Raksts

Viss, ko šobrīd vēlos pateikt par Rīgas vēlēšanām


Datums:
01. jūnijs, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Stephen Downes

Atziņas par Rīgas vēlēšanu iznākumu un idejas "man-nav-par-ko-balsot" problēmas risināšanai

Sākšu šo ierakstu ar atrunu: teksts top brīdī, kad piecos no rīta CVK mājaslapā gliemeža tempā sāk parādīties pirmie provizoriskie Rīgas vēlēšanu rezultāti. Tā kā tie lielos vilcienos sakrīt ar vakarvakara vēlētāju aptauju rezultātiem, tad nu jau jūtos pietiekami droša izklāstīt savu skatījumu uz šo vēlēšanu galvenajām tendencēm. Jā, jā, protams, varētu arī pagaidīt uz brīdi, kad rezultāti kļūst pavisam skaidri, bet: 1) man tāpat no plkst. 8-12 par tiem būs teju nemitīgi publiski jārunā; 2) vēlāk nevaru, jo cilvēkam kaut kad ir arī jāguļ … 🙂

Vai varas maiņa Rīgā teorētiski bija iespējama?

Vai Rīgas vēlēšanu rezultāti ir pārsteigums? Nē, nav, ja mēs ar „rezultātu” saprotam to, ka Rīgas domes vara nemainīsies. Tas kļuva skaidrs vēl ziemā, īstenojoties diviem priekšnoteikumiem: pirmais bija NA paziņojums, ka tā startēs Rīgā atsevišķi no citām koalīcijas partijām, kas sadrupināja iespēju izveidot konsolidētu (bet, likumsakarīgi, ne sevišķi nacionālistisku!) kopsarakstu, kur koalīcijas partijas (ar vai bez citām partijām) apvienotu labākos spēkus gan savu vēlētāju mobilizācijai, gan ar mērķi ar SCGKR pacīnīties par svārstīgajiem vēlētājiem. NA izvēle nozīmēja, ka koalīcijas partijas cīnīsies ne tikai par varas nomaiņu, bet arī savstarpēji. Otrais priekšnoteikums īstenojās vēlāk, kad kļuva zināms, ka Reformu partija šīs vēlēšanas neuztver nopietni un pat tā īsti nemēģinās kļūt par reālu alternatīvu tiem vēlētājiem, kam nav īpašas simpātijas pret SC/GKR vai NA/V. Pēc NA lēmuma startēt atsevišķi, šis bija vienīgais ceļš, kas varēja valdības koalīcijas partijas kopīgi novest pie varas maiņas Rīgā – tad, ja tās kolektīvi spētu „pārklāt visu laukumu” (sākot no ļoti nacionālistiski noskaņotiem vēlētājiem, līdz vēlētājiem, kam riebjas šo jautājumu nemitīga gremošana PAŠVALDĪBU vēlēšanu kontekstā), vislielāko cīņu izvēršot tieši par to vēlētāju daļu, kas tikpat labi varētu nobalsot arī par SC/GKR. Skaidrs, ka šie vēlētāji pat neapsvērtu balsot par Nacionālo apvienību! Arī Vienotības iepriekšējo gadu politikā nebija daudz kā šo vēlētāju kategoriju uzrunājoša – drīzāk pat otrādi. Tādēļ Reformu partija bija vienīgais (labi, labi varbūt kaut kādā mērā arī „zaļie”!) politiskais spēlētājs, kas, ja atrastu spēcīgus kandidātus un izveidotu labu programmu, varēja sev „savākt” tos vēlētājus, kas nebūtu gatavi balsot ne par NA, ne Vienotību, bet nebūtu arī pārliecināti par SC/GKR.

Īstenojoties abiem šiem priekšnoteikumiem – a) nav 1 ļoti spēcīga pretspēlētāja SC/GKR b) starp daudziem atsevišķi startējošajiem sarakstiem tā īsti nenotiek cīņa par SC/GKR vēlētājiem, – spēle bija beigusies, tā īsti nemaz nesākoties. Rīgas varas maiņas izredzes bija tuvas nullei (pat ja SC/GKR būtu tālāk kampaņās pieļāvuši vairākas rupjas kļūdas, attiecīgās balsis nebūtu kam „paņemt”! ), līdz ar to par galveno intrigu Rīgas domes vēlēšanās kļuva jautājums – kura no partijām iegūs vislielāko frakciju darbam dziļā opozīcijā. Šajā koalīcijas partiju cīņā „uzvarēja” Nacionālā apvienība. Vārds „uzvarēja” ir pēdiņās tādēļ, ka nudien nezinu, cik lielu sajūsmu pašas partijas kandidātos var izraisīt nīkšana opozīcijā pat lielā un jautrā kompānijā.

