Foto: Igors Kons
Vīrieši kļūst spēcīgi, tiek vaļā ne tikai no draiskulīguma, bet arī no radošā potenciāla un kļūst par “īstajiem,” [i]krutajiem[/i] vīriešiem, kas aizņemti ar cīņu par savu statusu. Tas turpinās līdz brīdim, kad pienāk krīze, kas viņiem atņem pašapziņu.
Sieviete – cilvēks
Raudāšana
Audzināšana
Vīriešu tipi
Kad mēģināju sarunāt ar jums interviju, jūs teicāt, ka svarīgākais, par ko būtu jārunā, ir ģimenes revolūcija, kas sekoja pēc seksuālās un dzimtes (gender) revolūcijas. Ja par pirmām divām revolūcijām visai daudz ir uzrakstīts, tad par pēdējo nopietnas pārdomas ir mazāk dzirdētas. Pastāstiet par to!
Es neesmu pārliecināts, ka jūsu priekšstati par pirmām divām revolūcijām sakrīt ar manējiem. Tāpēc ļaujiet es paskaidrošu arī to! Vispirms — seksuālā revolūcija. Ar to parasti saprot seksualitātes rehabilitāciju, kā arī to, ka debija seksā notiek agrīnākā vecumā. Tas viss ir pareizi. Bet galvenais ir kas cits — seksualitātes nodalīšana no reprodukcijas. Individuālajā līmenī cilvēki vienmēr zināja, ka seksualitāte ir baudai, nevis tikai bērnu ieņemšanai. Taču kultūra šo lietu redzēja pilnīgi citādāk. Tāpēc viena no šis revolūcijas sekām ir homoseksualitātes normalizācija, jo kritērijs — vai pēc seksa var piedzimt bērni — vienkārši nobruka. Savukārt dzimtes revolūcija turpinās vēl joprojām. Tās būtība ir tajā, ka mainās uzvedības normas un attieksmes. Visbūtiskākās izmaiņas ir skārušas sievietes.
Kāpēc?
Vīriešiem arī sadzīviskajā līmenī vienmēr ir bijis atļauts daudz vairāk nekā sievietēm. Svarīgi saprast, ka runa ir nevis par līdztiesību gultā, bet par līdztiesību darba dalīšanā. Parasti, kad cilvēki sadzīviskā līmenī apspriež šīs lietas, viņi min, ka puikas kļūst arvien sievišķīgāki, un kur tagad ir īstie vīrieši. Citi, savukārt, saka, ka notiek sieviešu maskulinizācija — ka sievietes tagad līdzinās amazonēm, un kur ir palikušas maigās, smalkās sievietes, ar kurām var atvilkt elpu. Tam visam nav nekāda sakara ar zinātni, jo iespējams pierādīt gan tēzi, gan antitēzi. Es analizēju tikai profesionālo literatūru un statistiku, nevis lietas, kas kādam teorētiķim pēkšņi ienākušas prātā. Tāpēc mana tēze ir tāda: saglabājot bioloģiskās atšķirības starp dzimumiem, dzimtes polarizācija kļūst vājāka. Citiem vārdiem, nobrūk priekšstats par to, ka vīrieši un sievietes ir divas dažādas pasaules, ka viņiem viss ir atšķirīgs un viņi satiekas tikai gultā.
Jāsaprot arī tas, ka sieviete ar vīrieti varēja konkurēt tikai personiskajā telpā, bet ne makrosociālajā līmenī. Baņķieru un politiķu uzņēmīgās sievas varēja visu, arī veidot savu karjeru, bet tikai ar sava vīra palīdzību, ne pašas. Pat ļoti veiksmīgas sievietes bija tikai savu vīru ēnas. Taču šodien sieviete var konkurēt ar vīrieti darba tirgū. Sentimentālajai patriarhālajai domāšanai šī ideja izsauc paniskas bailes. Iedomājieties, sieviete vienmēr bijusi cilvēka labākais draugs, bet tagad viņa negrib būt par draugu, bet vēlas būt par cilvēku! Protams, jautājums — kā nomierināt cilvēkus, kas par to uztraucas. Taču zinātnes uzdevums nav meklēt mierinājumu. Bet es varu teikt, ka izeja ir nevis karš, bet kooperācija. Jo tāds ceļš paver iespējas individualizācijai.
