Foto: N. Mežiņš © AFI
Gandrīz visās ar vardarbību saistītās situācijās sastopam vīriešus, kuru nolūks ir atgūt sajūtas, ka viņiem pieder vara. Vai arī sodīt kādu par to, ka ir tikusi apšaubīta šī vara, kuru viņš pats tikai tāpēc vien, ka ir vīrietis, uzskata par pašsaprotamu.
Vardarbība, kas saistīta ar dzimumu, ir visā pasaulē izplatīta problēma un vislielākais drauds cilvēku dzīvībām un veselībai[1]. Patriarhālās sabiedrības, kurās mēs dzīvojam, ir ļoti ilgu laiku centušās slēpt faktu, ka vardarbība mūsu sabiedrībās ir vīriešu nodarīta vardarbība. Tomēr pēdējo 10-15 gadu laikā ir parādījušies jauni fakti un skaitļi, kas to apliecina. Aizvien skaidrāk kļuvis tas, ka vardarbība ir vīriešu vardarbība.
Vēl pirms gadiem desmit īpaši daudz netika runāts par vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, un nekādā gadījumā par to netika runāts kā par vīriešu atbildību. Tomēr mūsdienās visā pasaulē ir diezgan daudz cilvēku, kuri izpratuši to, ka vislielākais šķērslis dzimumu līdztiesībai ir plaši izplatītā ar dzimumu saistītā vardarbība. Lai samazinātu tās apmērus, ir ļoti svarīgi panākt, lai vīrieši saprastu, ka arī viņi ir atbildīgi par šo vardarbību, un viņiem ir atbilstoši jārīkojas.
Tāpat arī ir ļoti svarīgi nosaukt vīriešus vārdā. Vajadzētu runāt nevis par jauniešu vardarbību, bet gan saukt to par jaunu vīriešu vardarbību, vajadzētu runāt nevis par to, ka sievas tiek sistas, bet gan par to, ka vīri sit sievas.
Šodien mēs dzīvojam tādā sabiedriskajā iekārtā, kuru varētu dēvēt par „dzimumu varas sabiedrisko iekārtu.” Lai gan daudzi cilvēki iestājas pret to, tomēr šī kārtība joprojām dominē mūsu sabiedrībās un tās caurvij. Dzimumu varas sabiedriskajā iekārtā pastāv divi likumi, saskaņā ar kuriem darbojas daudzi cilvēki:
- Dzimumu nošķirtība – tiek uzsvērtas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm.
- Vīriešu pārākums – vīrieši tiek uzskatīti par standartu, kas ir “norma” un vispārēji piemērojams.
Šī dzimumu varas sabiedriskā iekārta ir izveidojusies ilgā laika posmā. Pavisam vienkārši runājot, tā atklāj attiecības, kādas pastāv starp dzimumu un varu, un faktu, ka dzimumu attiecības un vara ir savstarpēji saistītas.
Dzimumu varas sabiedriskās kārtības sekas ir tādas, ka vīrieši uzskata par pašsaprotamu to, ka viņiem ir vara pār sievietēm, ka viņi ir pārāki, pateicoties tikai savam dzimumam. Jāatkārto – dažiem vīriešiem tas šķiet pašsaprotami.
Ja viņiem tiek liegta šī vara, ko viņi uztver kā pašsaprotamu, tad daži vīrieši, cenzdamies to atgūt, reaģē ar vardarbību. Bieži vien šādos apstākļos viņi runā par „cieņu” un „godu”, kad ar vardarbības palīdzību pieprasa sevi respektēt. Vārds „respektēt” cēlies no latīņu valodas un nozīmējis „redzēt vēlreiz”. Tomēr šie vīrieši to izprot tādējādi, ka mums vajadzētu no viņiem baidīties, jo viņi paši sevi uzskata par pārākiem, un īstenībā viņi cenšas atgūt nevis respektu vai godu, bet gan varu.
