Foto: European Parliament
Intervija ar Ingu Skujiņu, Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta vadītāju.”Vai ES prezidentūra būs veiksmīga vai neveiksmīga, atkarīgs no tā, kā mēs to paši uztversim. Labi zinām, ka glāze var būt pa pusei tukša un pa pusei pilna.”
2015. gada pirmajā pusē Latvija būs prezidējošā valsts Eiropas Savienības Padomē. Lai veiksmīgi sagatavotu prezidentūru, 2012. gada februārī izveidots Latvijas Prezidentūras Eiropas Savienības (ES) Padomē sekretariāts, par kura vadītāju martā iecelta Inga Skujiņa. Viņa stāsta, ka ES prezidentūras pārņemšana Latvijā nepalielinās birokrātisko aparātu, toties šī ir Latvijas iespēja pusgada garumā demonstrēt, ka „mēs esam spējīgi veidot ES dienaskārtību tā, lai citiem cilvēkiem un citām valstīm ES ir labi.”
Runājot par prezidentūru, gandrīz vienmēr izskan vārds „veiksmīga”. Kas, jūsuprāt, ir veiksmīga prezidentūra?
Inga Skujiņa
Foto – Latvian Foreign Ministry, flickr.com
No 1993. līdz 1995.gadam Skujiņa strādājusi laikraksta “Diena” Ārzemju ziņu nodaļā. Karjeru Ārlietu ministrijā Skujiņa sākusi 1995.gadā kā vecākā referente Starptautisko organizāciju nodaļā, vēlāk Drošības politikas nodaļā. Viņa strādājusi gan Latvijas delegācijā EDSO, bijusi Drošības politikas departamenta direktore un vienlaicīgi Bruņojuma kontroles nodaļas vadītāja. Vēlāk vadījusi NATO nodaļu un bijusi Latvijas delegācijas iestāšanās sarunām ar NATO locekle. No 2003.gadam līdz 2008.gadam bijusi Ārlietu ministrijas valsts sekretāra padomniece.
Pirmais, lai pašas prezidentūras laikā nekas nenobrūk — organizatoriski, administratīvi. Lai nevienam nepietrūkst telpas, neviens nekur nepaliek aizmirsts nedz Rīgā, nedz Briselē. Lai par visu būtu parūpējušies. Otra ir politiskā daļa, ko ikviens Latvijas iedzīvotājs tik ļoti neizjūt. Lai mēs prezidentūras laikā būtu spējuši izveidot un novadīt tik veiksmīgi Eiropas dienaskārtību, ka pārējie ES partneri, citas dalībvalstis mūs uztvertu kā nopietnu, spējīgu valsti. Šis faktiski ir trešais lielais elements — Latvijas tēls un atpazīstamība, lai aizvien vairāk cilvēku ES zinātu, kas mēs tādi esam un ka galvenais, mēs labi varam novadīt lietas.
Lai prezidentūra būtu veiksmīga, būtisks ir personāls. Kādi ir jūsu pirmie secinājumi šajā jomā?
Būs trīs lielas personāla grupas. Sekretariāts — šogad mēs būsim desmit. Nākamajā gadā ir plānots, ka mēs būsim četrdesmit, tātad trīsdesmit cilvēki nāks klāt. 2014. gadā vēl divdesmit, kopā sešdesmit. Tādi mēs arī varētu iesoļot 2015. gadā, kad ir prezidentūra. Šie būs sekretariātā strādājošie darbinieki — algoti, ar pilnām darba tiesiskajām attiecībām.
Nākamā lielā grupa ir cilvēki, kuri mums noteikti būs vajadzīgi prezidentūras laikā, — papildspēki. Ir jāsaprot, ka uz prezidentūru mums vajadzēs ļoti daudz papildu roku. Tie noteikti nebūs štata darbinieki sekretariātā vai kādā ministrijā. Mīts, ka tagad valsts pārvalde pieaugs par vēl tūkstoš cilvēkiem, ir pilnīgi un absolūti nepareizs. Spilgtākais piemērs ir tie paši sakaru virsnieki jeb liason officers. Tie pārsvarā ir brīvprātīgie, kuriem ir līgumiskas attiecības par konkrētu pienākumu veikšanu. Ļoti bieži tie ir jaunieši, studenti, kas studējuši citās valstīs. Viņiem ir ļoti labas svešvalodu zināšanas, un viņi var tās izmantot, strādājot kopā ar delegācijām no konkrētās valsts, kuras valodu viņi zina.