Interesantākais par Rīgas vēlēšanām

Neskatoties uz to, ka Rīgas vēlēšanu iznākums pēc būtības bija skaidrs jau pirms dažiem mēnešiem, tas nenozīmē, ka Rīgas vēlēšanu rezultāti ir garlaicīgi. Nebūt ne, manuprāt, tie norāda uz dažām interesantām iezīmēm, kuru attīstībai būtu vērts pasekot līdzi!

Nacionālā apvienība
Rīgas vēlēšanās NA ir uzlekusi stipri augstāk par savu atbalstu valstī kopumā (nu jau gadiem nemainīgi 7-9%). Kādā veidā? Manuprāt, divi galvenie faktori: 1) Vienotības izvēlētās taktikas kļūda (skat.zemāk) un 2) NA mēra amata kandidātes Baibas Brokas nopelns – viņa ir īpašais šo vēlēšanu atklājums, kas kā personība … ir totāli neraksturīga NA! Neraksturīgs ir gan viņas teiktā saturs, gan arī komunikācijas metode: sakarīgi, saprātīgi, empātiski uzrunāt auditoriju, mēģinot izvairīties no konfrontācijām un – pēc iespējas – arī nacionālajiem jautājumiem, tos aizstājot ar citām tēmām. Ja salīdzina Broku ar Ēlerti, tad Ēlerte daudz vairāk komunicēja NA vairākumam raksturīgajā stilā, polarizēja un konfrontēja SC/GKR ar nacionālajiem jautājumiem. Kādēļ šo pieminu? Tādēļ, ka interesanti būs sekot līdzi šīs tik daudzsološās politiķes turpmākajām gaitām Nacionālajā apvienībā! No vienas puses, Rīgas vēlēšanas rāda, ka mazāk konfrontācijas, vairāk saprātīguma un empātijas ir veids, kā NA varētu paplašināt savu vēlētāju bāzi, mazināt savu kā radikāļu partijas tēlu. Broka TEORĒTISKI varētu kļūt par šī NA pārmaiņu procesa jauno seju. Bet, no otras puses, šķiet, ka konfrontācijas un radikālisms nacionālajos jautājumos ir tik tālu daļas līdzšinējo NA līderu asinīs, ka viņi uz šāda stila – kompromisos, empātijā balstītu – politiku nav nemaz spējīgi pat par spīti tam, ka Rīgas vēlēšanas rāda, ka pēc šāda tipa politiķiem šobrīd ir īpaši liels pieprasījums.

