Foto: Doug Wheller
Latvijā nodokļu kopējais slogs būtu jālīdzsvaro tā, lai visām personu grupām neatkarīgi no to ienākuma līmeņa būtu līdzvērtīgs maksājamo nodokļu kopums.
Atkal ir aktualizējušās diskusijas par Latvijas nodokļu politiku, un Finanšu ministrijā ir izstrādāts nodokļu un nodevu sistēmas attīstības pamatnostādņu projekts nākamajiem gadiem[ 1 ].
Diskusijās iezīmējas divi galvenie jautājumi — vai ir jāmaina nodokļu slogs un kādi nodokļi jāizmaina. Finanšu ministrija piedāvājums — kopējais nodokļu slogs netiek palielināts, bet nodokļu slogs tiek pārdalīts no darbaspēka uz patēriņu.
Šī raksta autors noteikt piekrīt tam, ka šobrīd kopējais nodokļu slogs nav jāpalielina. Ekonomikas analītiķi bieži atzīst, ka ekonomikas augšupejas laikā nodokļus var palielināt, īpaši, lai neļautu ekonomikai „pārkarst”, un otrādi — ekonomikas lejupslīdes laikā nodokļi jāsamazina, lai piesaistītu investīcijas un veicinātu biznesu. Diemžēl Latvija no šiem padomiem nav mācījusies un „labajos gados” nepalielināja nodokļus, piemēram, neieviesa kapitāla pieauguma nodokli. Gluži otrādi — atsevišķi jau sen nepieciešamie nodokļi tika ieviesti jau ekonomikas lejupslīdes laikā.
Taču tas nenozīmē, ka kopējo nodokļu nastu vajadzētu samazināt vēl vairāk. Latvijā jau tā šobrīd ir ļoti zems vidējais kopējais nodokļu slogs, un tā samazināšana vēl vairāk radītu nepieciešamo valsts budžeta ieņēmumu samazināšanos.
Pārdale vai izlīdzināšana
Rūpīgi būtu jāvērtē nodokļu pardalīšanas no darbaspēka uz patēriņu praktiskais izpildījums. Pētījumi liecina, ka Latvijā ir samērā augsts darbaspēka nodokļu slogs. Tas jau kuru gadu atzīts arī Pasaules Bankas un PricewaterhouseCoopers kopīgi veiktajā pētījumā Paying Taxes 2010[ 2 ]. Darbaspēka nodokļu — iedzīvotāju ienākumu nodokļa, valsts obligāto sociālo apdrošināšanas iemaksu — samazināšana būtu ļoti vēlama Latvijas pašreizējā situācijā. Tā kā šāda samazināšana dotu arī fiskālo valsts budžeta ieņēmumu samazinājumu, vienlaicīgi būtu jāatrod kompensējoši pasākumi budžeta ieņēmumu nodrošināšanai.
Taču šajā ziņā būtu jāizvērtē, vai kā kompensējošs pasākums būtu patēriņa nodokļu palielināšana. Šie nodokļi saistīti ar patērētāju pirktspēju, tāpēc tieši no šī aspekta būtu izvērtējama šo nodokļu palielināšana. Kā zināms, Latvijā ir viena no zemākajām pirktspējām Eiropas Savienībā (ES), un patēriņa nodokļu sloga palielināšana to tikai vēl vairāk samazinātu. Jāatzīst, ka neapliekamā minimuma palielināšanai faktiski ir ļoti maza ietekme uz vidējiem ienākumiem. Tādējādi, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmju palielināšana jeb samazināto likmju atcelšana būtiskāk ietekmēs patērētāju pirktspēju nekā neapliekamā minimuma palielināšana.
Pareizāk būtu nodokļa slogu pārdalīt katra nodokļa ietvaros jeb svarīgāk faktiski būtu izlīdzināt nodokļu slogu dažādiem ienākuma līmeņiem. Proti, kopējais vidējais nodokļu slogs Latvijā ir ap 30% no iekšzemes kopprodukta (IK). Taču aprēķināsim katrs savus no ienākumiem samaksātos nodokļus! Piemēram, iedzīvotāju ienākumu nodoklis — 26% un valsts obligātā sociālās apdrošināšanas iemaksa — 9% kopā ir jau 35%, tad plus vēl PVN, ko mēs samaksājam no neto ienākumiem, un vēl citi nodokļi, un skaidri redzam, ka mēs nodokļos samaksājam daudz lielāku daļu no saviem ienākumiem, nekā valstī ir vidējais kopējais nodokļu slogs pret IK. Kāpēc tas tā ir un kurš tad tādā gadījumā maksā mazāk nodokļu?