Trešā lielā grupa ir ministrijās strādājošie. Mēs nerunājam par to, ka tiks meklēti un algoti daudzi jauni papildu darbinieki. Tieši otrādi — uz prezidentūru mums ir vajadzīgi jau zinoši, pieredzējuši cilvēki. Tas nozīmē, ka tiem, kas jau šobrīd strādā ministrijās ar konkrētiem jautājumiem, ir jāiedod vēl papildu zināšanas. Šie darbinieki ir jāsagatavo papildu pienākumiem, lai viņi prezidentūras laikā būtu gatavi gan saturiski visā iedziļināties, gan arī vadīt dažādus formātus. Vadīt darba grupu, kur ir 27 dalībvalstis dažkārt ar pilnīgi pretējiem viedokļiem, — tas tiešām ir izaicinājums.
Tāpēc šai trešajai grupai jau šobrīd plāno un ir uzsāktas apmācības, kas ir sadalītas trīs lielās grupās — svešvaloda; horizontālie ES institucionālie jautājumi, piemēram, sarunu vešana, ES dažādu dokumentu projektu veidošana un katras nozares jautājumi. Pirmos divus (svešvalodas un ES institucionālie jautājumi) centralizēti kopā ar Valsts kanceleju un Valsts administrācijas skolu piedāvāsim ministrijām, bet trešais bloks — specializētie jautājumi — paliks katras ministrijas pārziņā Iespējams, par papildu darbinieku piesaisti ministrijās varētu runāt, ja konkrētais cilvēks tiek novirzīts tikai un vienīgi darbam ar sekretariātu, un tad viņa ikdienas darbus kādam ir jādara. Bet tie nav milzīgi skaitļi.
Šobrīd Valsts kanceleja ir veikusi testēšanu, lai noskaidrotu ministriju darbinieku zināšanu līmeni svešvalodās, un vēlāk viņi tiks dalīti grupās. Šā gada beigās vai nākamā gada sākumā uzsāks svešvalodu apmācību. Manuprāt, ir pieņemts ļoti pareizs lēmums bāzēt prezidentūru uz angļu nevis franču valodu. Latvijā franču valoda nav tipiska valoda. Resursi, ko ieguldītu, gatavojot franču valodā runāt spējīgus cilvēkus, būtu ļoti lieli, neadekvāti. Turklāt — vai cilvēki varētu iemācīties franču valodu tik labi, lai pilnīgi operētu un vadītu visus pasākumus? Protams, nē.
Vai tiks pārbaudītas zināšanas arī par ES dokumentiem un sarunu vešanu?
Nē, šāda testēšana nav bijusi un, es domāju, mēs to arī nedarīsim. Drīzāk jāskatās un rūpīgi jāsaplāno gan saturs, gan cilvēku grupas, lai šī apmācība būtu pēctecīga. Eiropā ir virkne institūtu, kuriem ir izveidotas šādas apmācību programmas, un valstīm, kas gatavojas prezidentūrai, viņi piedāvā jau gatavas programmas. Manuprāt, nav jāizgudro divritenis no jauna.
Cik daudz cilvēku šobrīd ir apzināti un pārbaudīti atbilstībai darbam prezidentūrā?
Šobrīd apzināti ir simti. Kaujas gatavībā būtu jābūt aptuveni cilvēkiem sešsimt. Šis cipars ir ļoti aptuvens. Runājot ar iepriekšējām prezidentūrām, tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka personības. Viens spēj novadīt divas darba grupas un vienlīdz būt pats sev eksperts. Cits cilvēks ir ārkārtīgi spējīgs akadēmiski, viņš pārzina saturu ārkārtīgi labi, bet viņš nav runātājs. Viņš nemāk savākt kopā auditoriju un novadīt sarunu procesu. Šis cilvēks varētu būt eksperts vienā, divās, trijās grupās. Bet katrai darba grupai vajag savu vadītāju. Tas būs individuāls darbs ar personālijām. Vienai darba grupai šobrīd varētu būt minēti trīs potenciālie vadītāji. Šobrīd vēl nav zināms saturs, tādēļ mēs nevaram pateikt, kurš cilvēks varētu būt piemērotāks.
