Raksts

Visi dara tā


Datums:
16. marts, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Vakar Latvijas radio uzstājās Latvijas bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, un cita starpā viņam tika jautāts arī par ēnu ekonomiku mūsu valstī. Šī, protams, ir lieta, par kuru centrālās bankas šefs ir runājis daudz un dikti. Ēnu ekonomika: Slikti. Taču tad sekoja šāda domu apmaiņa:

Radio žurnāliste: “Ceļot tos nodokļus arvien uz augšu, kaut kā arvien vairāk parādās to interesentu, kas interesējas par iespējām kaut kā tos nodokļus apiet un nemaksāt, un tajā pašā laikā mēs esam tā secinājuši, ka patiesība mēs šajā ēnu ekonomikā piedalāmies nu, gandrīz it visi. Nu, kaut kādu čekiņu kaut kur nepaprasām, vai teiksim, nezinu, auklītei samaksājam algu un nekādus tur nodokļus nemaksājot. Kā Jūs pats, varat likt roku uz sirds un teikt, ka Jūs tiešām ēnu ekonomikā nepiedalāties pilnīgi nekādā veidā?

Latvijas bankas prezidents: “Nu, es ļoti cenšos to nedarīt, man faktiski, laikam, vienīgais … vienīgais, kas, tā teikt, pie manīm šad tad palīdz ziemā sniegu notīrīt cilvēks un saņemt šos te 100 latus. Tā ir vienīgā iespēja, vai ne, kādā veidā viņam druscītiņ nopelnīt, ja tie to uzskata par ēnu ekonomiku, nu, tad … bet es saprotu, ka laikam cilvēkiem, kas atnāk un vienkārši saskalda malku un notīra sniegu, ja viņi nesaņem vairāk nekā 200 latus, ja nemaldos, sava darbība nav jādeklarē.”

Nu, acīmredzot centrālās bankas vadītājam sirdsapziņa ir tīra, bet tikai tādā gadījumā, ja viņš ir pārliecināts, ka cilvēks, kurš no viņa saņēma 100 latus par sniega tīrīšanu, tikai vēl vienu reizīti no kāda cita saņēma 100 latus par sniega tīrīšanu un pēc tam sēdēja mājās un vairs nedarīja pilnīgi neko, lai tikai kaut kur nesaņemtu 201. latu, jo tad būtu jādeklarējas un tad laikam būtu jautājumi par to, kur nauda ņemta un kāpēc par to nav maksāti nodokļi.

Taču būtībā te ir nopietnāks jautājums par to, ka Latvijas bankas vadītājam nu nenāktos cilvēkiem maksāt algu “aploksnē.” Jautājums ir par to, ka acīmredzot patlaban mūsu pārvaldes iekārtā ļaudis ir gatavi jautājumā par ēnu ekonomiku un korupciju paraustīt plecus, sāji pasmaidīt, un nodziedāt pantiņu, kas saucas “visi dara tā.” Rimšēviča pārdomas par sniega tīrīšanu seko līdzīgām pārdomām no kultūras ministres par naudu, kas zem galda maksāta dakterim (jo “man nebija citas iespējas, jo es nevaru eksperimentēt ar bērniem”), kā arī no premjerministra par naudu, kas zem galda maksāta … nu, lai premjerministrs pats pastāsta: “Nu, ārstiem, šķiet, nē, bet deviņdesmitajos gados kaut kas ar Ceļu policiju ir bijis, jā.”

Mans mērķis nav teikt lielu fui no kristāltīra kalna. Arī es esmu devis naudu dakteriem, tajā skaitā nelaiķim dermatologam Krastam, kurš manu veselību glāba pietiekami konkrēti, par to pēc oficiālajiem rādītājiem saņēma pārdesmit kapeikas, un vienmēr gaiņājās, kad centos samaksāt vairāk, tā teikt, pēc nopelniem. Vienreiz tas beidzās ar to, ka es viņam nometu piecīti uz galda un metos laukā no kabineta. Viņš man skrēja pakaļ, bet es biju jaunāks un ātrāks. Viņš mani nenoķēra Tāpat, kad iemainījos pašreizējā dzīvoklī, māklere atklātā tekstā pateica, ka 10 procenti no naudas, ko es viņai maksāju par papīru kārtošanu aizies tā, lai papīri tiktu nokārtoti dažu dienu, nevis dažu mēnešu laikā. Ja dušā netek ūdens un nāk santehniķis, man pašas mazākās rebes ir par to, vai viņam ar papīriem viss ir kārtībā (lielākas rebes ir par to, ka vismaz Rīgā, šķiet, ir pagrūti atrast santehniķi, kurš poņē po latiški).