Kāds būs šīs revolūcijas rezultāts? Daži teorētiķi runā par dzimtes atšķirību izzušanu.
Atšķirības saglabāsies, bet polarizācija kļūs vājāka.
Mēs esam nonākuši līdz ģimenes revolūcijai.
Par ģimenes atmiršanu runā visi. Turklāt kopš tiem laikiem, kad radies pats jēdziens “ģimene”. Arī Antīkajā Grieķijā un Senajos Austrumos runāja par to, ka ģimene kā institūts beidz pastāvēt, par bērnu un vecāku problēmām un par to, ka kādreiz ģimenes bija stiprākas. Nevajag būt vēsturniekam, lai saprastu, ka tik konservatīvs institūts kā ģimene vienmēr ir mainījies, jo mainījušās tās funkcijas. Es esmu ļoti akurāts cilvēks un man nepatīk žurnālistiskā neprecizitāte un klišejas, tāpēc es paskaidrošu, kāpēc es lietoju vārdu “revolūcija.”
Divi savstarpēji neatkarīgi pētījumi Vācijā un Zviedrijā, izpētot trīs paaudzes, kā arī līdzīgs pētījums Krievijā, pierādīja līdzīgas izmaiņas: cilvēki precas daudz vēlāk, nekā senāk, un daudzi vispār neprecas, kas nenozīmē, ka viņi ilglaicīgi nedzīvo ar vienu partneri. Pašas galvenās izmaiņas neskar uzvedību, bet drīzāk diskursu un cilvēku apziņu. Daudzie pētījumi vairākās valstīs parāda, ka mūsdienu cilvēkam ir uzspļaut valstij, bet ģimenes vērtības viņam ir svarīgas. Tajā pašā laikā, mainās kritēriji, un cilvēki vairs nevērtē nedz ģimeni, nedz citus institūtus pēc to stabilitātes. Arvien svarīgāki kļūst kvalitātes kritēriji.
Šodien socioloģijā viens no svarīgākajiem jēdzieniem ir subjektīva labklājība (subjective well-being): cilvēki vērtē nevis kvantitatīvi to, kas ir un kā nav, bet kvalitatīvi. Laba ģimene ir tāda, kur ir labi ne tikai mammai un tētim, bet arī visiem kopā, iekļaujot bērnu. Tas izmaina lēmumu pieņemšanas mehānismus un nozīmē labāku kooperāciju starp vecākiem. Sasniegt subjektīvo labklājību ir sarežģītāk — spēka paņēmieni vairs nenostrādā. Turklāt gatavās shēmas neeksistē. No vienas puses, šādi dzīvot ir grūtāk. Bet no otras puses, ja viss ir atrisināts, kur vēl iet, lai sasniegtu laimi? Cilvēkam ar izglītību un attīstītu refleksiju tāda dzīve nav vajadzīga, viņš dosies meklēt piedzīvojumus.
Grāmatā Vīrieši mainīgajā pasaulē jūs runājat par vīrišķības krīzi Eiropā. Bet ar tādu kritisku un ironisku intonāciju.
Visi runā par maskulinitātes krīzi, jo vīrieši, kā izrādās, ir vājākais posms. Viņi ilgāku laiku bija valdošā šķira, bet tagad viņi šis pozīcijas zaudē, viņu sociālais statuss kļūst problemātisks. Arī feministes sniedza lielu ieguldījumu, cenšoties sagraut vīriešu pārliecību un pašpaļāvību. Valdošais subjekts sevi nekad neobjektivizē. Vīriešu apziņā objekts vienmēr ir sieviete. Lai vīrietis varētu sevi izzināt, viņam ir jānoliek sevi objekta pozīcijās, bet objekts vairs nav situācijas saimnieks.