Praksē līdz šim bija ienākuma veidi, kuri netika aplikt ar nodokļiem, vai arī tika aplikti, bet — ar krietni mazāku slogu. Piemēram, ienākumi no kapitāla un kapitāla pieauguma ilgus gadus ir bijuši „ārpus likuma”, tādējādi radot nelīdzsvarotu nodokļu nastu. To vēl vairāk pastiprināja ārkārtīgi zemais un ES vidējam līmenim neatbilstošais neapliekamais minimums. Arī šobrīd daudziem ienākuma veidiem ir zemāks nodoklis, jo likme ir atkarīga nevis no ienākuma līmeņa, bet gan no tā veida.
Taču nodokļu slogu regresīvu padara arī tas, ka PVN ir regresīvs nodoklis attiecībā pret personu ienākumiem. Šāda atziņa balstās uz vienu no Keinsa (Keynes) ekonomikas teorijas pamattēzēm[ 3 ], kurā tiek salīdzināta personu ienākumu un patēriņa savstarpējā pieauguma likumsakarība. Tā nosaka, ka, pieaugot personu ienākumiem, to patēriņš pieaug mazākā proporcijā nekā ienākums, un tātad patēriņa pieaugumam ir regresīvs raksturs. Turklāt, sasniedzot noteiktu ienākumu līmeni, personas ar lielākiem ienākumiem daļu no ienākumiem novirza jau uzkrājumiem vai ieguldījumiem.
Patēriņa un ienākumu grafiskā analīze parādīta 1. attēlā. Kā redzams, ienākuma funkcija pieaug vienmērīgi, bet patēriņa funkcija pieaug mazāk. Pēc punkta A ienākumi jau sāk pārsniegt patēriņu, un personām veidojas ietaupījumi (laukums ABC).
1.attēls Patēriņa atkarība no ienākumiem
Savukārt nodokļu sloga grafiskais novērtējums dots 2. attēlā. Tas analizēts uz nosacītām ienākuma vienībām. Kā redzam, patēriņa nodokļa (PVN) slogs uz vienu ienākuma vienību ir vienāds līdz noteiktam ienākuma līmenim (punkts A1). Tas notiek līdz brīdim, kad ienākumu līmenis vēl ir vienāds ar patēriņu (skat. punktu A 1. attēlā). Tā kā pēc tā uz katru nākamo ienākuma vienību patēriņš ir mazāks, arī patēriņa nodokļa (PVN) slogs ir mazāks uz katru nākamo ienākuma vienību. Līdz ar to arī nodokļu kopējais slogs uz katru nākamo ienākuma vienību samazinās pēc noteikta ienākuma līmeņa (punkts A0 2. attēlā).
2.attēls Nodokļu slogs atkarība no ienākumu līmeņa
Jāatzīmē, ka minētajā grafikā nav iekļauta ienākuma nodokļa regresivitāte. Kā jau iepriekš minēts, tā kā personas ar lieliem ienākumiem gūst ienākumus, kuriem ir mazāks nodoklis, tad būtībā arī ienākuma nodokļa slogs personām ar lielu ienākuma līmeni uz katru nākamo ienākuma vienību ir regresīvs. Tas vēl vairāk samazina arī nodokļu kopējo slogu.
Pastāv viedokļi, ka personas ar lielākiem ienākumiem pērk “labākas” jeb dārgākas preces, piemēram, pērk nevis parastas zivis, bet lasi, vai nevis parastu degvīnu, bet konjaku u.t.t. Tādējādi, to PVN slogs varētu būt lielāks. Tomēr atbilstoši Keinsa teorijai relatīvā izteiksmē tas tā nav. Proti, personām ar lielākiem ienākumiem vairāk līdzekļu paliek “nepatērēti”, nekā tas ir personām ar zemiem ienākumiem, un tātad tomēr tām ir mazāks PVN slogs. Praksē faktiski personām ar zemiem ienākumiem, iespējams, pat nepaliek brīvu līdzekļu, tas ir, tās visus līdzekļus patērē jeb “apēd”.
