Raksts

Vienotība. Nē, patiesībā “Vienotība.” Žēl.


Datums:
26. oktobris, 2010


Autori

Kārlis Streips


Labrīt, lasītāji!Šķiet, tas bija politologs Ivars Ījabs, kurš pirms kāda brīža teica, ka 10. Saeimas valdošā koalīcija bija tikpat skaidra mirkli pēc 2. oktobra vēlēšanām, kā 9. Saeimas valdošā banda (atvainojiet, Zemīša jaunskungs un Kolātes jaunkundze, bet nu priekšvēlēšanu laiks ir beidzies un atgriezīsimies pie piemērotās leksikas) bija skaidra mirkli pēc 2006. gada vēlēšanām (esmu kolēģi Ījabu pārfrāzejis, par ko atvainojos un, ja tas patiesībā nebija viņš, bet kāds cits, tad atvainojos vēlreiz). Otrās vēlēšanās pēc kārtas uzvarēja tie, kuri bija pie teikšanas pirms tam. Loģiski, kā tajā pašā naktī stāstīja viens politikānis pēc nākamā, esošā koalīcija var turpināt darbu, piedevām nu jau ar lielāku balsu skaitu Saeimā.

Tālākā epopeja visiem ir zināma. Lielais samierinātājs Dombrovskis nolēma, ka vajag pie galda sasaukt visus pēc kārtas (izņemot tos, kuri tik ļoti bija sasmērējušies, ka smaka no viņiem bija jūtama jau no liela gabala, tāpēc viņus labāk atstāt aizdurvē). Notika ideoloģiska pozēšana, lūpu uzmešana, flirtēšana un klīrīgums, un galu galā valsts, kā jau tas mēdz notikt tad, kad lietas lemj mūsu “gudrās galvas,” palika pie sasistas siles. Pie koalīcijas, kurā būs tikai “Vienotība” (diemžēl, tāpat kā ar vārdu “Tautas” Šķēles biznesa projekta gadījumā, acīmredzot turpmāk vārds “Vienotība” būs jāliek pēdiņās) un Lembergs.

Protams, tie divi precinieki, kuri brūtei Dombrovskim piedāvāja savas kamanas, nekādi staltie nebija. “Saskaņas” centrs (tās pašas pēdiņas to pašu iemeslu dēļ) … kā vakar teicu raidījumā, nav liela muiža tas, vai kādreizējais kolēģis Ušakovs sadūšosies tik tālu, ka reiz atļausies vārdu “okupācija” pārspļaut pār lūpām. Lielāka muiža ir tā, ka “Saskaņas” centrs ir bijis pietiekami bezkaunīgs, lai ļautu Saeimā ievēlēt darba ļaudis (šī vārda vispadomiskākajā nozīmē), kuri latviešu valodā nudien neprot vairāk, kā “Labdien.” Par vienu šādu eksemplāru šodien Atkarīgajā ir rakstījusi kādreizējā Atmodas redaktore Veidemane. Šķiet, ne vien biedrs Kravcovs neprot latviešu valodu, bet arī pilsonību naturalizācijas kārtā viņš varētu būt ieguvis tādā, nu, teiksim … pagalam nelikumīgā veidā. Tā ir attieksme ne vien pret Saeimu, kura nav tā iestāde, kura pēdējo četru gadu laikā ir pelnījusi īpašu cieņu (ļoti maigi teikts), bet pret visu Latvijas Republiku. Un, kas attiecas uz otru precinieku “Visu Latvijai (vai, pareizāk sakot, Visu tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir pamanījušies piedzimt etniski latvieši, izņemot Dmitriju Mironovu),” ir arī pietiekami konkrēti jautājumi par atsevišķu VL censoņu dzīves uzskatiem, tajā skaitā par personu, kura nonāktu Saeimā, ja no VL/TB/LNNK kāds ieietu valdībā, Jāni Iesalnieku. Reizēm visnotaļ radikālā grupējumā tieši viņš ar savu daiļradi interneta vidē ir spējis izcelties pat ļoti. Cepuri nost viņa priekšā par to, ka viņš, atšķirībā no ļoti daudziem interneta skribentiem, vismaz lielākoties savas pārdomas par “inteliģentu antisemītismu” u.tml. ir publicējis zem sava vārda un uzvārda. Tādā ziņā malacis. Bet joprojām man ir noraidāma doma, ka latvietis var just pašlepnumu tikai uz kāda cita rēķina.

