektorālas nozares). Ja ar “šodienas” acīm lasa NAP vai pat jau Latvija 2030, ir aizvien vairāk tēmu, kur rodas jautājums par to, vai tas maz šodien ir aktuāli. Vai: kādēļ par Latvijas nākotni būtu jādomā, balstoties uz, teiksim, 2005.gada priekšstatiem, ja starplaikā pasaulē parādījušās mūsdienīgākas idejas?

Lūk, būs viens provokatīvs piemērs. Ar 2011.gada acīm es sāku apšaubīt to, vai par teju neapšaubāmo nākotnes bāku pasludinātā Latvijas demogrāfiskā situācija patiešām ir lielākā problēma. Un, ja tā ir problēma, vai tās risināšanai ir/nav vērts pakārtot teju visu valsts politiku (šī arī ir viena no vīziju problēmām: attīstības prioritātes tiek pakārtotas problēmām, bet uztvere par to, kas ir/nav problēma laika gaitā mainās, līdz ar to pēc inerces valsts darbinieku domāšana/valsts resursi var tikt ievirzīti cīņā ar rēgu). Zinot mūsdienu sasniegumus medicīnā, komunikāciju tehnoloģijās, jaunākās nodarbinātības tendences (fleksiblas darbalaika/darba apstākļu formas – piemēram,darbs no mājām), mani kaitina tas, ka demogrāfiskās tendences JOPROJĀM tiek aprakstītas kategorijās: vairāk bērni vai vairāk imigranti. Un tad, atkarībā no izvēles starp šiem diviem variantiem, skan aicinājumi pakārtot valsts politiku attiecīgajam risinājumam.

21.gadsimta otrajā dekādē taču vajadzētu būt skaidrs, ka – ja ar cilvēci nenotiks nekas dramatisks, tad mūsdienu cilvēks vidēji būs veselīgāks daudz ilgāk nekā iepriekšējās paaudzes, kā arī turpināsies samazināsies neelastīgi nodarbinātības veidi. Protams, ka tas mainīs arī ATTIEKSMI pret vecumu un pensionēšanos kā parādību. Cilvēki, kas (pēc 20.gadsimta priekšstatiem) būs sasnieguši “sirmgalvju vecumu”, aizvien vairāk turpinās strādāt. Jā, varbūt ne 8 stundas dienā, bet tomēr. Fabriku laiki tomēr iet uz savu loģisko automatizēto galu, bet interesants un jēgpilns darbs dzīvei piešķir papildus jēgu. Līdz ar to demogrāfija var izrādīties daudz mazāka problēma nekā šobrīd šķiet. Protams, ka par demogrāfiju jādomā, pakārtojot tās apsvērumiem valsts sociālās solidaritātes sistēmas, bet tas nav jautājums, ko varētu pacelt kā “būt vai nebūt” tēmu.

Nudien nezinu, kā šīs visas jau šobrīd redzamās tendences ierēķināt nemaināmās vīzijās. Sabiedrība, tehnoloģijas jau mainīsies neatkarīgi no tā, kas tajās vīzijās būs/nebūs ierakstīts. Bet paliekot pie vecajiem priekšstatiem, riskējam izvēlēties nepareizos “problēmu” risināšanas instrumentus. Piemēram, manuprāt, tas, ko Latvijā sauc par demogrāfisko problēmu, daudz labāk un efektīvāk būtu risināms nevis ar maksimālas dzimstības veicināšanu vai robežu atvēršanu, bet gan ar pārdomātu mūžizglītības sistēmas izveidi un elastīgu darba apstākļu veicināšanu. Tā, lai cilvēkiem mazinātos motivācija pensionēties (teikšu pat damatiskāk: mazinātos motivācija SAJUSTIES VECIEM), jo viegli būtu iegūstamas jaunas prasmes, piemērotas nodarbinātības formas un būtu mainījies priekšstats, ka, sasniedzot kādu vecumu, cilvēks kļūst nederīgs jebkādam apmaksātam darbam (=aizņem vietu jaunajiem).

Manuprāt, tā ir alternatīva tam, lai nevajadzētu turpināt iztēloties cilvēkus gados kā sabiedrības “damokla zobenu” vai padarīt katra dziļi personisko lēmumu par bērniem par valsts demogrāfiskās (“jaunu pilsoņu radīšanas”) politikas objektu. Nezinu kā citiem, bet pan pati šāda domāšana šķiet slima.

Rezumējot par vīzijām:

labas vīzijas ļauj neieslīgt inercē un pavirzāties vismaz dažus soļus tālāk no status quo, taču pēc kāda laika tās pašas riskē kļūt par pagātnes domāšanas reliktu. Mūsdienās, kad sabiedrība un tenholoģijas mainās tik strauji kā nekad iepriekš,visveselīgākā pieeja, manuprāt, būtu atkārtot vīziju (pār)rakstīšanas procesus reizi 3-5 gados. Nākotne ir miglā tīta, taču pārvietojoties mainās arī saskatāmo objektu kontūras. Tādēļ pārvietošanās kurss ir nemitīgi jākoriģē. Apstājamies reizi 3-5 gados, pasmejamies par to, kādi briesmekļi mums miglā rādījās iepriekš, sabīstamies no nākamajiem neskaidri redzamajiem objektiem un uzstādam jaunu kursu.

Nākamreiz: kādēļ nevajag sapludināt valsts attīstības loģiku ar biznesa plānošanas loģiku (visas tās diskusijas par valsts/konkrētu nozaru mērķiem un tehnokrātiskajām darbībām, kas veicamas to sasniegšanai), kā arī par Latvijas pēdējo 10 gadu pārvaldes “modes kliedzienu” – rezultatīvajiem rādītājiem (kvantificējamiem darbības indikatoriem). Droši vien var noprast, ka arī pret tiem man ir pretenzijas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!