Raksts

Vienkārši un nesatricināmi. Garlaicīgi


Datums:
06. oktobris, 2010


Autori

Lolita Stašāne


Foto: Richard Saxon

Arī šoreiz izskanēja minējumi, ka īpaši priekšvēlēšanu kampaņu pārsteigumi gaidāmi īsi pirms vēlēšanu dienas. Un līdzīgi kā pirms gada nācās iztikt bez pārsteigumiem. Rudens kā rudens.

Kādā konferencē dzirdēju runātāju stāstām par četrām stratēģijām, kā rīkoties baiļu gadījumā. Un iespējas bija — bēgt, cīnīties, izlikties „par beigtu” vai eksperimentēt. Atšķirībā no 9.Saeimas vēlēšanām, kad daudzi izlēma balsot par pieredzi un stabilitāti, šoreiz vēlētājus pavadīja bailes — kā nobalsot par mazāko ļaunumu, kam uzticēties un kurš izvilks valsti ārā no bedres.

To, protams, ņēma vērā kampaņu veidotāji — vieni solot palīgā sūtīt buldozeru,
otri solot turpināt rāpšanos, balstoties uz starptautisko aizdevēju pleca, citi — mēģinot iemidzināt un sakot, ka viss jau būs labi tik un tā. Daži biedēja ar oponentiem, citi draudēja: „Gribi dzīvot? Balso!” Pilnībā jāpiekrīt vairākkārt izskanējušajam viedoklim — šajās vēlēšanās bez 13 esošajiem patiesībā balotējās vēl viens saraksts, kurš jau piedalās lēmumu pieņemšanā un kurā neko svītrot nevarēja — starptautiskie aizdevēji. Un šī sajūta, ka nelemjam, kā uzdzīvot, bet gan — kā izdzīvot, neradīja nekādu eiforiju ne vēlētājos, ne pašos politiķos. Drīzāk lika domāt, kā rīkoties un reaģēt uz sabiedrības bailīgo noskaņojumu.

No sprinta uz maratonu

Priekšvēlēšanu, tajā skaitā — pašvaldību vēlēšanu, kampaņas iepriekšējos gados līdzinājās sprintam, kur neilgi pirms atbildīgā notikuma partijas sacentās solījumu krāšņumā. Šogad gan neglaimojošās ekonomiskās situācijas, gan priekšvēlēšanu tēriņu griestu dēļ plašas reklāmas kampaņas izpalika. Protams, neiztika pavisam bez tām, taču kopumā tās bija mazāk pamanāmas un „maigākas” nekā iepriekšējos gados. Vairāk vai mazāk smaidīgi, glīti sapucēti, studijā vai mājas virtuvē sabildēti politiķi ar vai bez dzīvesbiedriem, bērniem, suņiem un sēnēm. Tās pašas sejas vēstulēs, uz pastkartītēm, partiju avīzēs un reklāmās. Taču viena lieta ir pozēšanai veltīt pusi dienas, bet pavisam cita — piedalīties visās priekšvēlēšanu debatēs dažādajos medijos. Te nu bija jūtams nogurums, kas izpaudās pierēs ievilktās rievās, mēģinājumos neatkarīgi no uzdotā jautājuma, mēlei nemežģoties, salasīt līdzi iedotajā lapiņā sarakstītos biežāk atkārtotos politiskos saukļus, nereti arī pa asumam, cieši saistītam ar kandidāta intelektu. Un te līdzīgi kā sportā iepriekšējās kampaņās veiksmīgie sprinteri sagura, pirmās pozīcijas atdodot nosvērtākajiem un mērķtiecīgākajiem.

Nenoliedzami, garās televīzijas debates nokausēja arī skatītājus pie televizora ekrāniem, nemaz nerunājot par tiem, kas nesaprotamu iemeslu dēļ bieži vien atradās studijā, un vai arī tiem dažiem, kas studijā bija saprotamu, tomēr nepārliecinošu iemeslu dēļ, tā liekot uzdot jautājumu — un kas no tā, ka visi parunāja? Vai un kad tam sekos darbi? Tiesa, daļai vēlētāju no šīm diskusijām kļuvis skaidrāks, kādus tieši risinājumus politiķi piedāvā sabiedrībā aktuālām problēmām: 7% vēlētāju — pilnīgi skaidrs, 16% — drīzāk kļuvis skaidrs, taču 67% skaidrību debates nav viesušas[1].

Šobrīd vainot pasīvo un kūtro sabiedrību nudien nav iemesla — Latvijas sabiedrība, kā zināms, pēdējos gados ir aktīva tikai atsevišķos gadījumos un arī tad, mediju saaktivizēta, un kampaņu veidotāji, kas gana lielas summas tērē dažādiem pētījumiem, to lieliski zināja.

