Raksts

Vīrišķības atribūts


Datums:
24. janvāris, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Ywy Iui

Tēmas jau iedod intervējamais. Tu ar viņu nevari parunāt, par ko viņam nav ko teikt vai kas viņu neinteresē.

Šī nebija Elīnas Fūrmanes jeb Ellas pirmā intervija. Bet to pamanīja un karsti apsprieda. Dažādi cilvēki par to izteicās twitter.com un zurnalssanta.lv, par to strīdējās arī klātienē.

Janvāra Santā ir divas izcilas intervijas — ar arhitekti Zani Teteri un naftas produktu tirgotāju Haimu Koganu. Un varam strīdēties, vai trešā — intervija ar Ellu — ir pelnījusi tik lielu uzmanību. Bet strīdi ap to gan ir uzmanības vērti. Visvairāk ir diskutēts par intervētāju izturēšanos pret intervējamo. Lasītāju attieksmes amlitūdu labi raksturo divi vērtējumi Santas komentāru lappusē[1]. Madara raksta: “Sajutu interviju kā izņirgāšanos par sievieti sieviešu žurnālā,” bet Sarmītei “šī intervija atstāja iespaidu, ka divi labi paēduši runči laiski atlaidušies saulītē un spēlējas ar noķerto peli.”

Šādā kontekstā ir svarīgi runāt par žurnālistu profesionalitāti — vai interviju vajadzētu izmantot, lai par cilvēku radītu noteiktu iespaidu un ko nozīmē žurnālista vara intervijas laikā, kad jautājumu atlase ietekmē cilvēka iespējas atklāt savu personību? Lai noskaidrotu pašu autoru viedokli šajos jautājumos, uz sarunu aicināju Ellas intervētājus — Juri Šleieru un Jurģi Liepnieku.

Ko gribējāt panākt ar šo interviju?

Juris Šleiers
Foto – AFI

Juris Šleiers: Tā ir mana ideja. Pirms kāda laika likās, ka intervijas žanrs ir miris. Bet mēneša žurnāli balstās uz intervijām un cilvēkiem intervijās. Gribējās šo žanru atdzīvināt. Varbūt mainot metodi var iegūt citu rezultātu? Atcerējos, ka Jurģis Rīgas Laikā kopā ar Tīronu intervēja politiķus. Tā kā Jurģis ir pozitīvā nozīmē atvērts eksperimentiem mediju vidē, mēs to pārrunājām ar žurnālu Santa un likās — kāpēc neuztaisīt interesantu sarunu, kurā vīrieši sarunājas ar sievieti?

Bet kāds bija šīs sarunas mērķis?

Jurģis Liepnieks: Skaidrs, bija doma, ka varētu sanākt kaut kas interesants, kas liksies interesants arī lasītājiem. Pilnīgi pārsteidzošā kārtā tā arī iznācis.

Kas, jūsuprāt, izdevās?

Šleiers: Manuprāt, ļoti labi viss sanāca. Tiesa, daži saka, ka intervija ir neveikla. Man liekas, ka tā ir formātam ļoti dinamiska un atraktīva. Žēl, ka mums nebija kameras, jo sarunas atmosfēra bija izcila.

Kas tajā bija tik jauks?

Šleiers: Pozitīvi noskaņoti cilvēki — atvērti un gatavi sarunai.

Jurģis Liepnieks
Foto – AFI

Liepnieks: Es esmu mazliet kritiskāks. Ja uz to raugos no sava viedokļa, iespējams, izdarīju kļūdu, jo sarunas gaitā noskaidrojās, ka Ellas atbildes ir nepārdomātas. Viņai kaut ko pajautā, viņa uzreiz arī atbild, var redzēt, ka par to nav padomājusi ne tajā brīdī, ne iepriekš. Iespējams, man vajadzēja kaut kā situāciju arī saasināt, vairāk viņu iztirpināt, būt asākam un agresīvākam. Bet tajā brīdī nebija tāds garastāvoklis. Šī iemesla dēļ, ka es nesaasināju sarunu, tad sanāca bišķi ne šis, ne tas. Bet es tam nepiešķiru pārāk lielu nozīmi. Intervija ir piedzīvojums, kura gala iznākums ir neskaidrs. Kā Juris saka — lai žanrs ir dzīvs. Šis bija tāds piedzīvojums mums un arī Ellai. Tas iznākums nu tāds ir, kā sanāca. Vieniem patīk, citiem nepatīk. Nav jau arī tik bezgala svarīgs kosmosa mēroga notikums.

Šleiers: Ja runājam par atsevišķu interviju Latvijas medijos, tad manā atmiņā ir Šlesera intervija Rīgas Laikā, no nesenākām — Dombura intervija ar Šķēli, un trešā ir šī.

Liepnieks: Traģiski.