Gandrīz visās ar vardarbību saistītās situācijās mēs sastopam vīriešus, kuru nolūks ir atgūt sajūtas, ka viņiem pieder vara vai tiesības. Gandrīz visās ar vardarbību saistītās situācijās saredzams, ka vīrieši cenšas sodīt, jo kāds ir apšaubījis viņu varu vai tiesības, kuras paši uzskata par pašsaprotamām. Padomāsim par nebeidzamajiem kariem, arī tajos kā arguments parasti skan „tie citi ir pārkāpuši mūsu tiesības.”
Vardarbība, par kuru te runājam, ir saistīta ar sabiedrībā dominējošām un bieži atkārtotām definīcijām par to, ko īsti nozīmē būt vīrietim un sievietei. Piemēram, tādām maskulīnām normām, saskaņā ar kurām vīrietim ir jābūt spēcīgam, ietekmīgam, veiksmīgam un viņam pienākas tādas privilēģijas, kādas sievietēm nepienākas. Vīrieši bieži vien kļūst vardarbīgi tad, kad nespēj šos ideālus sasniegt vai arī kad viņiem liekas, ka viņu pozīcijas tiek apdraudētas.
Ar dzimumu saistīta vardarbība lielākoties ir vīriešu vardarbība pret sievietēm un meitenēm, bet tā var arī būt vardarbība pret citiem vīriešiem un zēniem (piemēram, apcelšana skolā, vardarbība pret homoseksuāliem vīriešiem, ļaunprātīga seksuāla izmantošana, utt.). Pastāv dažāda veida ar dzimumu saistītā vardarbība – fiziska, seksuāla un emocionāla ļaunprātīga izmantošana, gan arī brīvību un tiesību ierobežošana, piespiešana vai draudi. Tuvāk aplūkošu šos dažādos vardarbības veidus.
Izvarošana
Pēdējos desmit gados veiktie pētījumi liecina, ka lielākā daļa visu izvarošanu tiek plānotas, kā savā uz ASV veiktajiem pētījumiem balstītajā darbā 1997.gadā raksta M. Eliasons[2]. Pat tajos gadījumos, kad sieviete uzbrucēju nepazīst un izvarošana notiek ārpus telpām, viņš to ir ieplānojis. Nevis izvēlējies tieši viņu kā upuri, bet gan izraudzījies vietu, kur viņai uzbruks, kur viņu aizvedīs, un tāpat ir zināms, ka šādi uzbrukumi notiek viena kilometra attālumā no viņa mājas[3].
Telpās izdarītajās izvarošanās gandrīz vienmēr ir vainojams vīrs vai bijušais vīrs, kurš vēlas pierādīt, ka sieviete ir viņam pakļauta un reāli pierāda savu varu pār viņu. Grupveida izvarošanas pēc definīcijas ir plānotas, jo vairāki vīrieši vienojas par to, ko darīs.
Kādi secinājumi no tā būtu izdarāmi? Tātad ir zināms, ka izvarošanas gadījumos nav runa par kaut kādu nekontrolējamu seksualitāti vai agresivitāti, bet tās ir ļoti kontrolētas darbības. Tāpat arī zinām, ka tajās netiek meklēta tuvība vai kas tamlīdzīgs, bet gan pausta vīrieša vara pār sievieti.
Prostitūcijas pirkšana
Vīrieši, kuri iet pie prostitūtām, bieži vien savai rīcībai min iemeslus, kas ir saistīti ar varu. Visizplatītākais prostitūtas izmantošanas iemesls ir tas, ka „viņa nesaka nē” – nedara to, ko sieva vai draudzene reizēm mēdz teikt. Un arī šajā gadījumā tam nav ne mazākā sakara ar savstarpēju attiecību veidošanu ar citu cilvēku – vīrietis nopērk sievieti, lai izrādītu savu varu.
Sieviešu piekaušana
Pat tajos gadījumos, kad vīrietis sit savu sievu, un tas notiek visai bieži, viņš šo sišanu ieplāno. Viņš aizvelk aizkarus, lai neviens to neredzētu, viņš uzgriež mūziku skaļāk, lai neviens neko nedzirdētu un dara tamlīdzīgas lietas. Un arī šajā gadījumā nav runa par nekontrolējamu agresivitāti vai kādu no bioloģijas izrietošu agresiju, bet tā ir tīša, plānota vardarbība.
