Raksts

Vienlīdzīga pieeja – vai gaumes jautājums?


Datums:
26. aprīlis, 2005


Foto: G. Dieziņš © AFI

Ko piedāvā “iekļaujošās skolas” kritiķi? Atgriešanos pie autoritatīvām mācību metodēm un agru orientāciju uz arodizglītību bērniem, kas vidusskolā “nevelk”! Šis modelis der sociālā status quo saglabāšanai, bet ne Latvijai, kuras nākotne pilnībā atkarīga no iedzīvotāju izglītotības līmeņa.

Mani iepriecina G.Ozoliņa komentārs par vienlīdzīgu pieeju izglītībai, tāpat kā viedokļu dažādība diskusijās, kas šo komentāru izraisījušas – tas nozīmē, ka izvēlēta aktuāla tēma, par kuru sabiedrībā nav līdz galam notikusi dažādu mērķu grupu pārstāvjus iesaistoša apspriešana. Atbildei vēlos piedāvāt savu skatījumu uz šo jautājumu, kas daļēji atspoguļojās diskusiju cikla organizatoriskajā uzstādījumā.

Ko Latvijas valsts pārvalde un sabiedrība saprot ar “vienlīdzīgu pieeju izglītībai” un kā šis princips varētu atspoguļoties nākotnē – par to bija runa G.Ozoliņa komentētajā diskusijā. Jāatzīst, ka atbilde uz jautājumu “Ko nozīmē vienlīdzīga pieeja izglītībai” ir gandrīz pilnībā atkarīga no sabiedrībā dominējošām politiskām vērtībām (šo vārdu neitrālajā nozīmē). Mūsdienu Eiropas kontekstā, kur dominē sociāli atbildīga liberālisma paradigma, vienlīdzīga pieeja izglītībai politikas plānošanas ietvaros nozīmē valsts un izglītības iestāžu vienādu attieksmi pret dažādu sociālo slāņu, etnisko grupu vai citu iedzīvotāju grupu pārstāvjiem, tai skaitā pret cilvēkiem ar dažādu reliģisku pārliecību, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, imigrantiem. Vienāda attieksme bieži izpaužas kā diskriminācijas izskaušana. Vienāda attieksme ne vienmēr nodrošina vienādu rezultātu (par atšķirībām starp tā saucamo “starta vienlīdzību” un “rezultāta vienlīdzību” daudz rakstījis liberālās demokrātijas teorētiķis Dž.Sartori).

Izglītības procesa rezultāts ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, un bērnu spējas, kā pareizi atzīmē Ozoliņa kungs, var nebūt vienādas. Tomēr izglītības vēsture pierāda, ka mūsu izpratne par spējām ar laiku mainās un tai ir vairāk kopēja ar ideoloģisku nostāju, nekā ar objektīvo realitāti. Mūsdienās ES valstīs un citur pasaulē ir populārs iekļaujošās skolas modelis, kur viens no pamatprincipiem ir plaša spēju definīcija. Šī pieeja nozīmē, ka izglītības iestādes darbiniekiem jāuztver katra bērna īpašās spējas, jāatrod, kādā veidā tieši šis bērns var veiksmīgi apgūt mācību vielu. Kā var noprast, šis modelis ir dārgs. Arī attīstītajās valstīs tam ir pretinieki. Lai uzzinātu viņu argumentus, var iepazīties kaut vai ar Lielbritānijas Konservatīvās partijas pirmsvēlēšanu programmu. Ko tad piedāvā iekļaujošās skolas prakses politiskie kritiķi, sludinot, ka “politkorektums skolā izmaksā pārāk dārgi”? Atgriešanos pie tradicionālām (“autoritatīvām”) mācību metodēm un agru orientāciju uz arodizglītību tiem bērniem, kas “nevelk” vidusskolas programmu! Neapšaubāmi, šis modelis labāk saskan ar sociālā status quo saglabāšanu, bet diez vai tas der Latvijai kā sabiedrībai, kuras nākotne ir pilnībā atkarīga no iedzīvotāju izglītotības līmeņa, vai arī jebkurai ES valstij, ņemot vērā kaut vai Lisabonas stratēģijas mērķus.