Ja bailēm pieskaita bailes

Sagrupējot partijas pēc reakcijas uz baiļu aspektu, varam secināt, ka lielākā daļa partiju piedāvāja cīnīšanās stratēģiju. Sevišķi jūtams tas bija Vienotības gadījumā. Tā mēģināja uzrādīt jau pirmo kauju panākumus un par savu „varoni” virzīja Valdi Dombrovski — pašreizējo premjeru, kam bija lemts valdības vadīšanu pārņemt brīdī, kad valsts atradās bankrota priekšā, un kurš apņēmīgi un pamazām valstī ir mēģinājis stabilizēt finansiālo situāciju. Ekonomiskos risinājumus uz nacionālās bāzes izcīnīt solīja arī TB/LNNK” un Visu Latvijai apvienība (VL-TB/LNNK), vienlaikus atgādinot, ka latvieši nav upuru, bet gan varoņu tauta. Arī trešais iepriekšējās Saeimas koalīcijas partneris Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) izrādīja zināmu cīņas sparu, lai gan brīžos, kad situācija nelikās gana komfortabla, mēģināja tēlot „beigtus”. Pa vidu starp cīnīšanos un izlikšanos „par beigtiem” balansēja arī Saskaņas centrs, brīžiem iemidzinoši stāstot, ka viss jau būs labi, brīžiem demonstrējot labo gribu un paveikto pensionāru un citu sociāli mazaizsargāto grupu labā. Savukārt PCTVL gan šogad izskatījās „beigtāki par beigtiem” — vai nu tiešām tik labi „tēloja”, vai arī tas nemaz nebija jādara. Savukārt Par labu Latviju tik ļoti mēģināja demonstrēt tik neticamus cīņas paņēmienus, ka patiesībā parādīja ko citu — bēgšanu. No realitātes, no pagātnes un pašiem no sevis, priekšvēlēšanu dienā par aizsegu izmantojot hokeja kreklu.

Vēl jāmin jaunie veidojumi, piemēram, sociāldemokrātiskā Atbildība, kas bija nolēmuši jau tā nedrošajam noskaņojumam sabiedrībā pievienot vēl savu personisko — sieviete, kas gatavojas siet striķi ap kaklu, vīrietis ar izstieptu roku ubagojot — konkrēti neticami, bet tik un tā biedējoši. Tomēr nedomāju, ka, bailes saskaitot ar bailēm, var iegūt drošību. Savukārt „Es nebaidos būt caurspīdīgs” neuzrunā — personiskajā līmenī pārvarētas bailes par varoņdarbu nevar uzskatīt. Var saprast šo partiju vēlmi pieteikt sevi, piesaistīt uzmanību, tāpēc arī kampaņu radošajos risinājumos jaušama izmisīga vēlme izcelties, taču vēlēšanu rezultāti šoreiz pārliecinoši rāda, ka sabiedrības noskaņojums itin nemaz nav par labu šai eksperimentēšanas stratēģijai.

Zināmas cerības viesa Pēdējā partija, kas rīkojās tieši pretēji baidīšanas scenārijam, tomēr tās pārliekā aizraušanās ar eksperimentiem bija interesanta galvenokārt pašiem.

Priekšvēlēšanu vēstījumi, neprecizējot un nepaskaidrojot, kāpēc tieši tā, stāstīja par lietām, kam principā nevar nepiekrist. Kurš gan negrib labu Latviju, dot visu Latvijai, ļaut Dombrovskim strādāt, būt saimniekam savā zemē un dzīvot tā, lai viss būtu labi? Un noteikti bija tādi, kas galvu nelauzīja un vienkārši balsoja par visu labo, neuzdodot „liekus” jautājumus, piemēram: „Kas gan Dombrovskim var aizliegt strādāt kaut opozīcijā — vai tad tā neskaitās strādāšana?”, „Ko mēs katrs individuāli saprotam ar labu Latviju — vai tas, kas ir labi Šķēlem un Šleseram, būs labi arī man?”.

Līdzīgi kā pirms pašvaldību vēlēšanām arī šoreiz izskanēja dažādu jomu ekspertu minējumi, ka īpaši pārsteigumi gaidāmi īsi pirms vēlēšanu dienas. Un līdzīgi kā pirms gada nācās iztikt bez pārsteigumiem. Rudens kā rudens.

