Raksts

Viņš varēja. Vai varēs arī novembrī?


Datums:
10. jūnijs, 2008


Autori

Kārlis Streips


Foto: Jonathan Maus

Barakam Obamam „jāsavāc kopā” pašam sava partija un pēc tam jāpārliecina ASV pilsoņu vairākums, ka viņš būs labs prezidents.

ASV senatore Hilarija Klintone (Hillary Clinton) beidzot ir atzinusi nenovēršamo. Viņas vēlme kļūt par pirmo sievieti, kura ievēlēta Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta amatā, vismaz šogad nepiepildīsies. Ar ļoti, ļoti mazu pārsvaru Demokrātu partijas nomināciju prezidenta amatam ieguva viņas kolēģis Senātā Baraks Obama (Barack Hussein Obama Jr.). Viņš novembrī stāsies pretī vēl vienam senatoram, bet — no Republikāņu partijas — Džonam Makeinam (John McCain).

Pirms gada viss likās citādāk. Klintone visās aptaujās pēc kārtas uzrādīja labākos rezultātus, viņas kandidatūru atbalstīja Demokrātu partijas vadošie pārstāvji. Bet tad pienāca pirmā pārbaude Aiovas štatā, kur viņu pārspēja ne vien Obama, bet arī senators Džons Edvards (John Edwards). Nākamā pārbaude kādreizējai ASV pirmajai lēdijai bija veiksmīgāka, viņa mazliet negaidīti uzvarēja Ņuhempšīrā. Bet ar to arī veiksmes gājiens kļuva nedrošāks. Baraks Obama uzvarēja vienuviet, Hilarija Klintone — citur. Tad viņš, tad viņš vēlreiz, tad viņa, tad —viņš. Jau pirms kāda mēneša bija skaidrs, ka Klintone vajadzīgo delegātu skaitu nesavāks. Nu to ir atzinusi arī viņa pati.

Man personīgi Hilarijas Klintones kampaņa ilgu laiku bija simpātiskāka. Pirmkārt, viņai tomēr ASV politikā ir vairāk pieredzes, nekā sāncensim. Otrkārt, ar visām savām personīgajām likstām Bils Klintons (Bill Clinton) bija izcils ASV prezidents, un nav īpaši šaubu, ka sieva plašos vilcienos atbalsta to pašu politiku, kā vīrs. Un, treškārt, man likās, ka viņai varētu būt vislabākās izredzes novembrī nodrošināt Demokrātu partijas uzvaru.

Bet jāatzīst, arī Baraks Obama nav gluži ar pliku roku ņemams. Tiesa, viņš ir bijis ASV senators tikai nepilnus četrus gadus, turklāt par senatoru viņš kļuva vismaz daļēji tāpēc, ka republikāņu kandidāts iekūlās vienā no tiem muļķīgajiem seksa skandāliem, kādi ir ASV politiskās sistēmas specialitāte. Taču Obamas politiskā vēsture liecina arī par visnotaļ aukstu aprēķinu. 1996. gadā, kad viņu ievēlēja Ilinojas štata Senātā, viņš vienā mierā atbrīvojās no toreizējās sāncenses, apstrīdot parakstus uz viņas nominācijas atbalsta dokumentiem. Sāncense bija ilggadīga Senāta locekle, bet tas Obamu netraucēja. Jau pēc astoņiem gadiem viņš bija ASV senators, un nu vēl pēc četriem, šķiet, viņš varētu nodrošināt tikpat vēsturisku notikumu, kāda būtu pirmās sievietes prezidentes ievēlēšana. Viņš kļūtu par pirmo tumšādaino ASV prezidentu, un zināmā mērā tas būs pat lielāks brīnums, jo, piemēram, visā ASV Senāta vēsturē tajā ir strādājuši tikai pieci tumšādaini cilvēki, tajā skaitā arī viena sieviete. Salīdzinājumam — patlaban ASV Senātā ir 16 sievietes.

Kas varētu notikt novembrī? No vienas puses varētu padomāt, ka Demokrātu partija varētu izvirzīt gandrīz jebkuru puslīdz nopietnu politiķi, un uzvara būtu garantēta, jo pašreizējo Baltā nama iemītnieku droši vien patiešām vairs atbalsta tikai sieva un suns. Kā esmu rakstījis daudz un daudzviet, Džordžs Bušs (George W. Bush) Amerikai ir bijis absolūtākā traģēdija, sākot jau ar to, ka viņš par prezidentu kļuva tikai tāpēc, ka Republikāņu partija rupji krāpās, un beidzot ar visu to, ko viņš atstās mantojumā — elpu aizraujoši dārgo karu Irākā, ASV iedzīvotāju pilsonisko tiesību sašaurināšanu, starptautisko likumu ignorēšanu Guantanamo līcī. Turklāt Bušs lielā mērā ir sagrāvis ASV reputāciju ārvalstīs. Tāpēc šim nu noteikti būtu jābūt Demokrātu partijas gadam.

