Labdien, lasītāji!Nu, ko. Beidzot esam atbrīvoti no politiskās aģitācijas, šodien politiskās partijas ar to nedrīkst nodarboties. Vēl neesmu bijis pilsētas apgaitā, nezinu, vai tiešām ir novākti visi iespējamie plakāti, trafareti uz ielas un viss pārējais, kas Rīgas centru pēdējās nedēļās ir dekorējis koši jo koši, bet ticēsim, ka partijas visas ir ļoti godīgas un apzinīgas un būs visu novākušas precīzi tā, kā tas ir likumā paredzēts. Jo mēs taču esam labticīgi par to, cik partijas ir godīgas un apzinīgais, vai ne tā?
Tādus vārdus rakstu, jo negribu, lai atsevišķu partiju atsevišķu jauniešu organizāciju atsevišķi vadītāji atkal satrauktos līdz brīdim, kad apakšbikses ir pilnīgi samežģījušās. Man viņu žēl, ka viņi ir tik ļoti nervozi. To rakstu tāpēc, ka man šajās dienās pienāca depeša no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja ar lūgumu paskaidrot, vai kāds man ir maksājis par to, ko es raidījumā “Skats no malas” teicu 14. jūnijā un raidījumā “Krustpunktā” 23. jūlijā, 13. augustā un 20. augustā. KNAB neteica, kāpēc ir radies šāds jautājums, bet ņemot vērā to, ka minētās atsevišķās partijas atsevišķās jauniešu organizācijas atsevišķie vadītāji par mani visas vasaras garumā ir bombardējuši pilnīgi visas iespējamās instances, uzskatu par pat visnotaļ iespējamu, ka minētās atsevišķās partijas atsevišķās jauniešu organizācijas atsevišķie vadītāji (APAJOAV) būs atbildīgi arī par šo depešu. Uzrakstīju atbildi, kā jau tas nākas. Teicu, ka neviens man nekad nav neko maksājis par viedokļa paušanu, nepaušanu vai noklusēšanu un vispār šādu apgalvojumu uzskatu par visnotaļ nekorektu un aizvainojošu, jo sūdzības iesniedzējiem acīmredzot nav prātiņā ienākusi doma, ka viedoklis var veidoties arī uz pilsoniskiem pamatiem, nav vajadzīgs netīrs darījums zem galda. Protams, APAJOAV pārstāv politisku spēku, kuram ar dažādiem darījumiem zem galda (kurš, savukārt, atrodas ofšorā) ir visnotaļ gara vēsture, lai neteiktu bārda, un tāpēc varbūt APAJOAV nevar prātiņā ienākt doma, ka žurnālisti reizēm var runāt to, ko viņi tic, arī bez kukuļdošanas, bet tā jau ir viņu problēma.
Savukārt, ja domājam par rīt gaidāmajām vēlēšanām, tad pat ļoti uzjautrina viens ļoti iespējams variants pēc tam — tas, ka Šķēle, Šlesers un Ulmanis visi kļūs par ierindas deputātiem. Pēdējais Saeimā ir sabijis vien ļoti īsu sprīdi pirms tapa iecelts par Valsts prezidentu, visumā piekrītu viņa pēctecei Vairai Vīķei-Freibergai, ka tas nav visprezidentāliski, no turienes laisties atpakaļ uz likumdevēju, bet lai tā būtu. Drīzāk pret kādreizējo prezidentu varētu būt iebildumi par īsto vai pietēloto vientiesību, kādu viņš turpina demonstrēt attiecībā uz saviem “cīņas biedriem.” Šodien jau atkal kādā intervijā par abiem AŠ, vai kvadrātā vai atsevišķi, viņš ir nācis ar šādu atzinumu: “Pat vislielākajam noziedzniekam, kas neattiecas ne uz vienu no šiem kungiem, kad pienāk zināms laiks, tiek piedots un viss aizmirsts.” Nu, aizmāršība un piedošana varbūt Ulmanim ir domāšanas sastāvdaļa, bet runa jau nav par abiem “kungiem,” runa ir arī par politisko pārliecību, kādu viņi pārstāv. Redzēsim, kas notiks rīt, bet ir visnotaļ liela iespēja, ka politorganizācija “Par labu Latviju (mums un mūsu sponsoriem)” neiegūs tādu pārstāvniecību, kas ļaus diktēt noteikumus, un tad nu tik tiešām būs iespējams minētais variants. Pēdējo reizi, kad Šķēle kļuva par ierindas deputātu, viņš sagarlaikojās apmēram piecu minūšu laikā, nometa mandātu uz grīdas un paziņoja, ka viņš no politikas aiziet pavisam un uz visiem laikiem. Šleseram, savukārt, tā būtu gana liela problēma — domājams, ne bez pārdomām par viņu laikā pirms priekšvēlēšanu sezonas Saeimā izskanēja doma, ka pašvaldību deputātiem pēc ievēlēšanas Saeimā būtu jādod iespēja izvēlēties, vai iet uz Saeimu vai palikt pašvaldībā. Šī doma, laimīgā kārtā netika akceptēta, un tāpēc, ja neizpildīsies acīmredzot buldozera prātā vien atrodamā pārliecība, ka viņš noteikti, konkrēti un “cieti” (vēdera ciete, vai?) būs premjerministrs, cilvēks būs sprukās, jo nākamās pašvaldību vēlēšanas, kad šis nemiera gars atkal varēs mesties citā virzienā, vēl ir visnotaļ tālu aiz kalniem.
Nobeigumā gribu teikt vēl vienu lietu: Ejiet, lūdzu, visi rīt uz iecirkņiem. Ir konkrēts iemesls, kāpēc lielāks balsotāju skaits ir labāks par mazāku balsotāju skaitu. Ja gribas, metiet kastē tukšu aploksni, vismaz ar to balsotāju skaits būs par vienu lielāks. Bet tukša aploksne tomēr nebūs pats atbildīgākais piegājiens. Jo tūlīt pēc vēlēšanām mums būs vajadzīgs saprātīgs parlaments, kurš spēs izveidot valdību un pēc tam atrast veidu, kā “konsolidēt” nākamā gada budžetu tā, lai tautai sāpes nebūtu pavisam un pagalam neciešamas. Mums ir vajadzīgs parlaments, kurš cīnīsies pret korupciju, nevis pret pretkorupcijas centieniem, kā tas ir bijis pēdējo četru gadu laikā. Vajadzīgs parlaments, kurš beidzot un pavisam izskaudīs “savējo” būšanu no politikas. Kurš amatos ievēlēs cilvēkus tāpēc, ka viņi ir profesionāli, ne tāpēc, ka kādai politikānei savajadzējās siltu vietiņu nākamajiem 10 gadiem vai tāpēc, ka ir cerības, ka cilvēks izrādīsies bīdāms. Svītrojiet kandidātus, lieciet plusiņus. Un atcerieties, lūdzu, kas bija pie teikšanas tad, kad valstī politiskā filozofija bija “gāzi grīdā” un “nasing spešal.”
Jauku visiem dienu!