Foto: kmevans
Nav vērts gaidīt, ka Putins demontēs savu sistēmu. Tomēr viņš nevar nerēķināties ar noskaņojumiem sabiedrībā, tāpēc tiks meklēts jauns Putina tēls.
Vēl pirms dažiem mēnešiem Krievijas varas lidmašīna ar tandēmu pilotu kabīnē droši lidoja pretī saulainajai tālei. Uzreiz pēc vēlēšanām sākās turbulence un gaisa bedres. 10. decembra protesta mītiņā Maskavas centrā piedalījās ap 80 000 cilvēku. Zīmīgi, ka protesta akcijas dalībnieki izklīda, dziedot Viktora Coja dziesmu Peremen!.[ 1 ] Šī pati dziesma iedvesmoja arī perestroikas dalībniekus 80. gadu beigās.
Nav pirmā reize vēsturē, kad vara ieved Krieviju stagnācijā līdz brīdim, kad „apakšas vairs negrib, bet augšas vairs nevar.” Krievijā pakāpeniski veidojas veiksmīgo uzņēmēju un labi izglītotas pilsētu jaunatnes slānis, kuri ar iPhone sazinās sociālajos tīklos, sēdēdami modernās Maskavas un Sanktpēterburgas kafejnīcās. Šiem jauniešiem vairs nevajag, lai valsts būtu kā aukle, bet gan – neitrāls arbitrs. Viņi vēlas dzīvot modernā eiropeiskā valstī, nevis Bizantijas mantiniecē. Tieši tādi cilvēki pārsvarā bija 10. decembrī Bolotnaja laukumā. Protesta akcijas dalībnieki ir izvirzījuši piecas galvenās prasības: politieslodzīto atbrīvošanu, Domes velēšanu rezultātu atcelšanu, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Vladimira Čurova atlaišanu, visu politisko partiju reģistrāciju un jaunu parlamenta vēlēšanu sarīkošanu.
Pieviltās cerības
Putina-Medvedeva rokāde lika vilties tiem, kuri vēl cerēja, ka Medvedevs kandidēs uz otro termiņu un īstenos vismaz daļu no skaļajiem modernizācijas solījumiem. Tomēr atkal nāk Putins un sola integrēt bijušo PSRS! Valsts budžeta plānošana līdz 2014. gadam parāda, ka izdevumu pieaugums būs sociālajā, aizsardzības un iekšlietu sfērās. Sadaļā „nacionālā ekonomika”, kurā ietilpst visi inovāciju un modernizācijas izdevumi, ir paredzēts procentuāls kritums attiecībā pret kopējo budžetu!
Iespējams arī, ka varas arhitekti ir pārrēķinājušies, atgrūžot miljardieri Mihailu Prohorovu no vēlēšanām. Līdz ar to tām tika atņemta intriga un trūka jauna piedāvājuma. Steigā varas atbalstītais Grigorijs Javlinskis un partija Jabloko vairs nespēja aizpildīt liberālā flanga tukšumu. Uz šī fona nebrīvās un netaisnīgās vēlēšanas noteiktai sabiedrības daļai vairs neļāva palikt mājās 10. decembrī.
Vienotās Krievijas noriets
Daļai vērotāju nupat vēl likās, ka Putina izbūvētā vertikāle darbojas nevainojami un nekas tuvākajā laikā nespēj to apdraudēt. Tomēr tās balstos parādās plaisas. Pašreizējā Krievijas vara balstās uz trim galvenajiem pīlāriem: pirmais – „siloviki” un spēka struktūras kopumā, otrs – varas monopols pār energoresursu iegūšanu, pārdošanu un lielo ienākumu sadali un trešais – varas kontrole pār lielākajiem TV kanāliem. Tomēr vara nekontrolē visu internetu. Tieši internetā sabiedrības neapmierinātība sāka izplatīties ģeometriskā progresijā. Mākoņu savilkšanos pār partiju Vienotā Krievija (VK) varēja redzēt jau visa šā gada garumā. Pazīstamais blogeris Aleksejs Navaļnijs nosauca pašapmierināto „varas partiju” par „blēžu un zagļu partiju”. Šis vārdu salikums jau labu laiku pirms vēlēšanām izplatījās internetā un maršrutu taksometros – uzlīmju formā. Putina fanu partija no šī apzīmējuma joprojām nav spējusi tikt vaļā. Sabiedrība (vai vismaz tās daļa) sāk pagurt no solījumiem par korupcijas apkarošanu un gāzes ievilkšanu ciematā (Krievija ir gazificēta tikai par 50%). Pati Vienotā Krievija arī neko daudz nepiepūlējās izdarīt ko vairāk par garlaicīgas un pašapmierinātas priekšvēlēšanu kampaņas īstenošanu.