Tagad vīrietis sāk apzināties savu vājumu. Kamēr sievietes bija mēmas, mēs ticējām, ka viņas nesavtīgi mīl un var paciest visu, nemaz nerunājot par krievu stereotipu “sit, tātad mīl,” kura nekur citur Eiropā nedz 19., nedz 20.gadsimtā nebija. Bet tagad izrādās, ka vīrieši ir ievainojami. Pat ne tik daudz vīrieši, cik vīrišķības hegemonais modelis, kas neder visiem vīriešiem. Izrādās, ka ir dažādi vīrieši un dažādas sievietes. Vīrietis ir vājais posms. Un dažas lietas ir globālas: vīrieši mirst vairāk, slimo vairāk, zēni skolā mācās sliktāk, biežāk pastrādā noziegumus.
Kāds ir skaidrojums?
Pamatā ir programma, ka tev vienmēr jābūt pašam galvenajam un pašam stiprākajam. Pirmkārt, daži to vispār nespēj. Otrkārt, nav iespējams būt labākajam visās jomās, un vīrieši sāk meklēt mehānismus, kas kompensē šo “trūkumu.” Tāpēc pašlaik runā par maskulinitātes krīzi, par paternitātes krīzi. Bet jāsaprot, ka aiz tā stāv ideoloģiskā fikcija. Patiesībā tā ir ierasto lomu krīze. Jūs varat, protams, reanimēt šādas lomas ģimenē. Bet sabiedrībā kopumā to vairs izdarīt nevar. Krievijā cilvēki ir konservatīvāki, un pat ļoti progresīvas maskavietes, kas strādā un pelna naudu, mēdz sagaidīt, ka tieši vīrietim pilnībā ir jānodrošina ģimene ar iztiku. Mēs visu laiku domājam, ka ir gatavi modeļi, gribam, lai būtu “kā agrāk.” Bet ar “kā agrāk” mēs iedomājamies, protams, ka visas sievietes bija bajārienes, nevis, piemēram, dzimtcilvēki.
Ja jūs sakāt, ka vīrietis nevar izpildīt visas normas, ko viņam uzliek sabiedrība, un tāpēc arī cieš, kāpēc tad šīs normas nav izzudušas?
Tas ir ļoti mokošs process. Svarīgi, lai mainītos pedagoģija, psiholoģija. Amerikāņu mācību grāmatās par psiholoģiju ir runa, ka puikām ir jāiemāca raudāt. Runa ir arī par emocionālo vārdnīcu, kas sievietēm ir daudz bagātāka. Tas dod sievietēm lielu priekšrocību — viņas labāk var izteikt savas domas un labāk izprast citus. Zēns, kurš jau kopš bērnības ir iemācīts izrādīt tikai stipras emocijas, agresiju, bet maigumu izpaust nedrīkst, tāpēc neraud, tas ir vīrietis, kas nespēj līdzpārdzīvot. Viņš ir līdzīgs sunim, kas visu saprot, bet pateikt neko nevar. Ja bērnam iemāca, ka viņš drīkst izteikt bailes un maigumu, viņam būs vieglāk attiecībās ar meitenēm un sievietēm. Ir jāsaprot bērna individualitāte, nevis jāveido no viņa “īstais vīrietis,” kas neeksistē, jo īstie vīrieši ir dažādi. Kā arī nevajag veidot no meitenes “īsto sievieti,” kas būtu gan Karmena, gan māte-varone. Bērns pats attīstības gaitā izlems, kāds viņš vai viņa grib būt. Mēs viņa vietā neko izlemt nevaram.
Grāmatā Zēns — vīrieša tēvs jūs visus vīriešus dalāt trīs kategorijās.
