Šoreiz mani rakstīt iedvesmoja teju apokalipsi vēstošie komentāri pie iepriekšējā bloga ieraksta. Jā, jā, tas bija rakstīts visai augstā toņkārtā ... Taču mans mērķis nebija sludināt bezcerību un tīšanos baltos palagos, bet gan izgaismot konkrētu problēmu politiķu attieksmē un izpratnē par savu darbu! Tas NAV viens un tas pats. Nespēju identificēties ar tiem līdzcilvēkiem, kas jau no vēlēšanu dienas vaimanā par to, kā viņi ir vīlušies visos politiķos un kā šobrīd viss ir tik pat dranķīgi kā vienmēr.

Tas tā nav. Es saredzu lielu atšķirību starp politisko kultūru Latvijā, teiksim, kalvīšlaikos un tagad. Atkāpjoties vēl dažus soļus tālākā pagātnē, kopējā virzība kļūst vēl uzskatāmāka. Pakāpeniski, soli pa solim Latvijas politika aizvien vairāk attālinās no autoritārā sovjetiskuma vai vāji slēptas plutokrātijas un kļūst līdzīgāka tiem procesiem, kas novērojami valstīs ar dziļākām demokrātijas tradīcijām. Pat salīdzinot 2 Saeimas sasaukumus, man šķiet, ka progress ir visai acīmredzams – iepriekšējā Saeimā bija daudz vairāk gan nekompetentu politiķu, gan populistu, gan arī “nejaušu” cilvēku, kuri ieņēma amatus, teju neko nesaprotot no parlamenta darba, bet jūtoties ar sevi bezgala apmierināti.

Manuprāt, nespēja saskatīt atšķirības (ja vien tas nav apzinātas manipulācijas rezultāts) ir izskaidrojama ar trim apstākļiem, kas sakņojas cilvēka psiholoģijā un pat valodas īpatnībās:

1. domāšana absolutizētās “vai nu ir – vai nu nav” kategorijās, kur “ir” pusē atrodas kāds iedomāts ideāls (piemēram, absolūti godīga, caurspīdīga un kompetenta politiska rīcība), bet “nav” pusē – pilnīgi viss pārējais.

   Politiķis tiek pasludinās par negodīgu un nekompetentu gan tad, kad atkāpe no ideāla ir neliela, apstākļu izraisīta, gan arī gadījumos, kad skaidri redzams, ka politiķim nospļauties par ideālu un viņš/a rīkojas tikai un vienīgi savās personiskajās interesēs. Viss, kas nav ideāls, dod pamatu raudām par to, ka viņi taču tur visi vienādi un ne ar ko viens no otra neatšķiras. Tā it kā, piemēram, politiķa organizēts “otkats” partijas sponsoram un cita politiķa vilcināšanās bargos vārdos nosodīt kādu neētisku rīcību ir viena līmeņa parādības. Saskaņā ar šo loģiku abos gadījumos politiķis ir negodprātīgs, negodīgs un bezprincipiāls.

   Jā, dihotomijās (ir/nav; melns/balts; ēzelis/ne-ēzelis;godīgs politiķis/negodīgs politiķis) domāt patiešām ir vienkārši un, kas tik pat svarīgi, viegli izteikt savu domu! Taču nudien ir visai maz situāciju, kad šāds skatījums uz sabiedrību nebūs tik ļoti primitīvs, ka drīzāk traucēs nevis palīdzēs saprast kopējo ainu.

   Atklātība/godīgums/kompetence nevis “ir vai nav” (lai gan tieši tā par šīm kvalitātēm lielākoties tiek runāts!), bet gan kādu situāciju/cilvēku apraksta dažādās pakāpēs. Kāds process var būt gandrīz pilnīgi atklāts, vairāk atklāts nekā iepriekšējie procesi, kopumā atklāts ar dažiem slepeniem elementiem, daļēji slēgts, pa 70-80% slepens utt. Šīs atšķirības ir ĻOTI nozīmīgas. Piemēram, ir svarīgi, vai kāda lēmuma pieņemšana pa 95% bija publiska vai tā bija pilnīgi slepena (0% atklātība). Abos gadījumos nav ideālas atklātības, bet ne jau attālums līdz 100% ir galvenā atšķirība starp abiem lēmumu pieņemšanas procesiem – 0% atklātība un 95% atklātība savstarpēji atšķiras daudz vairāk nekā 95% atklātība no 100% atklātības.