Taču abos gadījumos runa tomēr ir par salīdzinošiem sīkumiem, ja biedra Kravcova latviešu valodas neprasmi un bāleliņa Iesalnieka vecmodīgos un ļaunprātīgos aizspriedumus salīdzinām ar tādu sīkumu, kā nākamā gada valsts budžets un vispār Latvijas Republikas tautsaimniecības un sabiedrības nākotne. Nevienā brīdī brūte Dombrovskis netaisījās valdībā aicināt biedru Kravcovu vai bāleliņu Iesalnieku. Taču it īpaši “Saskaņas” centra gadījumā, manujoprojāmprāt, būtu vērts ņemt to valdībā, lai sabiedrība beidzot var redzēt, kas lācītim ir vēderā. SC galma latvietis Urbanovičs jau sen ir lielījies, ka viņa partijai ir pats labākais budžeta plāns un viss pārējais. Protams, finanšu ministra posteni neviens pat murgos partijai nedos, bet iekļaušana valdībā tomēr liktu partijai parādīt, kas tā ir kā valdības locekle, ne vairs, kā mūžīgā opozicionāre. Un, ja reiz ne SC, tad tomēr VL/TB/LNNK, lai vismaz Ministru kabinetā pie galda ir kāds cits, izņemot “Vienotību” un Lembergu. Vismaz tik daudz.

Jo “Vienotība” ar savu bezgalīgo ampelēšanos par krēsliem, krēsliem, krēsliem un acīmredzot pašu būtiskāko no visiem jautājumiem — kuru krēslu dot Kristovskim — jau tagad, tikai trīs nedēļas pēc vēlēšanām, ir sākusi pievilt, un krietni. Ir skaidri acīmredzams, ka arī šis reiz ir politveidojums, kurā sīkmanība ir pārāka par pilnīgi visu. Par to, kas notiek, ja katram organizācijas biedram tiek dots automātisks veto, laika gaitā ir nācies domāt arī nopietnākām struktūrām par Latvijas politisko “eliti,” piemēram, Eiropas Savienībai, kura no individuālo dalībvalstu veto ir atteikusies. Būtu prāta darbs to pašu darīt arī mūsu valsts “gudrajām galvām,” jo nudien nākamajos mēnešos būs risināmi būtiskāki jautājumi par to, vai Ušakovs spēj pateikt “okupācija” un vai Iesalnieks nesāks Saeimā izģērbties puspliks, lai protestētu pret aizgājušo vilcienu, kas saucas Abrene. Cita starpā tāpēc, ka Latvija tomēr ir parlamentāra republika, un būdams dzimis optimists, es gribu cerēt, ka kaut kad … varbūt 2016., varbūt 2020., varbūt 2024., varbūt 2028., varbūt 2032., varbūt 2036. gadā (kad es jau būšu vecs), tautai izdosies parlamentā ievēlēt vairākumu, kuram krēsla ambīcijas nav lielākas par valsts un sabiedrības interesēm. Un, kas attiecas uz to, kas tapa ievēlēts šogad — ja man ir jāizvēlas starp partiju, kura ļauj Saeimā darboties latviski nerunājošam proletariāta pārstāvim (un, būsim godīgi, ne jau tikai vienam, piedevām ne jau SC šajā ziņā ir vienīgā), partiju, kura uzstāj, ka par premjerministru ir jābūt cilvēkam, kuram visa dzīve ir paslēpta aiz septiņpadsmit ofšoriem, partiju, kuras vadībā ir aizvakarējā zupa ar sliktu smārdu, kas saucas Jūrmalgeita un viss pārējais, un partiju, kurai vienā galā gruzd pretīgais un riebīgais process, kas saucas antisemītisms (un ne tikai), tad gribot negribot man jānonāk pie “Vienotības.” Un ļoti, ļoti gribu uzsvērt, ka šī politveidojuma atbalstītāji diez vai ir nonākuši tikai un individuāli pie kaut kāda Štokenberga vai kaut kādas Čepānes vai kaut kādas Druvietes. Nemaz nerunājot par kaut kādu Bendrāti. Patlaban notiekošais kārtējo reizi nekādu optimismu nevieš, it īpaši, ja runājam par tādu “gudrajām galvām” pagalam svešu jēdzienu, kā “tiesiskums.”

Cerēsim, ka kādreiz būs kāda jauka diena arī Jēkaba ielā!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!