Raksts

Vienvirziena biļete uz otro pusi


Datums:
10. jūlijs, 2007


Autori

Kārlis Streips


Foto: Nick Dimmock

Kalvīša valdības augstprātība nav kas tāds, kam var pieslieties sevi cienoša žurnāliste, kura desmit gadus ir strādājusi tieslietu jomā, ceļot gaismā un kritizējot netīru darījumu shēmas, aplokšņu algas, politisko korupciju un citas nelikumības.

Kā zibens bulta no skaidrām debesīm Latviju apšalca ziņa, ka pazīstamā televīzijas reportiere Inta Lase piekritusi kļūt par nu jau amatu pārņēmušā Valsts prezidenta Valda Zatlera preses sekretāri. Šī ziņa sekoja publicētajai informācijai, ka vairāki profesionāļi no šī darba bija atteikušies. Tā arī sekoja neoficiālai manā rīcībā esošajai informācijai, ka tikai dažas dienas pirms tam Inta Lase bija piedalījusies diskusijā par to, kā panākt, lai V. Zatlers ar visām savām reputācijas problēmām no zvēresta tomēr atteiktos.

Pati Inta Lase skaidrojusi, ka pēc desmit gadiem žurnālistikā viņai licies, ka nu esot laiks pamēģināt valsti aplūkot no otras puses. Baidos, tas būs no tumšās puses — tās pašas, pret kuru tik ilgi cīnījās Intas Lases un kolēģu izlolotais raidījums De Facto. Valdis Zatlers par prezidentu kļuva, pateicoties Aigara Kalvīša valdības veidotajai izmisīgi ciniskajai bodītei. Ja izrādīsies, ka viņš ir prezidents ar mugurkaulu, kurš “aizmirsīs” par tiem, kuri viņu iecēla saulītē, tad viss it kā būs kārtībā. Ja savukārt izrādīsies, ka viņš tomēr ir ieliktenis, tad iznīcināta reputācija būs pirmām kārtām tai sievietei, kura mēģinās viņu izskaidrot un aizbildināt. Cita starpā tāpēc, ka vismaz man personīgi ziņa, ka Zatlers ir samaksājis 250 latu soda naudu par daudzu gadu grēkiem, neremdina pārliecību, ka viņu nevajadzēja ievēlēt. Neesmu viens, un šis nu reiz būs prezidents, kuram vismaz viena daļa sabiedrības ļoti intensīvi skatīsies uz pirkstiem. Preses sekretārei viegli nebūs.

Skatītāji pievilti

Tas, ka žurnālisti pārtop par politikāņu runas vīriem un sievām, pasaulē nav nekas neparasts. Mans kolēģis Romāns Meļņiks kādu brīdi strādāja toreizējā premjerministra Guntara Krasta birojā. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā bija prātam neaptverami absurdā situācija, kurā Valdis Freidenfelds vienlaikus darbojās kā Finanšu ministrijas preses sekretārs un rakstīja finanšu ziņas laikrakstam Neatkarīgā Cīņa. Vairākos gadījumos žurnālisti pat ir kļuvuši par kandidātiem, tajā skaitā 2006. gada Saeimas vēlēšanās tā rīkojās vairāki tā dēvētās krievu preses pārstāvji mūsu valstī. Tiesa, krieviski rakstošā prese mūsu valstī dzīvo pēc saviem noteikumiem, kuriem ar rietumos izstrādāto žurnālistikas ētiku ir maz sakara. Ja jau avīze ir “kreiso spēku” propagandas biroja filiāle, tad nav nekāds pārsteigums, ka žurnālisti uz brīdi pārkvalificējas par politikāņiem.

Arī rietumos notiek tādas pašas lietas — pašreizējā ASV prezidenta preses sekretārs Tonijs Snovs (Tony Snow) pirms tam darbojās žurnālistikā, tiesa, lielākoties telekanālā Fox News, kuru par žurnālistikas iestādi saukt būtu pagrūti, drīzāk tā ir prezidenta pārstāvētās Republikāņu partijas nodaļa. Arī prezidenta Džona Kenedija preses sekretārs Pjērs Salindžers (Pierre Salinger) bija žurnālists, turklāt pēc tam, kad viņš vairs nebija preses sekretārs, viņš atgriezās žurnālistikā. Nupat no amata aizgājušā Lielbritānijas premjerministra leģendārais (ne vienmēr pozitīvā nozīmē) preses sekretārs Alastērs Kampbels (Alastair Campbell) pirms tam bija laikraksta redaktors. Savukārt Francijas valdības preses sekretāre vienlaikus ir arī kultūras ministre. Varianti ir dažādi.