   Diemžēl šo pakāpju atšķirību ir visai grūti vienkārši un ātri izteikt vārdos, nesākot piemeklēt kaut kādas tēlainas metaforas vai nepārejot uz patvaļīgi izvēlētiem cipariem. Gandrīz neiespējami efektīvi aprakstīt kāda politiķa/partijas rīcību tā, lai būtu uztverams viss iespējamo alternatīvu spektrs (piemēram, kā līdzīgās/sliktākās/vienkāršākās situācijās rīkojušies citi politiķi; kā politiķi uzvedas citās valstīs utt.), kas tad arī ļautu izveidot pārdomātu attieksmi pret šo rīcību. Protams, ka “vai nu ir ideāls – vai nu nav ideāls” kategorijas ir vieglāk uztveramas. Bet to izmantošanas rezultāts ir tāds, ka nav atšķirības starp 0,30%,45% un 95% – tas viss tiek komunicēts kā ideāla trūkums (=nebija atklātības, nebija godīgs, nebija kompetents). Rezultāts: jau semantiski tie, kas cenšas tuvoties 100%, tiek pastāvīgi dauzīti par to, ka jau nav tos 100% nav sasnieguši, kamēr tiem politiķiem, kas sēž pie nulles (piemēram, izmanto savu amatu iedzīvošanās nolūkos), vienmēr ir attaisnojums, ka neviens nav pilnīgi godīgs, katram var kādas blusas salasīt un tādēļ tak beidziet man reiz piesieties!

2. Neizpratne par to, ka neatrisinātas problēmas būs vienmēr, bet to esamība pati par sevi nenozīmē, ka nav bijis progresa un politiķu darbs ir bezjēdzīgs.

   Lai saskatītu progresu, ir jāskatās uz to, kādas problēmas bijušas iepriekš un kā tās ir pazudušas/samazinājušās (jā, arī šeit ir svarīgas pakāpes!). Ja uz kādu sabiedrību paskatās ilgākā laikā, nereti var novērot, ka tai raksturīgās problēmas sakārtojas pēc sīpola vai matrjošku principa. Atrisinot vienu, izgaismojas nākamā. Tas nenozīmē, ka šī “nākamā” problēma (matrjoška) iepriekš neeksistēja, vienkārši to aizēnoja lielāka problēma, kuras risināšana tad arī bija politiskā prioritāte. Piemēram, iedomājamies valsti, kuru kontrolē bandīti. Ar laiku bandītisma problēma ir atrisināta, bet valsti ir sākusi kontrolēt cilvēku grupa, kas varu izmanto sava biznesa veicināšanai. Daļa no viņiem tiek kādās vēlēšanās “izbalsota”, bet nākamie varas turētāji liek nekompetentus, bet ar savām partijām saistītus cilvēkus dažādos valsts amatos. Un tā tālāk. Fokusējoties uz katru problēmu ATSEVIŠĶI, patiešām varētu šķist, ka progress nenotiek. Bet tas nozīmē redzēt varbūt tikai ceturtdaļu no visa, kas patiešām ir noticis un neko par notiekošo nesaprast. Jo vai kāds varētu iedomāties bandītu kontrolētu valsti, kur NAV nekompetences problēmas?

   Cits piemērs. Man ik pa laikam sanāk sarunas par vēlēšanām ar cilvēkiem no citām valstīm. Piemēram, Gruzijas, Tanzānijas vai Irākas. Galvenais, kas viņus satrauc: vēlētāju vardarbīga ietekmēšana, vēlēšanu rezultātu viltošana, balsu pirkšana. Domājiet, ka viņiem nav Latvijai vairāk raksturīgo partiju finanšu vai mediju vides problēmu? Protams, ka ir! Vai tas ir tas, par kuru risināšanu viņiem jādomām pirmām kārtām? Protams, ka nē – varbūt pēc 10-20 gadiem arī viņu sabiedrības par šīm problēmām īpaši satrauksies un neredzēs progresu, bet tikai problēmu virkni; bet ne jau tagad, kad ir problēmas pašā vēlēšanu procesa fundamentā. Kā jau teicu – sabiedrībā esošās problēmām bieži atgādina matrjoškas un pārliekus liela fokusēšanās uz katru matrjošku atsevišķi traucē saprast, vai mēs šobrīd saskaramies ar pašu lielāko, pašu mikroskopiskāko vai kaut ko pa vidu, kā arī novērtēt progresu. Bez pārskata par ainu kopumā, politika pārvēršas par nebeidzamu depresīvu problēmu virkni.