Vienotība
Rīgas vēlēšanu kampaņa un rezultāti liecina, ka Vienotība par daudz omulīgi jūtas savā kā salīdzinoši populāras varas partijas statusā, un piemirsa, ka politikā ir jāmainās pat tad, ja mērķis ir palikt uz vietas (saglabāt savu popularitāti). Interesanti būs tuvākajos mēnešos pavērot, vai šo vēlēšanu rezultāti ir ļāvuši partijai saprast, ka:
1) Dombrovska tēls nav resurss, kas visos apstākļos kalpo kā brīnumnūjiņa – pēc Brokas, Belēviča parauga jādomā, kā partijas koptēlā ienest jaunas, neparastākas, laikam atbilstošākas iezīmes. Rīgas vēlēšanas liecina, ka partijai īsti nav ideju – tā mēģināja atkārtot senāku laiku taktikas, piemēram, nacionālā kārts vai asa konfrontācija ar galvenajiem konkurentiem, vai premjera tēls (kas bijušas sekmīgas citos vēlēšanu ciklos). Bet tās, kā izrādījās, vairs nestrādā, vismaz ne šajos apstākļos. Tas nozīmē, ka jādomā kas jauns – savādāk Vienotība riskē izrādīties nesagatavota arī Saeimas vēlēšanām. Nav nekā bīstamāka kā dusēt uz sen iegūtajiem lauriem, kamēr konkurenti trenējas, mācās un eksperimentē!
2) politika sastāv ne tikai no cīņas par (iespējams) dziļi izjustiem principiem, bet arī no spēles pielāgoties situācijai un vēlētāju vēlmēm. Tik konfrontējoša pieeja, kā bija redzama Vienotības kampaņā, varēja kā priekšvēlēšanu taktika būs vietā tikai tad, ja Vienotība būtu izspēlējusi kamikadzes lomu – proti, iesaistījusies apzinātā konfrontācijā ar SC/GKR, ar mērķi … „daļēji savstarpēji iznīcināties” (to vēlētāju acīs, kam šāda pieeja nepatīk) par labu kādam trešajam spēkam! Šādi atšķeļot balsis ne tikai sev, bet arī SC, zinot, ka SC/GKR balsis tad, visticamāk, aizies kādai citai partijai (piemēram, RP) , ar kuru kopā tad pēc tam varēs veidot koalīciju, kas tad arī būtu bijis konfrontācijas īstais mērķis. Šo vēlēšanu problēma: šādas partijas, kas varēja atņemt SC/GKR balsis, NEBIJA! Līdz ar to ar konfrontējošu pieeju Vienotība šķēla nost balsis tikai pati sev – kas likumsakarīgi tālāk pārgāja NA un, – kopā ar „Brokas faktoru”, – izskaidro Rīgas vēlēšanu rezultātus.

Reformu partija
Reformu partijai šīs bija dramatiski neveiksmīgas vēlēšanas. Tikai un vienīgi pašu vainas dēļ – tieši šīs bija vēlēšanas, kur RP bija reāla iespēja atdzimt kā partijai. Šim mērķim pilnīgi brīva bija fantastiski lizdevīga niša – starp NA/V, no vienas puses, un SC, no otras puses, kur savstarpējā cīņā „līdz nāvei” tieši kāds veiksmīgs RP piedāvājums izskatītos kā labākā no alternatīvām. Tas, kas bija vajadzīgs: saprast šo vēlēšanu nozīmīgumu partijas nākotnei un veltīt tām savus pašus labākos spēkos, pat ja tas būtu prasījis kandidēt kādam no ministriem! Tikai šādi RP būtu bijusi reālistiska iespēja pacelties uz šo vēlēšanu fona. Tā vietā RP acīmredzami nokavēja vēlēšanu sākumu, nespēja „savākties”, piedāvāt labu komandu un vīziju.

Tā gan vēl nebūtu lielākā nelaime: partijai nāvējošs, manuprāt, bija tas faktors, ka RP nespēja savlaicīgi paši sev šo problēmu atzīt un, saprotot, ka vienatnē viņu piedāvājums „nerullēs”, nemēģināja ieslēgt atpakaļgaitu un tomēr startēt kopā kaut vai ar to pašu Vienotību (iespējams, cita, plašākam vēlētāju lokam pieņemama mēra amata kandidāta vadībā!) Rezultāts ir tāds, ka, manuprāt, RP, domājot par nākamajām Saeimas vēlēšanām, JAU TAGAD ir jāatrod veids, kā startēt nākamajās vēlēšanās, iespējams, pārgrupējoties ar citām partijām, iespējams, veidojot ko pavisam jaunu, iespējams kaut kur iekšējās rezervēs atrodot papildus enerģiju iziet no inerces un sākt transformēties par ko labāku un pilnvērtīgāku.

ZZS
Lai gan šobrīd šķiet, neviena no ZZS partijām Rīgā nav pārvarējusi 5% barjeru, tomēr gluži par neveiksmīgām viņiem šīs vēlēšanas nesauktu. Iemesls: apvienībai parādījušies divi diezgan spēcīgi publiski redzamo kadru papildinājumi – Belēvičs un Krauze, – kas šai nedaudz dinozaurveidīgajai organizācijai nāk tikai par labu.

Galvenais nezināmais – vai ZZS izvēle Rīgā startēt atsevišķi ir: a) vienkārši smalks aprēķins (zaļajiem cerot Rīgā saņemt „zelta akciju”, bet baidoties, ka “zemnieku” tēls var traucēt) vai b) liecina par abu apvienības sastāvdaļu atšķirīgiem savas nākotnes redzējumiem, kas var iezīmēt atšķirīgus vektorus arī nākamajās Saeimas vēlēšanās.

