Foto: H.K.Nilsen
Likumu apburtais loks jeb bērnu ar īpašām vajadzībām tiesību uz izglītību pārkāpumi Latvijā.
Visiem cilvēkiem vienādas tiesības! Visiem bērniem vienādas tiesības! Tās ir pamatvērtības, kuras ir akceptējusi arī Latvija, gan pievienojoties dažādām starptautiskām deklarācijām, gan pieņemot normatīvo regulējumu. Tomēr, joprojām Latvijā ir cilvēku grupas, kas ir uzskatāmas par atstumtām un sociālās atstumtības riskam pakļautām. Viena no šīm grupām ir bērni ar speciālām vajadzībām, neskatoties uz to, ka cenšamies kļūt iekļaujoša sabiedrība, kurā ir pieejama iekļaujoša izglītība.
Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir nodalīta bērnu grupa, kas definēta kā „bērni ar īpašām vajadzībām”. Tas ļauj secināt, ka bez tā, ka bērni ir cilvēku grupa, kura pelnījusi īpašas rūpes, ir vēl bērni, kuru vajadzības ir prioritāras. Tas pasaka, ka bērns ar īpašām vajadzībām ir „bērns, kuram sakarā ar slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisītiem orgānu sistēmas funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā, pedagoģiskā un sociālā palīdzība neatkarīgi no tā, vai likumā paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte” [ 1 ]. Savukārt Vispārējās izglītības likumā termins „speciālās vajadzības” definēts, kā nepieciešamība saņemt tāda veida atbalstu un rehabilitāciju, kas rada iespēju izglītojamajam apgūt izglītības programmu, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, spējas un attīstības līmeni [ 2 ].
Pēc UNESCO noteiktās definīcijas – iekļaujošā izglītība ir process, kurā tiek nodrošinātas atbilstošas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā un dažādās kopienās. Iekļaujošā izglītība samazina izslēgšanas iespējas no izglītības un izglītības ieguves procesa[ 3 ]. Tā atzīst skolēnu tiesības iegūt izglītību iespējami tuvu viņu dzīvesvietai. Nenodrošinot šo principu ievērošanu tiek veicināta sociālā atstumtība. Tā ir kompleksa parādība, un šī jautājuma risināšanā ir nepieciešama kompleksa un visaptveroša pieeja.
Koncepcijas „Iekļaujošās izglītības un sociālās atstumtības riskam pakļauto jauniešu atbalsta sistēmas izveides un tās darbībai nepieciešamā personāla sagatavošanas un kvalitātes uzlabošanas koncepcija” autori uzskata, ka sociālā atstumtība ir sociāls daudzdimensiju marģinalizācijas process, kam piemīt gan ekonomiskais, gan arī sociālais, kultūras un politiskais aspekts. To raksturo indivīdu vai cilvēku grupu nespēja pilnībā vai daļēji iekļauties sabiedrībā, kad viņiem ir liegta vai apgrūtināta pieeja tādiem resursiem, pakalpojumiem un darbībām, kas ir vitāli svarīgas personas attīstībai un nodrošina cilvēka pilnvērtīgu funkcionēšanu sabiedrībā. Tā ir saistīta ar nepietiekamu sociālo līdzdalību, nepietiekamu sociālo integrāciju un nespēju piedalīties sabiedrībā notiekošajos procesos [ 4 ]. Saskaņā ar šo koncepciju, bērnus ar speciālām vajadzībām var uzskatīt par tiem, kas tiešā veidā ir pakļauti sociālās atstumtības riskam. Analizējot normatīvo regulējumu, kas nosaka bērnu ar speciālām vajadzībām tiesības un regulē to nodrošinājumu, nākas secināt – no vienas puses, nosakot visiem bērniem vienādas tiesības iegūt izglītību, bet nenodrošinot šo tiesību realizācijas iespējas bērniem ar speciālām vajadzībām vietā, kas atrodas iespējami tuvu viņu dzīvesvietai, tiek pārkāptas viņu tiesības augt ģimenē, izvēlēties savām vēlmēm atbilstošu izglītību, kā arī iespēju socializēties kopā ar bērniem, kuriem nav speciālās vajadzības! Kāpēc šādi apgalvojumi? Tie balstās LR normatīvo aktu un pašvaldībās piedāvāto izglītības iespēju analīzē.
Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ir teikts, ka katram cilvēkam kā sabiedrības loceklim ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu un viņa personības pašcieņas uzturēšanai un brīvai attīstībai nepieciešamo tiesību īstenošanu ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā ar nacionālo pasākumu palīdzību un starptautiskās sadarbības ceļā un atbilstoši katras valsts struktūrai un resursiem [ 5 ]. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26.pantā ir teikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Izglītībai, vismaz pamata un vispārējai izglītībai, ir jābūt bezmaksas. Pamatizglītībai ir jābūt obligātai [ 6 ]. ANO starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13.pantā ir teikts, ka dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz izglītību. Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. pants nosaka, ka nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību [ 7 ]. Tas saskan ar šogad februārī Latvijā pieņemto likumu „Par pārskatīto Eiropas sociālo hartu”. Tur 17.pantā teikts, ka līgumslēdzēju puses apņemas nodrošināt bērniem iespēju augt drošā un labvēlīgā vidē, 2.daļā pasakot, ka tas jādara nodrošinot bērnus un jauniešus ar bezmaksas pamatskolas un vidusskolas izglītību, kā arī veicinot regulāru skolas apmeklējumu[ 8 ].
Saskaņā ar LR Satversmi cilvēka pamattiesības ir uzskaitītas VIII nodaļā, pasakot – visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas[ 9 ], kas norāda uz Latvijas apņēmību nodrošināt visiem tās iedzīvotājiem iespējas iegūt izglītību.
Saskaņā ar Eiropas tiesību normām, kurām ir pievienojusies arī Latvija, bērni ir cilvēku kategorija, kas uzskatāmi par fiziski un intelektuāli nenobriedušām personām. Viņiem vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Bērnu tiesību aizsardzības likumā cita starpā ir arī teikts, ka ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē [ 10 ] Bērnu tiesību aizsardzības likumā atsevišķā pantā ir noteiktas bērna tiesības uz izglītību, kur ir apgalvots, ka valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības iegūt izglītību[ 11 ]. Savukārt likumā „Par sociālo drošību” [ 12 ]pie sociālajām tiesībām ir izdalītas arī tiesības uz izglītību. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā definētas cilvēka pamatvajadzības — ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība[ 13 ]. Tas ļauj secināt, ka normatīvajos aktos ir paredzēts, ka Latvijas Valsts garantē visiem bērniem vienādas tiesības nodrošināt viņu izglītības ieguvi pat pasakot, ka izglītība ir viena no pamatvajadzībām!
Tomēr, nodrošinot visiem bērniem iespējas iegūt izglītību, nereti tiek pārkāptas bērnu ar speciālajām vajadzībām tiesības:
-tiesības augt ģimenē;
-tiesības socializēties kopā ar citiem bērniem, kam nav speciālās vajadzības;
-tiesības izvēlēties izglītības iestādi.
Par to liecina dažādu MK noteikumu, kas regulē izglītības ieguves procesus, pašvaldību saistošo noteikumu un Latvijā pieejamo licencēto izglītības programmu statistikas analīze. Turpinājums sekos.