3. Uzstādījums, ka mērķis/ideāls (labklājīga valsts, godīga valsts pārvalde utt.) jāsasniedz uzreiz, neuzskatot uzņemto kursu uz mērķa sasniegšanu par kaut ko, kas būtu atzinības vērts.

   Šī ir viena no Latvijas politiskās kultūras lielajām problēmām – kad netiek novērtēti mēģinājumi pakāpeniski virzīties uz kādu vēlamu mērķi. Labo gribu ir viegli nonicināt ar skarbu “nu un?”, parādot cik tālu vēlamais (vai pat utopiskais) mērķis atrodas un cik nožēlojami lēni viss notiek. Nezinu, varbūt es sagaidu pārāk maz no politiķiem, bet man tomēr šķiet, ka nereti sūri grūti panākts kompromiss, ja vien tā rezultātā tiek sperti kaut daži soļi uz priekšu no status quo, tomēr ir liela vērtība. Vairumā gadījumā daudz svarīgāka ir nevis mērķa tūlītēja sasniegšana, bet gan tas, lai procesi nesāktu plūst atpakaļgaitā vai sāktos stagnācija. Piemēram, pēc 2006.gada vēlēšanām šāds regress notika attiecībā uz tiesiskuma, cilvēktiesību un sabiedrības līdzdalības jautājumu. Tā kā, manuprāt, ja pēc dažiem gadiem, atskatoties pagātnē, varēs konstatēt, ka kopējais virziens bijis progresīvs, tas jau būs sasniegums. Cilvēces vēsturē progress sabiedrības pārvaldē nav nekas tāds, ko varētu uztvert par kaut ko pašsaprotamu.

Politikā vienmēr procesi var notikt labāk, efektīvāk, atklātāk, taisnīgāk. Arī paši politiķi vienmēr var būt kompetentāki un godīgāki. Pastāvīga viņu dauzīšana ar to, ka ideāls vēl ir tālu, var kaut kādā mērā būt motivējoša – jo tā rosina uz mērķi virzīties straujāk. Galu galā tieši tādēļ es pati vienmēr atgādinu par to, cik Latvijas politika vēl tālu no pasaules labākajiem piemēriem. Bet tad, ja dauzīšana tiek pārspīlēta, efekts var būt gluži pretējs – labu gribošiem politiķiem var, kā saka, vienkārši nolaisties rokas. Ja politiķis zina, ka nekad nebūs 100% kompetents vai godīgs, bet ka viņam vienlīdz nikni tiks brukts virsū gan par 5% atkāpi no ideāla, gan par 95% atkāpi, tad cik ilgi viņš/a cīnīsies pret Latvijas politikā valdošo noskaņojumu straumi nevis nolaidīsies līdz vidējam politiķim raksturīgam 25-30% no ideāla līmenim? Ja politiķim ir padomā kādi 3 uzdevumi, par ko viņš/a vēlētos īpaši cīnīties, tad varētu būt demotivējoši dzirdēt, ka tas viss ir fufelis, ka ir tūlīt jāiesaistās un jāuzvar arī 997 citas cīņas, jo savādāk Latviju par laimes zemi nepārveidot.

Un tas nav tikai stāsts par labu gribošiem politiķiem. Binārā loģika politikas procesu aprakstīšanā, pakāpju, dinamikas un virzības tendences “nepamanīšana” ir manipulācijas instruments tādu cilvēku rokās, kuriem ir svarīgi, lai vēlētāji, mediji un paši politiķi nespētu pamanīt un saprast atšķirību starp dažādiem politiķiem, problēmām, mērķiem. Lai kaut kādās viņiem svarīgās dimensijās (it sevišķi – godīgums) visi izskatītos sašmucējušies, jo tas ļauj nopietnus korupcijas skandālus pielīdzināt sīkiem nesmukumiem un tādējādi izvairīties no sev negatīviem salīdzinājumiem. Lai iestāstītu sabiedrībai, ka tūlītēja leiputrijas nesasniegšana norāda uz politisko konkurentu nekompetenci. Lai bakstītu acīs politisko konkurentu risinātās problēmas, apgalvojot, ka tās ir pašu šo politisko konkurentu izraisītas – nevis eksistējušas ilgu laiku, bet kļuvušas redzamākas tādēļ, ka lielākas problēmas jau atrisinātas. Šādas informācijas uztvērējam ir vajadzīgas visai labas zināšanas par politiku, kā arī spēja domāt pretēji semantiskajai inercei, lai varētu manipulāciju kaut vai pamanīt, kur nu vēl atspēkot.