Seksuālā uzmākšanās
Arī seksuālās uzmākšanās gadījumos ir saskatāma šī pati shēma – vīrietis vēlas parādīt savu varu pār sievieti. Tas, kurš uzmācas, gandrīz vienmēr ir darījis to jau agrāk, viņš atkal un atkal šādā veidā izturas pret dažādām sievietēm. Viņš nemeklē savstarpējas attiecības, viņš nepieņem viņas „nē”, jo vēlas, lai sieviete justos pakļauta un atkarīga. Viņš izmanto un demonstrē savu varu.
Jau agrāk minēju, ka vīriešu vardarbība līdz šim ir tikusi skaidrota ar dažādiem cēloņiem, kuros netiek analizēta dzimumu vara. Piemēram, daudzos pētījumos tiek minēts, ka vardarbību izsauc kaut kāda atkarība – alkohola vai narkotiku. Manuprāt, pievēršoties vīriešu vardarbībai, vienmēr vajadzētu veikt dzimumu varas analīzi. Un tomēr interesantu informāciju var iegūt arī no pētījumiem, kuros šāda analīze nav veikta. Labs piemērs ir šovasar publicētais Stokholmas Vardarbības novēršanas centra veiktais pētījums – tas atklāja, ka no visiem indivīdiem, kuri no 1988. līdz 2000. gadam bija notiesāti par vardarbīgiem noziegumiem, gandrīz 25% bija reģistrēti kā atkarīgi no kādām vielām[4]. Šis lielais procents šokēja zviedru presi, bet mani daudz vairāk šokē tas, ka vairāk nekā 75 procentiem no tiem, kuri pastrādājuši vardarbīgus noziegumus un ir notiesāti, nebija reģistrēta nekāda atkarība.
Agrāk veiktie pētījumi liecina, ka aptuveni 60% no visiem gadījumiem, kad vīrietis ir sitis sievieti, viens vai abi no viņiem ir lietojuši alkoholu. Un atkal man šķiet, ka ir vērts uzsvērt otru skaitli, proti, ka gandrīz pusē šo gadījumu alkohols nav ticis lietos – vīrietis ir skaidrā prātā, kad sit sievieti, un no tā atkal jāsecina, ka šī uzvedība ir kontrolēta.
Astoņdesmito gadu sākumā es publicēju pētījumu par zviedru vīriešiem[5], kurā daudzus no viņiem nodēvēju par “principa vīriešiem”. Tāpēc, ka daudziem no viņiem ir skaists priekšstats par dzimumu līdztiesības principiem atbilstošu dzīvi, bet īstenībā viņi nemaz necenšas rīkoties saskaņā ar šo priekšstatu. Tā vietā viņi ar savu klusēšanu balsta veco sistēmu, kurā vīrietis ir dominējošs, un tādējādi ir atbildīgi par vīriešu vardarbību pret sievietēm.
_________________
[1] To apliecina nesen publicētais pētījuma ziņojums Fergusson, H., Hearn, J., Gullvag Holter,Q., Jalmert, L., Kimmel, M., Lang, J.&R.Morrell (2004) Ending gender- based violence. A call for global action to involve men. Stockholm: SIDA.
[2] Eliasson, M. (1997) Mäns våld mot kvinnor. Stockholm: Natur och Kultur
[4] Grann, M. & S. Fazel Substance misuse and violent crime: Swedish population study. British Medical Journal.2004;328:1233-4
[5] Jalmert, L. (1983) Den svenske mannen. Stockholm:Tidens förlag.
Šī publikācija ir tapusi projekta “Masu mediju loma varas pārdalē” ietvaros, kas finansēts no “Eiropas Kopienas Dzimumu līdztiesības pamatstratēģijas 2001.-2005. gadam” līdzekļiem, bet Eiropas Komisija nav atbildīga par autora pausto viedokli un darba tālāko izmantošanu.