Tāpēc varam redzēt, ka īstenībā mums nav alternatīvas iekļaujošam izglītības attīstības scenārijam. Un ar šo atziņu varam atkal paskatīties uz diskusijā minētām Latvijas izglītības politikas problēmām un padomāt, vai masveidīga neuzticēšanās savu bērnu vienlīdzīgām iespējām nacionālā izglītības sistēmā (pretreformas protestu gadījums) vai atsevišķas grupas daļēja segregācija skolās (čigānu gadījums) ir tikai mazsvarīgas blakusparadības vai rādītāji izglītības sistēmas neatbilstībai iekļaujošajam attīstības scenārijam.

Izglītības politikas iekļaujošais aspekts saskan arī ar citu Ozoliņa kunga minēto dilemmu – pozicionēt bērnu (vai pieaugušo) kā “izglītojamo” jeb “objektu” vai arī kā “izglītības apguves subjektu”. Vai varam apgalvot, ka valsts izglītības sistēma, īpaši tās vadība, jebkurā sabiedrībā mijiedarbojas ar skolēnu (studentu, mūžizglītības kursu apmeklētāju) vai nu tikai kā ar “objektu” vai ar “subjektu”? Manuprāt, šī viltus dilemma, kaut ar cēlākiem nolūkiem, piespēlē konservatoru pozīcijai izglītības politikā, kad visi retoriski nevainojamie argumenti (“Vai gribam totāli uzspiestu vienlīdzību?”) tomēr noved pie tā paša, uz ko ir tendēta Lielbritānijas konservatoru piedāvātā skolu politika – pie status quo saglabāšanas, kad katrs pats atbildīgs par savu izglītību. Tad parasti gadās, ka turīgo vecāku bērni vai vairākuma kultūras pārstāvji ir daudz talantīgāki izglītības apguvē.

Ja valsts iestāde nav “izglītības pakalpojuma sniedzējs”, bet tikai viens no brīvprātīgajiem sabiedrotājiem, kas palīdz skolēnam pašam apgūt izglītību, no tās nevar pieprasīt, lai tā darbos, nevis vārdos nodrošinātu vienādu attieksmi pret visiem bērniem. Paralēle starp izglītību un jebkuru citu pakalpojumu nemaz nav tik ierobežojoša – skolēns vai students kā pakalpojuma saņēmējs var arī uz vienlīdzīga pamata runāt ar pakalpojuma sniedzēju par to, kādam viņa skatījumā jābūt pakalpojuma saturam, un to pašu var darīt skolēna vecāki. Šajā brīdī “izglītojamais” tiešām pārtop par izglītības apguves subjektu.

Noslēgumā pāris vārdu par citu sabiedrību pieredzes vērtību. Kā mēģināju pierādīt šajā rakstā, problēmas, par kurām runājām diskusijā, nav unikālas Latvijas sabiedrībai. Vairāk vai mazāk ideoloģiskas diskusijas par to, kādām jābūt izglītības sistēmas vērtībām, notiek visu laiku vairākās ES valstīs. Daudzās no tām viens no faktoriem, pie kura apelē visas puses, ir samērā jauna sabiedrības daudzveidība, kuras pamatā ir imigrācija. Tikai vieni redz tajā objektīvās realitātes sastāvdaļu un attīstības resursu, bet citi – traucēkļi izglītības un kultūras vērtību saglabāšanai. Diskusijā apelējot pie to ES valstu (Lielbritānija, Zviedrija) prakses, kur pašlaik dominē “iekļaujošās skolas” principi, es aktīvi centos aizstāvēt pozīciju, ka Latvijas sabiedrībai der tikai iekļaujošais izglītības attīstības modelis.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!