Bet es neesmu kultūras ministre, premjerministrs vai centrālās bankas vadītājs. Ja kādreiz kandidēšu kļūt par Valsts prezidentu, metiet man visi to acīs — Streips santehniķim maksāja nedokumentētu naudu. Taču no minētajām amatpersonām es tomēr būtu gribējis, ja reiz pateikts “A” (es piedalījos korupcijā), tad arī tiek pateikts “B” (es atvainojos, tā nevajadzēja). Tā vietā Ilmārs Rimšēvics nolēma taisnoties, ka viņš cilvēkam zem galda samaksāja tikai vienu daļu no tā, kas nepieciešams, pirms cilvēkam radīsies problēmas ar Valsts ieņēmumu dienestu, bet premjerministrs ārpus atzīšanās, ka viņš ceļu policistam ir maksājis kukuli, par to neteica vairs neko. Protams, mūsu politiskajā “kultūrā” būtu par daudz prasīts, lai kāds rīkotos tāpat, kā tautiete Zviedrijā, kura no ministres amata morāles apsvērumu dēļ aizgāja tad, kad tapa atklāts, ka viņa ir ieguvusi dzīvokli pavisam likumīgā veidā, bet tādā, kas nav pieejams visiem mirstīgajiem. Bet tomēr.

Te ir iemesls, kāpēc Saeimas “popularitātes” reitings joprojām ir aptuveni turpat, kur “popularitātes” reitings ir lapsai vistu kūtī. Jo kolēģei Latvijas radio bija pilnīgi pareizi teikt, ka šī ir sērga, kas ir ar plašiem taustekļiem mūsu republikā. Bet pārvaldes sistēmā ļoti reti ir redzams kaut kas, kas liecinātu, ka ievēlētās amatpersonas īpaši to vēlas ārstēt. Nē, “gudrās galvas” cīnās pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, tās joprojām amatos bīda radiniekus un citus “savējos,” tās pieprasa kompensāciju par dzīvokli, kurās tās patiesībā nemaz tik ļoti nedzīvo (“jo man pienākas”) — ja tāda ir zivs “galva,” vai tad ir brīnums, ka zivs iekšpusē “ēnu ekonomikas” īpatsvars valstī ir kaut kur ap 30 vai pat 40 procentiem?

Ilmāram Rimšēvičam, ja viņš tik tiešām jūtas neērti par to, ka nav varējis Latvijas radio žurnālistei apliecināt, ka viņš, Latvijas bankas vadītājs, nudien nepiedalās ēnu ekonomikas pasliktināšanā, patiesībā vajadzētu aiziet no amata, lai apliecinātu, ka nudien, nudien tā nevajag. Vai vismaz, ja reiz viņš 100 latus maksāja zem galda cilvēkam kas cirta malku un raka sniegu, vēl vienus 100 latus vajag noziedot organizācijai Delna, kura tieši stāv par to, ka tā nevajag, jo galu galā, tas cita starpā rāda ļoti sliktu piemēru citiem.

Droši vien tagad žurnālisti visām amatpersonām pēc kārtas jautās par to, vai kādreiz darīts ne tā. Tas būs analogi amerikāņu žurnālistiem, kuri pēta, vai pašreizējā politikāņu paaudze kādreiz dullajā jaunībā ir paprovējusi narkotikas. No tā radās kādreizējā ASV prezidenta Bila Klintona smieklīgais paziņojums, ka marihuānu viņš ir pīpējis, bet nav ievilcis plaušās. Taču nekad Bils Klintons neteica, ka tas viss bija OK un bērniņi Amerikā — viņiem vajadzētu darīt tāpat. Latvijas bērniņiem, savukārt, nu jau trīs amatpersonas ir pateikušas, ka tad, kad vajag, var arī maksāt kukuli vai naudu zem galda. Un tas nu reiz diez kas nav.

Jauku visiem dienu!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!