SEKRETARIĀTA ATBILDĪBAS NASTA
Vai bija pareizs solis veidot atsevišķu sekretariātu nevis integrēt to Ārlietu ministrijā?
To es varēšu pateikt pēc prezidentūras.
Ja jūs pati pieņemtu lēmumu, vai būtu izvēlējusies šādu modeli?
Es nekautrēšos teikt, ka es nezinu, kādu es lēmumu būtu pieņēmusi. Es ienācu tādā situācijā, kāda tā ir. Man nav bijis laika domāt, kā būtu, ja būtu. Es atnācu, es biju viena. Man bija gan budžets jāsagatavo, gan jāsaprot, kas notiek ar grāmatvedību, ar personāla lietām, ar administratīvām lietām, ar „Valsts nekustamajiem īpašumiem” kopā telpas jāmeklē. Man nav bijis laika teorētiskām pārdomām, kā būtu, ja būtu. Kalendārs ir ārkārtīgi pilns un pa minūtēm saplānots.
Cik jums tagad ir darbinieku?
Šobrīd mēs esam trīs. Atklāti konkursi uz nākamajām vakancēm jau ir izsludināti.
Vai, jūsuprāt, sekretariātam ir piešķirts pietiekami spēcīgs mandāts?
Es piederu pie tiem cilvēkiem, kas uzskata — ne jau institucionālais risinājums izšķir, vai tu vari vai nevari lietas izdarīt. Tas ir atkarīgs no cilvēkiem un komandas. Ja ir pārliecība, enerģija un zināšanas, tad, manuprāt, veiksmīgi noorganizēt prezidentūru var neatkarīgi no institucionālā risinājuma. Pēc prezidentūras pārdomāsim, kas ir un kas nav izdevies.
NACIONĀLĀS PRIORITĀTES — ES LĪMENĪ
Pirmās saturiskās aktivitātes būs prezidentūras diskusijas, kas sāksies jau šā gada jūnijā[ 1 ]. Kādu rezultātu jūs no tām sagaidāt un kas notiks tālāk?
Nacionālais līmenis, es tā nosacīti gribētu nosaukt mūsu šā gada aktivitātes, ir tikai viens no elementiem. Līdzi tam nāk mūsu trio valstu[2] intereses, vēlmes, viedokļi, politika, pārliecība — viss kopā. Nākamais elements, kas nāk klāt mūsu pašu nospraustajām potenciālajām prioritātēm, — pārējo ES dalībvalstu intereses, Eiropas Komisijas plāni, iniciatīvas, virkne dažādu spēkā esošu dokumentu, kuriem jau šobrīd ir noteikts pārskata periods tieši mūsu prezidentūras laikā. Līdz ar to darba programma, kas mums sešus mēnešus uz galda būs priekšā, veidojas no ļoti daudziem komponentiem. Šī nacionālā komponente ir viena no tām. Bet tā ir jāizveido, jāizprot, jādiskutē. Cilvēkiem ir jāsaprot, kāpēc mēs virzām vienu vai otru jautājumu.
Nacionālajai komponentei mēs veltīsim visu šo gadu, lai identificētu mūsu intereses un potenciālās prioritātes. Es gribu uzsvērt — potenciālās. Kā es iepriekš minēju, visi šie līmeņi, visi elementi savstarpēji mijiedarbojas. Tas, ko mēs būsim izdiskutējuši šogad, iespējams, līdz 2015. gadam būs stipri vien modificējies. Latvijā dzīve būs gājusi uz priekšu, un mēs būsim sapratuši, ka, jā, šis jautājums ir svarīgs mums, bet tas diemžēl nav svarīgs nevienam citam Eiropā. Bet prezidentūra tomēr ir par to, ka mēs ceļam dienaskārtībā ES līmeņa jautājumus, nevis virzām savus trīs nacionāli svarīgus jautājumus. Jebkurā gadījumā šis nacionālais līmenis ir ļoti būtisks. Šogad mēs gribētu iet cauri šim procesam — intereses un potenciālās prioritātes.