Starp teātri un dzīvi

Divējādi vērtējama komunikācija sociālajos tīklos (Draugiem.lv., Twiter, Facebook). Sākotnēji virkne deputāta kandidātu un partiju atbalstītāju kā privātpersonas pieteicās ar vēlmi draudzēties, sekoja, sūtīja tiešos pastus. Lika ziņas, kur katrs deputāta kandidāts dodas, kad ir manāms medijos, kādi katram reitingi un citas pašiem vien svarīgas ziņas, kas ar laiku kļuva vienveidīgas un garlaicīgas. Pretēji tam — asprātīgi, taču brīžiem kaitinoši ar centieniem pārliecināt vienam otru — bija partiju kampaņu veidotāji, konsultanti un eksperti Ēriks Stendzenieks, Ainārs Ščipčinskis, Mārcis Bendiks, Jurģis Liepnieks. No vienas puses ir apsveicami, ka visas lielākās partijas atrada veidu, kā izmantot šos medijus, lai informētu un uzrunātu vēlētājus, taču no otras — nepameta sajūta, ka šīm aktivitātēm trūkst vienotas stratēģijas un katrs partijas biedrs vai atbalstītājs rosījās pēc paša izpratnes par to, kā jāraksta blogi vai kur ir robeža starp

Nepameta sajūta, ka aktivitātēm sociālajos medijos trūkst vienotas stratēģijas un katrs partijas biedrs vai atbalstītājs rosījās pēc paša izpratnes par to, kā jāraksta blogi vai kur ir robeža starp draudzīgu ”ieteikumu” un uzbāzīgu aģitāciju.

Nav skaidrs, kā definējama televīzijā rādītā animācija par mazo Anniņu un viņas vecākiem, kam tiek piedāvātas izvēles, par ko balsot, jo reklāmas apmaksātājs atklāts netiek, kaut zinošam vēlētājam ir pilnīgi skaidrs, ka loģiski labākā izvēle pie šī izklāsta būtu PLL.

10.Saeimas vēlēšanu rezultāti parādīja vēl vienu interesantu lietu — sensācijas un skandāli piesaista uzmanību, taču nerada uzticību. Nelīdz ne prieka, ne sarūgtinājuma asaras — varbūt tāpēc, ka pašiem emociju netrūkst. Pie kam kampaņu veidotāju, partijām „draudzīgo” uzņēmēju un ekspertu biežā parādīšanās diskusijās neskaitāmu stundu garumā televizoru ekrānos liek skeptiskāk vērtēt katru priekšnesumu — kur beidzas teātris un sākas dzīve? Iespējams, tieši šis faktors PLL vairāk balsu atņēma, nekā iedeva.

Varbūt kādam šķiet, ka bailes ir labs dzenulis un motivācija, lai saspringtos apstākļos lietas virzītos uz priekšu ātrāk. Tomēr — laikam nē, jo ne vienmēr kustība liecina par mērķtiecību, nevis paniku. Ir pierādīts, ka trim dažādām darbībām — pasīvai, pasīvi agresīvai un naidīgi agresīvai — ir viens un tas pats avots, proti, bailes. Bailes rada dusmas, bet dusmas — naidu. Mazliet pabaidīt, līdzsvarojot to ar ticamu rīcības plānu, var. Vienotībai tas izdevās. Savukārt Atbildība ar striķi un zārku drīzāk kādu iedzina depresijā, taču risinājumu nepiedāvāja. Toties PLL acīmredzot pārvērtēja „medņa kokā” efektu un neņēma vērā vietējās sabiedrības pacietības mēru. Tiesa, līdz šim vēlētāji bija lieliski pierādījuši, ka dzīvo pretēji klasiķiem un, tēlaini izsakoties, „labāk pacieš nebeidzamas šausmas, nekā šausmīgas beigas”.

Tomēr ir vēl viena atziņa, kas, cerams, ietekmēs jaunās koalīcijas politiķus, — labāk rūgta patiesība nekā saldi meli. Otrreiz uz tā paša grābekļa uzkāpt nevajadzētu. Jo tad arī mazāk iespēju baumām un spekulācijām, kas izraisa bailes.

Bet ko darīt ar bailēm, ja par spīti visam tās spocīgi mocīgi lūr? Viens variants — ņemt pašam sevi rokās. Beigt vainot citus un gaidīt, kad viss atrisināsies pats no sevis. Nesūdzēties, ka tie, kam esam devuši varu, to izmanto, jo, lūk, priekšvēlēšanu kampaņā solīja ko citu. Tas ir tikpat bezjēdzīgi kā sūdzēties, ka bijusi slikta teātra izrāde, kaut recenziju par to kāds bija uzrakstījis labu. Mēs taču visi zinām, ka uz skatuves tiks spēlēta izrāde, nevis recenzija. Pirmais cēliens — vēlēšanas — nu ir noslēdzies. Varam būt droši, ka mūsdienu traģikomēdijām parasti to ir vismaz divi.

__________________________

[1] TNS dati – http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=3254. Sk. 5.10.2010


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!