Kā jūs komentētu to, ka intervijas saturs izraisīja dusmas un viena dusmu daļa attiecās uz intervētāju attieksmi pret Elīnu?

Liepnieks: Par šo jautājumu varam izteikt tikai hipotēzes. Te ir vairāki aspekti. Viena no lietām ir tā, kas bija Jura ieceres pamatā. Šī intervija izraisīja sieviešu solidaritāti. Sievietes saredzēja tajā uzbrukumu, kā lai to nosauc, — dzimuma māsai, kas patiesībā bija Jura sākotnējā ideja. Divi vīrieši intervē sievieti, un skaidrs, ka šādā formātā…

Šleiers: Ne jau uzbrukums, bet saruna starp vīrieti un sievieti.

Liepnieks: Daudzas sievietes saskatīja tajā uzbrukumu vai aizskārumu. Ne mums spriest, vai bija vai nebija. Ja saskatīja, tad, iespējams, tam ir pamats. Otrs aspekts varētu būt iesaistītās personības, kuras izraisa kaut kādas emocijas. Trešais ir pūļa uzkurināšanās, pašubudināšanās process. Komunikācijā mēs to labi pazīstam. Pirms gada vai diviem Latvijas twitter vide bija elitāra n— tajā pamatā dzīvojās viedokļa līderi, žurnālisti, PR cilvēki, noteikta grupa. Nu var redzēt, ka tā ir riktīgi pašķaidījusies ar cilvēkiem, kas dzīvoja Delfu, citu portālu anonīmo komentāru vidē. Daudz kas no tā ienācis arī latviešu twitter vidē. Tur redzams — lasījis neesmu, bet man ir viedoklis.

Vai Ellai bija iespēja līdzvērtīgi spēlēt, nekļūt pazemotai sarunas laikā?

Liepnieks: Protams. Nedomāju, viņa tika pazemota. Nesaskatu tur neko tamlīdzīgu. Savukārt tas, kā Elīna to izmantoja… Viņa to izmantoja patiesībā sev ļoti ierastā veidā. Viņa ir cilvēks ar ļoti lielu pieredzi komunikācijā ar masu medijiem — gan ar patiesi agresīvu dzelteno presi, gan skarbu provokāciju… Nedomāju, ka ir kaut mazākās zīmes, ka mēs būtu izturējušies agresīvi vai nedraudzīgi, nekā tāda nebija. Nekā tāda arī tekstā nav.

Šleiers: Tas arī mani mulsina visvairāk, ka no šīs sarunas ir izveidojusies tāda blakne. Es arī esmu tajā ierauts, man pēkšņi sāka kļūt interesanti, kas tad tajā tāds ir. Manā izpratnē tā nav slikta vai izcila, tā ir laba intervija. Sievietes, ar kurām runāju, saka, ka tur jūs esat divi gudri čaļi, pret… Pret ko tad mēs esam? Pašas sievietes saka, ka Elīna ir blondīne… Un pēc tam turpina, mēs jau neesam lasījušas, bet izlasīsim. Tas rada fonu, kas tiktāl aizbrauc projām no satura, ka ir bezjēdzīgi sekot, kā tas attīstās.

Liepnieks: Tā pilnīgi neadekvātā histērija tviterī jau sacēlās, kad intervija nebija pat vēl lasāma vai tikai pirmās dažas dienas nopērkama. Tā sacēlās ap blakus jautājumu, vai ir korekti, ka izsakos, ka man ar Ellu nešķiet interesanti runāt vai nav daudz par ko runāt. Sākumam bija maz sakara ar tekstu. Es pēc savas iekšējās vērtību sistēmas varētu atļauties miljons reižu atklātākus izteicienus par publiskām personām. Šis ir, iespējams, pats maigākais, ko pēdējā gada laikā par kādu esmu pateicis. Es tajā nesaskatu lielu problēmu. Bet publika, kura nezina, bet [kurai] ir viedoklis, saskatīja šeit meitenes spārdīšanu ar kājām, pazemošanu. Kā saka, bez rupjiem un stingriem apzīmējumiem man grūti aprakstīt šo auditorijas daļu.

Šleiers: Kāds pieminēja, ka mēs esam centušies imitēt BBC Hard Talk, bet man intuitīvi liekas — ja tiešām nodrukātu, kad agresīvi tiek iztaujāts cilvēks, kur atnāktu ar uzstādījumu izrunāt vilku no tā cilvēka ārā, tad to žurnālu dedzinātu uz sārta, jo latvieši kaut kā… man liekas — ir tāda barjera…

Liepnieks: Politikā tas ir OK

Šleiers: Tieši tā, politikā tā ir, jo viņi a priori ir tādi un šitādi. Bet šovbiznesā vai sportisti… Britu žurnālos ir pilns ar tādām intervijām. Savukārt latviešu žurnālos nav.