ZZS partijas šim vēlēšanu ciklam ir īpaši daudz patērējušās, sevišķi Jūrmalā. Būtu svarīgi saprast, no kurienes tām šim mērķim nāk nauda: vismaz notikumi Jūrmalā liek domāt, ka aiz ZZS lielajiem panākumiem varētu stāvēt nevis Ventspils, bet Jūrmalas oligarha nauda. Un, ja tā, tas potenciāli būtu interesants „atšķaidītājs” Ventspils ietekmei arī nacionālā mēroga politikā!

SC/GKR
Kā jau gaidīts, SC/GKR ir šo vēlēšanu uzvarētāji, – kas lepnā divvientulībā var tupināt vadīt Rīgu. Tas gan ne obligāti nozīmē, ka šis pārvaldes modelis „izvilks” visus nākamos 4 gadus. Pirmkārt, šī savienība nav gluži tik spēcīga, kā varētu šķist – SC ir izteikti iekšēji neviendabīgs veidojums, – tādēļ interesanti būtu pavērot situāciju Rīgā, ja pēc 2014.gada vēlēšanām izrādītos, ka DAĻAI no SC rodas iespējas pievienoties valdībai vai ja kāds no politiķiem būtu iesaistīts patiesi lielā skandālā. SC un GKR joprojām ir divas dažādu organismu savstarpēji piesūkušās daļas – kas eksistē kopā drīzāk tādēļ, ka neredz sev izdevīgākus variantus, nevis tādēļ, ka ir zudušas ambīcijas vai viedokļu pretrunas. Tāpat, līdzīgi kā tas notika ar Vienotību šajās vēlēšanās, nespēja savlaicīgi uzķert vēlētāju noskaņojumus un piemēroties pārmaiņām ir risks, kas spēj gāzt pat šķietami visstabilākās varas partijas. SC/GKR darbam Rīgas domē ir raksturīgs tieši tik liels cinisms, pašapmierinātība, amatkāre un vēlme pazemot oponentus, lai SC/GKR lielākais drauds būtu viņi paši.

Risinājums nav-par-ko-balsot sajūtai

Noslēgumā vēl daži vārdi ne tik daudz par Rīgas vēlēšanām, cik par 2013.gada pašvaldību vēlēšanām kopumā. TV3 man vakar uzdeva jautājumu par to, kādēļ tik daudzi cilvēki šajās vēlēšanās atsaucās uz nolemtības sajūtu –ka nav LABAS IZVĒLES, PAR KO BALSOT! Iespējams, tieši tādēļ dažās (ne visās!) pilsētās ir tik zems apmeklējums, salīdzinājumā ar 2009.gadu.

Es nesteigtos šādas sūdzības norakstīt kā pārliekus augstas prasības vai selektīvu pasaules uztveri. Arī man šogad Jūrmalā izdarīt izvēli bija sevišķi grūti – pietrūka tikai nedaudz, lai es vispār neaizietu uz vēlēšanām. Vienlaikus, pēdējā mirklī vēlreiz caurskatot sarakstus, es atzīmēju uzvārdus, kuriem tomēr spēju uzticēties. Nebija maz. Un tas mani uzvedināja padomāt par to, ka galvenā problēma nav „nekvalitatīvos” kandidātos vai pārāk izvēlīgos vēlētājos. Problēma ir tajā, kā vispār tiek noteiktas un ierobežotas mūsu izvēles! Piemēram, kurā vēl valstī jauniem politiskiem spēkiem dalībai PAŠVALDĪBU vēlēšanās ir jādibina jauna partija? Tas ir ilgi, sarežģīti, dārgi un … kādēļ tas vajadzīgs? Pat vēl svarīgāk – kādēļ gan pašvaldību vēlēšanās nevarētu būt brīvie saraksti? Proti, kad vari izvēlēties cilvēkus, kam uzticies no dažādām listēm, un nobalsot par šādu paša veidoto sarakstu? Manuprāt, ja vien nevēlamies arī turpmāk vērot, kā cilvēkiem zūd interese par pašvaldību vēlēšanām, šādas iespējas būtu vēlētājam jāpiešķir – vismaz man tad noteikti vairs nebūtu argumenta, ka nav par ko balsot!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!