Vasarā ir diskusijas, bet rudenī [Latvijas] Politologu biedrība kā projektā uzvarējušais pakalpojuma sniedzējs liek visu šo materiālu kopā. Es sagaidu, ka katrā nozarē ir iezīmējušās, piemēram, trīs svarīgas lietas. Rezultātā mēs varam arī iezīmēt potenciāli divas, trīs nacionālā līmeņa lietas, kuras mums ir svarīgas ES prezidentūras kontekstā. Tas būtu materiāls, ar ko mēs varētu doties runāt ar partneriem ārpus Latvijas — gan trio, gan citām ES dalībvalstīm. Janvārī kā katru gadu ir gaidāmas [Saeimas] ārpolitikas debates. Kopā ar Ārlietu ministriju mēs piedāvātu debatēm jautājumus, kas būs izkristalizējušies šo diskusiju laikā. Diskusijās aicināti piedalīties nozaru eksperti, ministriju pārstāvji, akadēmiskie spēki, nevalstiskais sektors, studenti, kas varbūt var sniegt jaunu skatījumu uz dažādām lietām.
Kad jautājumi ir skaidri, vai tie ir jāsaskaņo ar trio valstīm?
Mums nav jādodas ne ar vienu saskaņot sava dienaskārtība, kuru mēs esam nacionāli izdiskutējuši. Bet darba programma — gan mūsu prezidentūras sešu mēnešu programma, gan trio programma — mums ir jāapstiprina ES līmenī. Piemēram, trio programma mums ir jāapstiprina 2014. gada maijā Vispārējo lietu padomē. Programmā jābūt visiem elementiem, kurus es iepriekš minēju, savstarpēji savītiem kopā.
KUSTĪGAIS MĒRĶIS
Vai jums ir kāda sadarbība ar Lietuvu, kurai prezidentūra gaidāma jau 2013. gadā? Vai mēs ņemsim vērā viņu izvirzītās prioritātes?
Tiesa, mums ļoti rūpīgi ir jāseko līdzi, jāizvērtē, ko darīja poļi un ko tālāk darīs lietuvieši. Es nedomāju, ka tas ir liels risks, bet rūpīgi jāpaseko līdzi, lai mēs nedublētos. Skaidrs, ka mēs esam viena reģiona valstis, mums intereses neizbēgami ir ļoti līdzīgas. Jāstrādā tā, lai mēs nevis dublētos, bet lai būtu pēctecības līnija. To mēs apzināmies, un esam apzinājuši potenciāli šādu risku, kam ir papildus jāpievērš uzmanība.
Izskanējušie budžeta aprēķini prezidentūrai ir diezgan lieli[ 3 ]. Vai tas arī ir viens no prezidentūras riskiem?
Jā, izmaksas būs būtiskas. Es nevaru šobrīd pateikt kādu konkrētu skaitli. Valdība mums ir devusi uzdevumu līdz 1. jūlijam iesniegt precizētus aprēķinus par prezidentūru. Šobrīd mums ministrijas iesniedz savus aprēķinus. Ar Finanšu ministriju un premjeru esam vienojušies, ka prezidentūras budžetam ir jāiet roku rokā ar valsts budžeta plānošanas ciklu. Diskusijai ir jābūt par pašām pamatvajadzībām, bez kurām mēs nevaram prezidentūru novadīt. Vēlāk mēs skatīsimies, kas ir tās papildlietas, kuras mēs varam vai nevaram atļauties.
2013. gadam jau ir iezīmēts plāns, ko darīt ar budžetu. Mēs runājam par personālu, papildu personālu, ministriju pārstāvjiem, kas varētu doties uz Briseli strādāt, lai labāk sagatavotos prezidentūrai. Visu mazliet sarežģī tas, ka ir virkne procesu, kas jādara paralēli — gan saturs jāplāno, gan personāls jāapmāca, gan jāsaprot, kur un kādas telpas būs vajadzīgas. It kā viss ir ļoti atkarīgs no satura, bet tajā pašā laikā mēs nevar gaidīt saturu, jo tad jau būs par vēlu apmācīt personālu vai sludināt publiskos iepirkumus dažādiem pakalpojumiem. Es domāju, ka būs kaut kāda daļa, ko mēs varēsim pateikt tikai pēdējā brīdī. Diemžēl mums ir tāds kustīgais mērķis šobrīd.