Tas nav zinātnisks dalījums, protams. Tāds virtuves līmenis. Bet “mājas lietošanai” to var izmantot. Visi vīrieši kādreiz ir bijuši puikas, un tad viņi attīstās trīs veidos. Daži iegūst spēcīgumu, tiek vaļā no draiskulīguma, kā arī no radoša potenciāla, ko raksturo spēle, un kļūst par “īstajiem,” krutajiem vīriešiem” (мужики), kas aizņemti ar cīņu par savu statusu. Īpašais smalkums viņiem nepiemīt. Tas turpinās līdz brīdim, kad pienāk krīze, kas izsit viņus no profesijas, kad viņi zaudē pašapziņu un pašcieņu, jo tā ir balstīta viņu stāvoklī. Tad viņiem ir skaidrs, ka viņi nav sevi realizējuši kā vīrieši, un atliek vien nodzerties. Ja dievs dos, tas nenotiks. Tad šie vīrieši visu dzīvi arī domās, ka ir ”īstie”.
Nu vecumdienas jau arī kaut kad pienāk. Tad ir grūtāk uzturēt šādu tēlu.
Kad atnāks vecumdienas, viņš zinās, ka sabiedrība aizgājusi pa nepareizo ceļu, jo sekojusi sliktajiem ieteikumiem. Bet, ja viņš sistu savus bērnus, kā kādreiz sita viņu, viss būtu savādāk. Starp citu, par šo es rakstu nākamo grāmatu, kas tā arī sauksies — Sist vai nesist?
Otrajā vīriešu kategorijā es iekļauju visus tos, kas visu dzīvi nodzīvo kā puikas. Viņi spēj saglabāt rotaļīgumu, bet viņi nespēj uzņemties atbildību. Ja paveiksies, viņi var iegūt popularitāti sieviešu vidū, jo viņi ir dzīvi un simpātiski. Daudz tādu tēlu ir literatūrā. Tāds pievilcīgs tips, bet nepieaudzis. Kādā posmā atkal izrādās, ka kaut kas nesanāk.
Un pats retākais ir trešais tips — mīlīgais vīrietis (мягкий мужчина). Viņš ir pieaudzis, un viņam piemīt atbildība, bet viņš nav kruts. Viņa spēks nav ārišķīgs. Viņš agri izveido šādu uzskatu un tāpēc viņam nav jādemonstrē savs spēks, jo to viņš izjūt. Viņš ir spējīgs pieņemt atbildīgus lēmumus, tāpēc viņš spēj būt maigs tēvs, labsirdīgs vīrs un tajā pašā laikā — būt uzticīgs. Protams, nevar teikt, ka visi šie tipi piemīt tikai vīriešiem. Nevar formulēt atbildīgumu tikai kā vīriešu īpašību, kas nepiemīt sievietei. Tas ir murgs. Atšķiras tikai sfēras. Ja mēs runājam par ģimenes dzīvi, tad sievietes atbildību uztver daudz nopietnāk. Kad PSRS sabruka un iestājās lielā krīze, vīrieši daudz vairāk kļuva par upuriem nekā sievietes, kaut arī materiālās grūtības bija visiem. Sievietes nenodzērās, nenokļuva psihenē, nebeidza dzīvi pašnāvībā, jo viņām vienkārši nebija laika — bija daudz jāstrādā. Sieviete vienkārši nevarēja atļauties pašnāvību.
Bet, runājot par audzināšanu, vai var atbildēt uz jautājumu, kas cilvēkam ir ielikts bioloģiski un kā cilvēku veido socializācija? Bērni izvēlas rotaļlietas paši, jo zina, ko vēlas, vai arī vecāki viņiem iestāsta, kāda ir ”pareizā” izvēle?
Es varu ar visu atbildību jums pateikt, jo esmu izstudējis daudz profesionālās literatūras, ka nav nevienas cilvēka sociālās īpašības, kas nebūtu saistīta ar bioloģiju. Un otrādi. Arī dzimtes atšķirības ir saistītas ar sociālpsiholoģiju. Jāsaprot, ka nav nekas briesmīgs, ja bērnu izvēles neatbilst dzimuma stereotipiem. Nevajag domāt, ka, ja zēnam interesē māksla, viņš noteikti izaugs par geju. Kā arī lietišķā sieviete nav zilzeķe. Protams, par atkāpi no standartiem vienmēr nākas maksāt. Kā par jebkādu individualitāti.