Taču būs arī problēmas. Republikāņu izvirzītais Makeins bez jebkādām šaubām varēs apgalvot, ka mūsdienu bīstamajā pasaulē amerikāņiem ir vajadzīgs prezidents, kurš pārzina drošības lietas no A līdz Z. Kā zināms, Makeins ir cilvēks ar militāru vēsturi — viņš pavadīja vairākus gadus vjetnamiešu gūstā, kur tika spīdzināts un gandrīz nogalināts. Viņš Senātā ir bijis jau 22 gadus un tur ir pazīstams kā cilvēks, kurš principus tur augstāk par partijas lojalitāti. Šoreiz republikāņi nav izvirzījuši sprukstiņu. No otras puses, senators Makeins nav nekāds jaunietis, uzvaras gadījumā viņš būs pat vecāks nekā Ronalds Reigans (Ronald Reagan), kad viņš kļuva par ASV prezidentu 1981. gadā. Droši vien Baraks Obama nebūs pietiekami nepieklājīgs, lai atklātā tekstā pateiktu, ka opīti nu gan par prezidentu nevajadzētu ievēlēt, taču viņš ļoti noteikti teiks, ka arī viņš ir gatavs uzņemties ASV drošības apstākļu uzturēšana, turklāt viņš krietni vairāk nekā Makeins varēs nodrošināt pavisam citu kursu. Obama jau ir teicis, ka Makeina prezidentūra būtu trešā Buša prezidentūra, un par to varam arī nešaubīties, jo Amerikā republikānim tomēr nozīmē būt republikānim — šīs partijas pārstāvjiem mēdz būt vieni un tie paši darba principi un vienas un tās pašas idejas.

Otra problēma, ar kādu ir jārēķinās Barakam Obamam, — Hilarijai Klintonei tagad ir ļoti sarūgtināti atbalstītāji, un it īpaši tas sakāms par sievietēm, kuras ļoti vēlējās Baltajā namā ieraudzīt vienu no savējām. Klintone, tāpat kā viņas vīrs, ir ļoti polarizējošs cilvēks — ļaudis viņus abus vai nu mīl vai ienīst līdz pēdējam. Ja liela daļa Klintones atbalstītāju novembrī aiz spīts paliks mājās, tas būs slikti. Protams, Obama šo iespēju varētu novērst, izvēloties Klintoni par savu kandidātu viceprezidentes amatam. Taču, manuprāt, tas diez vai notiks ne tikai tāpēc, ka Amerikā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri senatori no Ņujorkas uzskata gandrīz par nelabo, bet arī tāpēc, ka viceprezidente Klintone sev līdzi atvestu valsts „otro džentlmeni” Bilu, un diez vai pēdējais samierināsies ar tradicionālo ASV viceprezidenta dzīvesbiedra lomu. Nekur jau Hilarija Klintone nepazudīs — senatore no Ņujorkas viņa ir joprojām un viņu kā juristi prezidents Obama varētu iecelt augstā tiesas amatā. Iespējams arī, ka viņš Klintoni izvēlētos kādam postenim savā Kabinetā.

Trešā lieta — diemžēl arī Amerika nav pilnībā atbrīvojusies no rasisma, tāpēc grūti spriest, cik daudz amerikāņu nekad sapņos nebalsotu par tumšādainu kandidātu. Ļoti jācer, ka viņu īpaši daudz tomēr nav, bet arī ar to būs jārēķinās cilvēkam, kurš kļuvis par pirmo tumšādaino cilvēku, kādu jelkad viena no ASV divām lielajām partijām ir izvirzījusi prezidenta amatam.

Un vēl pēdējā doma. Amerikā Republikāņu partijai savus pamata atbalstītājus savākt nekad nav grūti, jo principi partijai ir ļoti vienkārši: zemākus nodokļus, visu nepieciešamo finansējumu ASV brašajiem bruņotajiem spēkiem, nekādus gejus, nekādus abortus. Viss. Savukārt Demokrātu partijā ietilpst ļaudis ar mēreniem līdz pat ļoti, ļoti liberāliem uzskatiem, lai neteiktu vairāk, un starp viņiem ir cilvēki, kuri raizējas par visu, sākot no migrantu ekspluatācijas ASV fermās un turpinot ar vides aizsardzību, geju tiesībām u.tml. Prezidenta vēlēšanās novembrī piedalīsies ne tikai Obama un Makeins, bet arī liels skaits daudz mazāk ievērojamu partiju pārstāvošu un pat individuālu kandidātu. Ir bijuši gadījumi, kad kandidāti, kas atbilst konkrētām interešu nišām, gūst zināmus panākumus. Varbūt vislabāk pazīstamais šāds kandidāts bija Reformu partijas pārstāvis Ross Pero (Ross Perot), kurš 1992. gada prezidenta vēlēšanās ieguva 19 miljonus balsu, lai gan ir atšķirīgi viedokļi, vai tas vairāk kaitēja Džordža Buša vecākā vai Bila Klintona interesēm. Toties 2000. gadā Zaļo partijas kandidāts un ilggadējais patērētāju tiesību aktīvists Ralfs Neiders (Ralph Nader) vēlēšanās ieguva gandrīz 3 miljonus balsu, un ir pat ļoti iespējams, ka bez viņa demokrāts Als Gors (Al Gore) būtu uzvarējis. Viņam uzvaru būtu nodrošinājušas par Neideru atdotās balsis Floridā, kur vēlēšanu rezultāti tika apstrīdēti, jo diez vai tur vēlētāji būtu balsojuši par Bušu — cilvēku no naftas industrijas.

Ja Demokrātu partijas kreisais spārns nolems, ka Baraks Obama nav pietiekami „labs” demokrāts, tad arī tā varētu kļūt par problēmu. Tāpēc, lūk, darbiņš, kāds veicams 47 gadus vecajam Barakam Obamam — viņam, pirmkārt, ir „jāsavāc kopā” pašam sava partija un pēc tam jāpārliecina ASV pilsoņu vairākums, ka viņš būs labs prezidents. Man personīgi par to īpašu šaubu nav.


Jā, viņš var!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!