Vai jūs esat domājuši, kā optimizēt izmaksas?
Jā, protams. Mēs daudz domājam par centralizētiem dažādiem iepirkumiem, par centralizēti organizētām lietām. Ja, piemēram, sekretariāts to dara visām institūcijām vai ministrijām, tad, protams, tas ir racionālāk un lētāk, nekā tad, ja katra ministrija meklētu savas iespējas. Vai mēs tiešām no kaut kā varēsim attiekties, es nezinu. Ir arī tomēr paražu tiesības. Ļoti uzmanīgi jāpavērtē, ko mēs gribam, — kuru tieši paražu lauzt vai mainīt un vai mēs šādi iegūstam pozitīvu vai negatīvu valsts vārda skanējumu. Tas ir ļoti rūpīgi jāpapēta, un tas ir nākotnes uzdevums.
Vai jums šķiet, ka nākotnē prezidentūru organizēšanā varētu vairāk varas dot ES Padomes ģenerālsekretariātam?
Es esmu diezgan daudz par šo jautājumu domājusi. Ja mēs paskatāmies no tāda absolūti sausa, pragmatiska skatupunkta, tad liekas — kāpēc ik pa pusgadam kādai valstij ir jāiegulda tik liels gan finanšu, gan cilvēku resurss visās nozarēs? Ik pa pusgadam kāds kaut kam gatavojas un tērē milzīgu naudas kaudzi prezidentūrām. Tas, kam es pati ticu — un tikai tā es pati šo darbu varu darīt —, ir Eiropas vērtības, solidaritāte. Mēs ļoti daudz gūstam esot ES. Šī iespēja katrai valstij pusgada garumā demonstrēt gan sev, gan citiem, ka neatkarīgi no izmēra un neatkarīgi no visādām mūsu ikdienas peripetijām un negācijām mēs tomēr esam spējīgi veidot lietas un dienaskārtību tā, lai citiem cilvēkiem un citām valstīm ES ir labi. Tas stāv pāri naudas maciņam, un tādēļ jautājums, ka prezidentūrām nebūtu jāmainās ik pa pusgadam, jo tas maksā bargu naudu, būtu vien joka līmenī atstājams.
Kā jūs redzat prezidentūras komunikāciju Latvijā un kādu sabiedrības iesaisti sagaidāt, lai palīdzētu veidot veiksmīgu prezidentūru?
Viss, ko mēs darīsim, gatavojoties prezidentūrai, būs redzams un zināms. Par to mēs informēsim. Šogad [sekretariātā] viens cilvēks [atbildēs par komunikāciju], bet viņam būs jārisina vēl arī citi jautājumi. Mēs centīsimies, cik vien var, sniegt par sevi informāciju. Pat ne tik daudz par sevi, jo sekretariāts jau nav pašmērķis, bet par prezidentūras saturiskajām lietām.
Otrkārt, es sagaidītu, ka tās nevalstiskās organizācijas, kuras zina, nāk un piedalās darbā, šo informāciju arī sniegtu tālāk un aicinātu apkārtējos iesaistīties. Tā būtu mana vēlme, kā varētu palīdzēt sekretariātam. Naivi iedomāties, ka sekretariāts varēs uzrunāt katru. Protams, ja nav kaut kas skaidrs, šķiet diskutējams vai liekas citādāk, ļoti vēlētos, lai cilvēki nāk pie mums un vaicā. Tas nepieciešams, lai valstij svarīgam jautājumam nesāktu radīt negatīvu tēlu neskaidrību dēļ. Tas, vai prezidentūra būs veiksmīga vai neveiksmīga, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā mēs to paši uztversim. Kā mēs labi zinām, glāze var būt pa pusei tukša un pa pusei pilna. Svarīgi, kā to uztver.