Jau kādas dienas gribu rakstīt par diskrimināciju. Teiciens - agrāk mācījāmies no Eiropas, tagad mācām Eiropu, mani no tēmas par diskrimināciju novirzīja. Lai tā diskriminācija pagaida, tāpat no runāšanas vien nekas nemainīsies, apkārtējie pat pieļauj, grib, lai viņi būtu dikriminēti.

Ar to Eiropas mācīšanu bija tā – pirms mirkļa zvanīja tālrunis un tur sarunā mani uzaicināja uz semināru par sadarbību.

– Semināru vadīs Ausma, viņa tagad ir ārzemēs, bet atbrauks.
– Visi normālie cilvēki ir ārzemēs.
– Nekreņķējies, agrāk mēs mācījāmies no Eiropas, tagad mācām Eiropu.

Vēl jau bija šis tas, bet tā mācīšanās vai mācīšana prātā. Cik reizes nav dzirdēts – viss, kas notiek, notiek uz labu. To teikuši gan galīgi jampampiņi, gan apbrīnojami gudri cilvēki. Tie gudrie to laikam izteikuši runāšanas pēc. Var taču šodien paskatīties uz visiem aizbraucējiem arī šādi – viņi labumu dod savai tagadējai mītnes zemei un te ietaupās bērnu pabalstu nauda….Vai tad no mums nevar mācīties, kā taupīt? Var. Jo viss notiek pats no sevis. Ha. Ko tad viņi te nīktu bezdarbībā un večiem uz kakla, lai tik brauc prom un iepaupa šejienes naudu.

Vai pati uz to semināru par sadarbību braukšu, šodien vēl nezinu. Kāda jēga mācīt sadarboties tos, kuriem pašiem sadarbība visvairāk vajadzīga? Bet ja nu seminārā pasaka, kā to sadarbību dabūt, paņemt un nebūdama tur, nedzirdēšu. Būs jāiztiek bez sadarbības arī turpmāk? Jāpadomā. Gan jau Eiropa saka, ja sadarbība ir vajadzīga, bet mēs varbūt varam iemācīt, ka lieka greznība. Bet ja viņš, viņš un viņš ir diskrimēts, tad tā nav diskriminēto sadarbība?