Iespējams, ka partija Vienotā Krievija savu misiju ir jau izpildījusi. Putins vienmēr ir bijis populārāks par paša veidoto partiju, no kuras ir sācis jau distancēties. Premjera preses sekretārs Dmitrijs Peskovs telesabiedrības BBC krievu nodaļai 6. decembrī teica, ka „Putins nekad nav bijis tieši saistīts ar partiju, tāpēc viņš tiek uzlūkots kā neatkarīgs politiķis, nevis kā partijas biedrs”.[ 2 ] 8. decembra rītā Putins paziņoja: „Es vēlētos izveidot to [priekšvēlēšanu štābu] uz Viskrievijas Tautas frontes (VTF) bāzes, uz organizācijas bāzes, kura ir ārpus partijām un apvieno dažādus ļaudis”.[ 3 ] Minētais liecina, ka iedragāto „nacionālā līdera” tēlu viņš mēģinās glābt ar VTF palīdzību. To apliecina arī ne-funkcionāra un ne-politiķa kinorežisora Staņislava Govoruhina iecelšana par prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas vadītāju. Reālais Krievijas iekšpolitikas arhitekts – prezidenta administrācijas vadītāja vietnieks Vladislavs Surkovs – bija viens no diviem citiem šī amata kandidātiem. Taču Surkovs kā pelēkais iekšpolitikas kardināls tikai kaitinātu opozīciju. Un tagad ir jāsāk rēķināties arī ar „ārpussistēmas” opozīcijas viedokli.
Savukārt, Dmitrijs Medvedevs arvien ciešāk tiks sasaistīts ar popularitāti zaudējošo Vienoto Krieviju. Turklāt pastāv iespēja, ka nākamās vasaras sākumā, kad izrādīsies, ka inflācija aug un valstij pietrūkst līdzekļu, lai izpildītu visus priekšvēlēšanu solījumus, Medvedevs tiks upurēts uz Putina popularitātes un valsts stabilitātes altāra. Pret šo ideju tomēr runā siloviku tradīcijas, proti, lojalitāte ir vissvarīgākā. Medvedevs ir bijis labs krēsla sargātājs, kamēr tā saimnieks atradās premjera amatā. Par grēkāžiem varētu kļūt dažādu kalibru amatpersonas – Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs V.Čurovs un tie gubernatori, kuru teritorijā Vienotā Krievija ieguva vismazāk balsu. Visdrīzāk velēšanu procedūras pārkāpumus atzīs atsevišķos iecirkņos, kur notiks atkārtota balsošana, bet uz gala rezultātiem tie iespaidu neatstās. Tomēr diez vai ar šo pietiks protestētājiem.
Jauna Putina meklējumos
Visticamāk, ārpus Valsts Domes palikušie opozicionāri turpinās protesta akcijas līdz pat prezidenta vēlēšanām 2012. gada 4. martā. Šo dienu var uzskatīt par kritisko punktu, kad vēlēšanām būs piesaistīta sevišķa starptautiskās sabiedrības uzmanība. Putinam nāksies cīnīties ar politiskajiem līdzekļiem, jo daudzi aiz robežām vēros, kas notiek. Iespējams, Putins beidzot būs spiests pat piedalīties televīzijas debatēs ar citiem kandidātiem. Jebkurš falsifikācijas mēģinājums var būt dzirkstele, kas vēl vairāk sašūpos situāciju Krievijā. Blogeris Navaļnijs uzskata, ka revolūcija Krievijā ir neizbēgama, bet par dzirksteli tās uzsākšanai drīzāk kalpošot notikumi Kaukāzā
Varas tandēms turpmāk varētu izvairīties no pārlieku asas spēka pielietošanas pret protestētājiem. Putins drīzāk mēģinās opozicionārus pārspēlēt informācijas telpā. Varas rokās joprojām ir visi vadošie TV kanāli, kuros viss tiek pasniegts „pareizajā gaismā”. Krievijas polittehnologi ir uzkrājuši milzu pieredzi, kā manipulēt ar dažādiem noskaņojumiem sabiedrībā. Tuvākajos mēnešos to visu liks lietā. Jau tagad YouTube un sociālajos tīklos sāk parādīties varu atbalstoši un opozīciju diskreditējoši klipi. Ir iesaistīts pat savulaik milicijas korumpētību kritizējušais bijušais milicis Aleksejs Dimovskis, kurš klipā aicina neiet uz protesta mītiņiem. Viens no interesantiem vēstījumiem šādos klipos – atbalstīsim vietējos blēžus, citādi nāks ārvalstu blēži un būs vēl sliktāk! Vecais labais ienaidnieks un vaininieks ir atrasts – ASV. Opozicionāri tiek apsūdzēti par paklausību ārzemniekiem un patriotisma (lasi – atbalsta Putinam) trūkumu. Sociālajos tīklos jau izplatās aicinājums izmantot „pareizo” – Georga – lentīti opozicionāru baltās vietā.
Jūlija Joffe, analizējot pēdējos notikumus, žurnālā Foreign Policy raksta, ka jau cari un vēlāk boļševiku komisāri mocījās ar jautājumu, ko darīt ar liberālo eliti, kura orientējas uz Eiropu un demokrātiju, bet atšķiras no pārējās Krievijas.[ 4 ] Ir redzams, ka Putins orientējas uz to snaudošo sabiedrības daļu, kura skumst par Padomju Savienību. Nav vērts gaidīt, ka Putins demontēs savu sistēmu, kura apmierina viņam pietuvinātos miljardierus. Viņi kļuvuši pasakaini bagāti īsā laikā, atstājot lielāko daļu sabiedrības kā vērotājus, kuriem nekas daudz no naftas un gāzes dolāriem netiek. Anti Rietumu sentiments ļauj šo status quo saglabāt. Tomēr Putins nevar nerēķināties ar noskaņojumiem sabiedrībā, tāpēc tiks meklēts jauns Putina tēls. Kāds tas būs, redzēsim tuvākajos mēnešos.