Kā jau teicu: skatoties uz Latvijas attīstību ilgākā laika posmā, es redzu progresu. Politiskā kultūra kļūst vairāk atbilstoša citu demokrātisku valstu standartiem, pakāpeniski nomainās politiķu paaudzes. Atslēgas vārds – pakāpeniski. Arī mani laiku pa laikam notiekošais Latvijas politikā izved no pacietības. Sevišķi veiksmīgi tas izdodas šobrīdējai iekšlietu ministrei. Taču kopumā par Dombrovska valdību, salīdzinot ar iepriekšējām, es teiktu, ka nekompetences ir palicis mazāk. Nekaunības – ievērojami mazāk.

Un tas nav maz.

Jā, saglabājas milzīgi daudz problēmu – tādu kā 1 oligarha ietekme uz visiem valdības lēmumiem, atsevišķi aizdomīgi lēmumi (dīvains lēmums par ēkas būvniecību, amatu sadale, ziedojumi ZZS pietuvinātajiem), nevēlēšanās/neprasme savlaicīgi komunicēt. Protams, kompetences problēmas. Taču viss tas ir bijis arī iepriekšējās valdībās, turklāt izteiktāk nekā šobrīd. Vienkārši toreiz mēs par to dzirdējām mazāk. Salīdzinoši jauna problēma ir publiski redzamas ķildas partiju iekšpusē – bet, atvainojiet, pat ķildas tomēr ir vēlamāka parādība nekā tas, ka partiju ar dzelžainu tvērienu kontrolē oligarhs, padarot deputātus un ministrus par savām marionetēm. Viedokļu atšķirība partijas iekšienē par kādiem svarīgiem jautājumiem parasti ir demokrātijas veselības nevis slimības pazīme – tā liecina, ka attiecīgā organizācija nav totalitāra, šauras grupas kontrolēta. Mani daudz vairāk satrauc notiekošais tajās partijās, kur publiski runā tikai līderi un kur 99.9% biedru baidās/viņiem netiek ļauts izteikt no līdera līnijas neatkarīgu viedokli. Vai arī kur absolūtajam partijas elites (piemēram, ievēlēto Saeimas deputātu, ministru biroja darbinieku) vairākumam viss vienalga, tik ilgi kamēr tiek nodrošināta viņu “vieta pie siles” un ne uz kādu savu viedokli viņi pat nav spējīgi.

Tā kā šobrīd valdības/Saeimas darbā iepriekš raksturīgo problēmu tomēr ir mazāk, tad pēc matrjoškas principa ir vairāk jūtamas tās problēmas, kuras agrāk bija paslēptas aiz lielākajām. Un vienu no tām es daļēji aprakstīju iepriekš blogā – nevēlēšanās/nemācēšana mainīt sistēmu, iet pret tās inerci. Gan partijas lēmumu pieņemšanā, gan arī tajā nozarē, par ko politiķis atbildīgs kā ministrijas politiskā amatpersona vai Saeimas komisijas loceklis. Man šķiet, ka tieši šī bezspēcība sistēmas priekšā lielā mērā ir atbildīga gan par to, ka valdības mainās, bet politiķu retorikas klišejas (mediji kā negatīvisma kultivētāji, sabiedrības pārstāvju iniciatīvas kā darbaļaužu vēstules, kvaukšķu izpausmes) tiek nodotas no vienas valdošās koalīcijas nākamajai. Bet abām šīm tēmām – par politisko partiju destruktīvo dabu un politiķu “vainas pārvelšanas” retoriku – es ceru pievērsties divos citos ierakstos. Ja sanāks.