3.oktobris. Saskaņas centrs iegūst pārliecinošu uzvaru Saeimas vēlēšanās. Jānis Urbanovičs kļūst par premjer-ministru. Latvija izstājas no ES un NATO un iestājas NVS, kļūst par Krievijas satelītu.

Savukārt, mūsu galvenais sabiedrotais un drošības garants ASV mierīgi novēro Latvijas valsts noārdīšanu no malas, jo ir aizņemts ar attiecību ar Krieviju restartēšanu.

Ļauns murgs? Nē, mūsu nākotne, ja lasa Aivara Ozoliņa un Nellijas Ločmeles jautājumus eks-prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai intervijā žurnālam IR. Žurnālistus īpaši apbēdina Obamas administrācijas “kļūdains” uzskats, ka “mūsu reģions ir drošībā un nu var restartēt attiecības ar Krieviju”.

Nonsenss. Labas attiecības starp ASV (un ES) un Krieviju ir Latvijas interesēs. Krievija ir partneris globālā cīņā pret starptautisko terorismu un kodolieroču izplatīšanu, tai ir loma Afganistānas stabilizācijā un Irānas kodolambīciju apvaldīšanā. Krievijas atbalsts ir nepieciešams arī risinot multilaterālās diplomātijas jautājumus, kā klimata maiņa un globālo finansiālo tranzakciju regulēšana. No tā, cik efektīvi tiks risināti šie jautājumi, ir atkarīga arī Latvijas iedzīvotāju drošība un labklājība.

ASV un Krievijas attiecību restartēšana var palīdzēt Latvijas politiķiem beidzot atteikties no rusofobijas, kas joprojām ik pa laikam “uzjautrina” politisko vidi šajā valstī. Amerikāņi ir daudz ieguldījuši Baltijas valstu drošībā, stingri atbalstot viņu dalību NATO un ES. Tāpēc ir tikai loģiski, ka tagad viņi sagaida, ka šīs valstis būs spējīgas pašas atbildīgi veidot attiecības ar Krieviju. Tas iekļauj sevī arī veidu, kādā Latvija izturas pret tās krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.

Daži Latvijas politiskās elites pārstāvji to ir sapratuši. Ārlietu ministrs Aivis Ronis aicināja “aprakt” Molotova-Ribbentropa paktu, ko daži kļūdaini iztulkoja kā aicinājumu to aizmirst. Ministram ir taisnība: nedrīkst pieļaut, lai negatīvais vēstures mantojums uz visiem laikiem bloķētu attiecību normalizāciju. Savukārt, SAB priekšsēdētājs Jānis Kažociņš intervijā Latvijas Avīzē izteica pavisam ķecerīgu domu, proti, ka krievvalodīgo izslēgšana no varas ir valstij bīstama.

Tomēr ne visi ir tik apgaismoti kā Ronis un Kažociņš. Piemēram, Vienotībā tādi jūtīgi jautājumi, kā nepilsoņu tiesības, attiecības ar Krieviju, vēstures politika nonākuši nacionāli konservatīvā spārna – Pilsoniskās Savienības – monopolā. Mērenākie politiķi no Jaunā Laika un Sabiedrības citai politikai nemaz nemēģina mīkstināt PS radikālismu. Tas rada iespaidu, ka Vienotība tomēr ir izvēlējusies “krievi nāk” tēmu par vienu no savas kampaņas galvenajām asīm. To apstiprina arī skaidri mājieni par vēlmi strādāt ar Visu Latvijai/TB/LNNK un ZZS arī pēc vēlēšanām. Tā teikt, labāk ar ekstrēmistiem un zagļiem, nekā ar krieviem. Vienotības tuvredzība ir apbrīnojama. Cik var kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem?

Visiem, kas nobažījušies par Latvijas “pārorientāciju uz Krieviju”, ieskaitot Vienotības politiķus un viņu atbalstītājus medijos, ir jāsaprot, ka krievu integrācija Latvijas varā ir labāka investīcija Latvijas rietumnieciskajā, demokrātiskajā nākotnē, nekā viņu permanentā izslēgšana. Pretējā gadījumā ieguvēji atkal būs tikai oligarhi, un nekas šajā valstī nemainīsies. Tieši tur ir īstie draudi Latvijas nākotnei. Un amerikāņiem un citiem neatliks nekas cits, kā secināt, ka šī valsts ir cietusi neveiksmi, un nav vairs nopietni ņemama.