Kuri intervijas satura elementi, Juri, liek tev teikt, ka tā ir laba intervija?

Šleiers: Pats notikums, process un tas, kas ir post factum.

Liepnieks: Atklāt cilvēku ir viens no iemesliem, kas padara interviju interesantu vai neinteresantu. Nu jau skaidrs, ka liela daļa to izlasīja tieši ažiotāžas dēļ. Tagad interviju var saukt par veiksmīgu, jo cilvēki ne tikai izlasīja, bet šīs intervijas dēļ pirka žurnālu. Tur viss gala beigās ir ļoti pareizi. Visi laimīgi. Visi ir ieguvēji, ieskaitot Ellu.

Kāds ir Ellas ieguvums?

Liepnieks: Publicitāte.

Šleiers: Stiprināja savu lojālo auditoriju.

Vairāki cilvēki, ar kuriem runāju par interviju, uzskata, ka jūsu saruna ar Ellu atspoguļo vidējā latviešu vīrieša sievietes uztveri.[2]

Liepnieks: Brīnišķīgi. Mēs nevaram apstrīdēt citu cilvēku sajūtas. Varam tikai priecāties, ka cilvēkiem ir kādas sajūtas par mūsu darbu. Mēs esam kaut ko izdarījuši, un cilvēki tajā kaut ko saskata un kaut ko pārrunā. Vairāk neko nav iespējams sasniegt ar kaut kādu interviju.

Kādi jautājumi par sievietēm jums interesē?

Liepnieks: Es domāju, ka sievietes dvēsele ir neizdibināma un bezgalīgi dziļa, un tikpat dziļa un bezgalīga ir mūsu interese par sievietes dvēseli. Cik nu mūsu mazo iespēju robežās būs dots, mēs mēģināsim iegremdēties šajā noslēpumā un atklāt to.

Šleiers: Mēs par mīlestību neizrunājām. Mīlestība ir viena no universālajām tēmām, ko gribētos saprast. Bet mani mazliet mulsina tas, ka mēs no viena gadījuma gribam izdarīt vispārīgus secinājumus. Ar viņu, [Ellu], tēmu loks pavilkās tajā virzienā. Nenormāli svarīga tēma ir sieviete un bērns, sieviete un vīrietis. Vēl es gribētu jautāt par vecākiem, par vecuma tēmu.

Liepnieks: Tēmas jau iedod intervējamais. Tu ar viņu nevari parunāt, par ko viņam nav ko teikt vai kas viņu neinteresē. Tāpēc tu mēģini dažādos veidos saprast, kur šim cilvēkam ir viņa dzīves gudrība, tas viņa stāsts. Mums katram ir savs stāsts, bet tie stāsti nemaz nav vienādi.

Vai konkrētās intervijas efekti varētu ietekmēt šī formāta attīstību?

Liepnieks: Neceru, ka mums ar savām nākamajām intervijām varētu izdoties radīt līdzīgas reakcijas. Atsevišķas publikas daļas reakcijas ir pārspīlētas gan formulējumos, gan no intensitātes viedokļa. Mēs esam izdarījuši pietiekami labu darbu uzmanības pievēršanas jomā. Droši vien tas mums ļauj cerēt, ka cilvēki ar lielu interesi izlasīs nākamo interviju tikai tāpēc, ka to taisām mēs. Nedomāju, ka šo vilni mēs varētu noturēt un atkārtot bieži. Tai publikas daļai, kas tik enerģski uz to reaģē, vajag arvien spēcīgākus impulsus, ko mēs diezin vai spēsim piegādāt.

Šleiers: Tā uzmanība ir kā nepieradināma dieviete, un tu nezini, kā viņu pieradināt. Es domāju, ka simtprocentīgi visi mani kolēģi, ejot uz interviju, gaida, ka tas būs kaut kas īpašs.

Liepnieks: Tik daudzi žurnālisti izdara daudz labākus darbus un tie paliek teju neviena nepamanīti. Te pēkšņi tikai tāpēc, ka Ella, Liepnieks, Šleiers, cilvēki lasa un apspriež. Tas ir nedaudz skumji pret cilvēkiem un intervijām, kas būtu pelnījušas daudz lielāku uzmanību.

_______________________

[1] http://www.zurnalssanta.lv/blog/announcement/j:350554/o:350612/

[2] Jautājums attiecas uz šādiem intervijas jautājumiem: Tu varētu sevi iedomāties ar četrdesmitgadīgu vīrieti? Zinu daudzas jaunas sievietes, kuras uzskata savus vienaudžus par mazāk interesantiem un kuras vienmēr pievelk vecāki vīrieši viņu dzīves pieredzes, gudrības un izglītības dēļ. (..) Es zinu daudzas sievietes, kuras uzskata, ka nauda ir vīrišķības atribūts.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!