No vienas puses ir skaidrs, kāpēc politikānis sev blakus šādā nozīmē vēlas redzēt pieredzējušu žurnālistu. Intai Lasei ir pietiekami daudz zināšanu par žurnālistikas virtuvi, lai viņa savu klientu varētu bīdīt šurpu vai turpu, kā nu mirklis to prasa. Viņa pārzina žurnālistikas niķus un stiķus, nešaubos, ka viņa Zatleram palīdzēs izskatīties labāk, nekā tas varbūt būtu citādi. Un tajā ziņā viņa nepārprotami ir savas profesijas nodevēja.

Un tomēr arī pēc pirmā mirkļa šoka man paliek nelāga sajūta. No Latvijas drosmīgākā televīzijas raidījuma pa tiešo iekšā šī raidījuma nepārtraukti atmaskotajās netīrībās — tas šķiet pārmērīgi liels solis. Turklāt neizbēgami ir tas, ka Inta Lase būs pārāk tuvu savai auditorijai. Viņa strādājusi gan laikrakstā Diena, gan arī Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā, un tās nu reiz ir divas instances, kuras visvairāk Latvijā cenšas nodrošināt politisku atklātību un godīgumu.

Ir vērts padomāt arī par to, kā Intas Lases lēmums ietekmēs Latvijas Televīzijas Ziņu dienestu un tā auditoriju. Nu jau krietni sen televīzijas skatītāji ir pieraduši, ka svētdienas vakarā Ilze Jaunalksne, Sandijs Semjonovs, Inta Lase un Jānis Krēvics viņiem stāsta skarbu, atklātu un reizēm smīnošu taisnību par to, kas notiek mūsu valstī. Nu Inta ir pārgājusi otrajā pusē. Skatītāji būs pilnīgi tiesīgi justies, ka viņi ir pievilti. Vai tad Inta Lase pirms tam, kritizējot Zatleru un viņa ievēlēšanas procesu, teica nepatiesību? Un vai nerodas tomēr jautājums par to, ka I.Lase ir pārgājusi no vienas budžeta finansētas iestādes uz citu? Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā patlaban ir pietiekami daudz problēmu bez tā, ka nu viena no redzamākajām darbiniecēm ir pārgājusi profesionāli pretējā pusē. Ceru, ka skatītāji to neattiecinās uz visu Ziņu dienesta darbu.

Bez atpakaļceļa

Neērta situācija būs pirmo reizi, kad bijušajiem kolēģiem būs jāuzdod kāds skarbāks jautājums, neērta situācija būs, pirmo reizi uz šādiem jautājumiem atbildot. Un vēl vairāk, ja De Facto izdosies izķepuroties no Latvijas Televīzijas vadības centieniem to iznīcināt, vienalga būs jārēķinās ar jautājumu, vai žurnālisti bijušajai kolēģei uzdos tikpat stingrus jautājumus, kādus viņi uzdotu kādam citam? Un otrkārt — vai Intai Lasei ar “savējiem” būs citas attiecības, nekā ar pārējiem? Latvija tomēr ir pārāk mazs dīķis, lai cilvēks tik pēkšņi varētu pāriet no vienas profesijas uz radikāli citu un cerētu, ka jautājumu nebūs.

Taču pats galvenais visā šajā jezgā ir tas, cik ārkārtīgi netīra patlaban ir politika Latvijā. Kalvīša valdības elpu aizraujošā augstprātība nu nav kas tāds, kam sevi cienoša žurnāliste var pieslieties, un it īpaši jau ne žurnāliste, kura, kā to atzīmējusi politoloģe Nellija Ločmele, “vairāku gadu garumā ir strādājusi tieslietu jomā, ceļot gaismā un kritizējot netīru darījumu shēmas, aplokšņu algas, politisko korupciju un citas nelikumības.”

Joprojām piekrītu tiem jēdzieniem, kādus mani domu biedri pauda todien, kad kļuva zināms, ka Inta Lase kļūs par Valda Zatlera aģentu. Piekrītu Jānim Domburam, ka bez “atvēsināšanās perioda” pastāv ētikas jautājums. Piekrītu Artai Ģigai, ka tā ir “pāriešana otrā pusē”. Piekrītu N. Ločmelei, ka runa ir vai nu par principu nodevību vai bezprincipu konjunktūru. Jūtos skumjš. Jūtos pievilts. Baidos, ka tāpat kā Valdis Zatlers nav un nekad nebūs tāds kā Vaira Vīķe-Freiberga, tā Inta Lase nav un nekad nebūs tāda preses sekretāre kā Aiva Rozenberga. Un sēroju par to, ka no manas profesijas pazudusi pietiekami laba un talantīga kolēģe. Atpakaļceļa viņai vairs nebūs, un jācer, ka vismaz uz mirkli Inta Lase padomāja, ko viņa iesāks pēc četriem vai astoņiem gadiem. Es ceru, ka tajā brīdī mūsu valstī būs stipri vien tīrāka politika un profesija neņems atpakaļ cilvēku, kurš politikā iesaistījās tad, kad tā joprojām bija ļoti, ļoti netīra.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!