Faktiski ir jāatzīst, ka Latvijā jau no 90. gadu sākuma vienmēr ir bijis regresīvs nodokļu slogs. To vienā no saviem ziņojumiem ir atzinusi arī Valsts prezidenta izveidotā Stratēģiskās analīzes komisija[ 4 ].
Regresivitātes samazināšana
Veiktā analīze ļauj secināt, ka Latvijā vērojama tendence, ka nodokļu kopējais slogs uz personām ar lielākiem ienākumiem ir relatīvi mazāks, nekā uz personām ar mazākiem ienākumiem. Lai novērstu nodokļu sloga regresīvo raksturu, daudzās rietumu valstīs ir progresīvs ienākuma nodoklis, kā arī ļoti lieli neapliekamie minimumi. Progresīvais ienākuma nodoklis ir gandrīz visās ES dalībvalstīs, izņemot Baltijas valstis[ 5 ].
Teorētiska alternatīva varētu būt arī diferencēts PVN, lai samazinātu nodokļa slogu personām ar mazākiem ienākumiem. Tādēļ, piemēram, ir samazinātas nodokļa likmes pirmās nepieciešamības precēm un precēm, kuru patēriņš ir būtisks un vairāk ietekmē personas ar mazākiem ienākumiem, piemēram, medikamentiem, siltuma piegādei iedzīvotājiem u.c. Tādēļ PVN samazināto likmju atcelšana būtu rūpīgi jāizvērtē, vai paredzētie kompensējošie pasākumi sevi attaisnos un kā tas ietekmēs kopējo nodokļu slogu personām ar zemiem ienākumiem.
PVN diferencēšana nav iespējama atkarībā no personu ienākumiem. Proti, pārdevējs veikalā nevar prasīt informāciju par personu ienākumu līmeni un tad attiecīgi piemērot atbilstošu PVN likmi. Turklāt PVN likmes samazināšana praksē bieži vien patērētājiem nedod vajadzīgo efektu — cenu samazināšanos. Piemēram, daudz tiek diskutēts par iespējām piemērot samazinātu PVN pārtikas precēm, taču nodokļa samazināšanas rezultātā līdz šim nekad preču cenas nav samazinājušās, jo pārdevēji drīzāk to izmanto, lai palielinātu savu peļņas daļu, līdz ar to arī PVN samazināšana pārtikas precēm nesamazinās to cenas. Toties PVN samazināšana der tādās nozarēs, kurās valsts regulē gala cenas (tarifus), piemēram, elektroenerģijas piegādes iedzīvotājiem tarifus.
Latvijā nodokļu kopējais slogs būtu jālīdzsvaro tā, lai visām personu grupām neatkarīgi no to ienākuma līmeņa būtu līdzvērtīgs maksājamo nodokļu kopums. Ienākuma nodokļa likme būtu jāsamazina, vienlaicīgi ieviešot progresīvu ienākuma nodokli, bet ne jau, lai “bagātie maksātu vairāk”, bet gan lai izlīdzinātu maksājamo nodokļu kopumu jeb “visi maksātu vienādi”. Varētu sākt ar nelielu progresivitāti lieliem ienākumiem, nevis ar lielu progresivitāti, jau sākot ar maziem ienākumiem. Proti, progresivitāte būtu jāpiemēro nevis, piemēram, 200, 300, 400 latu algām mēnesī, bet, piemēram, 2000, 3000, 4000 latiem mēnesī vai to ekvivalentam gada griezumā.
Tomēr, kamēr Latvijā nemainīsies izpratne par sociālo atbildību un budžeta veidošana galvenokārt pamatā balstīsies uz plašām masām ar zemiem ienākumiem, diez vai valdošās partijas vēlēsies atbalstīt šādas nodokļu politikas izmaiņas.