Raksts

Viesošanās ar diktatoriem


Datums:
06. oktobris, 2008


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Mūsu Valsts prezidents patlaban atrodas Centrālāzijā, specifiski Uzbekistānā. Viņš jau ir pabijis Kazahstānā. Vēl priekšā stāv vizīte Turkmenistānā.

Kas šīm valstīm kopējs? Tās visas trīs kādreiz, tāpat kā mūsu valsts, bija Padumjās savienības sastāvā. Tās visas trīs vismaz pēc idejas ir būtiskas ekonomiskā, energoresursu un tranzīta nozarē. Un tās visas trīs ir valstis, kurās valda nepārprotami diktatori. Tieši šie pēdējie divi elementi ir tie, kuri liek domāt par skumjo konfliktu starp gaismu un tumsu, starp cilvēka tiesībām un vēsu, reālpolitisku aprēķinu.

Valdis Zatlers pirms izlidošanas no Kazahstānas uz Uzbekistānu žurnālistiem teica, ka par cilvēka tiesībā viņš runāšot kādā universitātē, kur viņš aicināts uzrunāt studentus. Uzbekistāna ir valsts, kurā pirms trīs gadiem iedzīvotāju protesti tik apspiesti tik brutāli, ka tam sekoja ievērojamas sankcijas no Eiropas Savienības un tās dalībvalstu puses. Cilvēka tiesību organizācijas ziņoja, ka Uzbekistānā diktatora pretiniekus pat meta verdošas eļļas katlos. Vārdu sakot, briesmīga diktatūra, kuru vada Islams Karimovs. Vienpersonas diktatūra ir arī Kazahstānā, tur diktators saucas Nursultans Nazarbajevs. Nemaz nerunāsim par Turkmenistānu, kuru līdz karotes nolikšanai pirms kāda brītiņa valdīja patiess maniaks, kurš pat mēnešus nosauca savā un ģimenes locekļu vārdā. Viņa pēcteci pasaulei tīk uzskatīt par mērenāku cilvēku, bet salīdzinājumā ar maniaku arī huņņu Atila šķistu mērenāks. Tā, lūk, ir pasaule, kurā patlaban atrodas mūsu prezidents.

Saprotu, ka reālpolitiskais aprēķins mūsdienu pasaulē gandrīz neizbēgami gūst automātisku pārsvaru pār jebkuriem citiem aprēķiniem. Lai arī cik briesmīgs nebūtu nabaga uzbeku tautas diktators, ar amerikāņiem viņš kādu brīdi draudzējās tāpēc, ka ļāva savā valstī izvietot bāzi karam pret Afganistānu (tiesa, vēlāk Karimovs bāzi lika slēgt). Eiropai viņš ir interesants tāpēc, ka Uzbekistānā ir nafta un gāze, kura neatrodas Krievijā un tāpēc ir uzskatāma par alternatīvu. Diktatūrā protams naftas un gāzes likteni nosaka diktators — tieši tāpat, kā tas ir Krievijā ar caru Vladimiru. Ar tādu laikam jārunā pa labam. Iespējams, jau šonedēļ Eiropas Savienība atcels vīzu aizliegumu augstākajām Uzbekistānas amatpersonām. V. Zatlers jau paziņojis — Latvija šo soli atbalstīs.

Taču, ja arī saprotami, vienalga skumji. Skumji tāpēc, ka tik milzīgi lielai daļai pasaules iedzīvotāju ir lemts dzīvot nebrīvē ar visu no tā izrietošo. Baltkrievija, Zimbabve, Ķīna, Krievija, Kuba — un jā, arī tās trīs valstis, uz kurām mūsu prezidents patlaban ir devies, lai parakstītu dažāda veida līgumus. Vai saruna ar studentiem valstī, kur visa veida opozīcijai ir uzliktas smagas važas, kaut ko īpašu dos? Varbūt kāds iedīglis tas būs. Tā vismaz cer V. Zatlers. Atliek cerēt līdzi. Bet tomēr gribētos, lai ne vien mūsu prezidenta, bet arī pārējās pasaules kontekstā saruna par elementārām cilvēka tiesībām notiktu ne vien universitātēs un presē, bet arī diktatoru kabinetos.

Jauku visiem dienu!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!