Foto: Dainis Matisons
Krievu valoda juridiski kopš 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanas Latvijā var būt tikai svešvaloda, kuras individuālu oficiālu lietošanu var akceptēt tikai labas pārvaldības un cilvēktiesību ievērošanas tvērumā.
Latvijas konstitucionālās tiesības nepilna gada laikā piedzīvojušas ārkārtīgi strauju attīstību. Iemesls tam bijis gana prozaisks –— ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju iesniegtais likumprojekts „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kurš paredzēja noteikt krievu valodu par otru valsts valodu.[ 1 ] Parakstu vākšanas kampaņa, iesniegtā likumprojekta noraidīšana Saeimā un tam sekojošā tautas nobalsošana raisīja plašas diskusijas sabiedrībā, kad ikviens, šķiet, pamodās no snaudošās tolerances, lai aizdomātos par valstiskuma likteņiem.
Sevišķi ass pieprasījums bija pēc Latvijas konstitucionālo tiesību juristu viedokļa, jo izrādījās, ka iepriekš teorijas grāmatās nav risināts jautājums, ko šādos politiski sarežģītos brīžos darīt. To pierāda arī tas, ka Satversmes tiesā tika iesniegts pieteikums, kurā apstrīdēja vairākas likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” normas, kā arī lūdza apturēt tautas nobalsošanas rīkošanu.[ 2 ] Tāpat Valsts prezidents lūdza savu Konstitucionālo tiesību komisiju sniegt viedokli par Latvijas valsts pamatu aizsardzības jautājumiem.[ 3 ]
Tomēr vēl joprojām šā raksta rakstīšanas brīdī nav zināms nedz Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas, nedz arī Satversmes tiesas viedoklis. Neviena no institūcijām to nespēja sagatavot arī līdz 2012. gada 18.februārim, kad Centrālā vēlēšanu komisija aicināja Latvijas tautu pie vēlēšanu urnām lemt par Satversmes grozījumu pieņemšanu.[ 4 ]
Kā ierasti — juridiskās procedūras ir daudz lēnākas par politiskajiem lēmumiem. Līdz ar to Latvijas pilsoņiem bija jālemj par attiecīgo jautājumu pašiem, bez juristu aizbildnieciskās „pieskatīšanas”. Latvijas tautas lēmums šobrīd ir zināms ikvienam — grozījumus tauta neatbalstīja. Taču tagad varētu būt pienācis laiks dot juridisku novērtējumu 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanai.
Valsts valoda Satversmē
Latvijas Tautas padomes lēmums 1918. gada 18. novembrī proklamēt neatkarīgu Latvijas Republiku[ 5 ] radīja būtisku izaicinājumu arī latviešu valodai. Jaunā valsts tika veidota kā nacionāla valsts. Savukārt tas nozīmēja, ka latviešu valoda ne tikai jālieto oficiālā saziņā, bet tajā arī jāraksta likumi un jāspriež tiesa. Ar pirmajiem Latvijas Tautas padomes lēmumiem neapstrīdami skaidri apliecināta latviešu valodas kvalitatīvā spēja pildīt valsts valodas funkcijas. Labākā ilustrācija tam — joprojām spēkā esošais Latvijas Republikas Satversmes[ 6 ] teksts. “Satversmes valodas tīrība un lakonisms ir kā jaunās juridiskās latviešu valodas kvalitātes zīme. [..] Satversme ar savu pastāvēšanu apliecināja tautas gribu un izvēli savas valsts pamatus pasludināt latviešu valodā, kas ir neatņemama konstitucionāla vērtība, kas iekļauj savas tautas domāšanas stilu, pasaules uzskatu un apvieno nāciju.”[ 7 ]
Tomēr Satversmes tekstā latviešu valoda kā valsts valoda 1922. gada 15. februārī netika ierakstīta. Tas gan nenozīmēja, ka Latvijas Satversmes sapulce to neplānoja darīt, jo atbilstoši tās iecerei valodu lietošanas jautājumu bija jāregulē Satversmes II daļā. Tajā bija iecerēts ietvert normu, kas paredzētu: “Latviešu valoda ir valsts valoda. Mazākuma tautību piederīgiem ir garantēta viņu valodas brīva lietošana kā runā, tā arī rakstos. Kādas mazākuma tautību valodas un cik tālu pielaižamas valsts pašvaldības un tiesu iestādēs, noteic sevišķs likums.”[ 8 ] Diemžēl Satversmes II daļas pieņemšanai trešajā lasījumā dažādu iemeslu dēļ pietrūka nepieciešamo balsu, un Satversme stājās spēkā bez atsevišķiem noteikumiem par valsts valodu. Taču tas nenozīmēja, ka kādam būtu šaubas par to, kāda ir vienīgā pieļaujamā Latvijas Republikas valsts valoda. Kā uzsvēra Satversmes komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks: “Katra latvieša, kā kurzemnieka, tā vidzemnieka, tā latgalieša interesēs ir, lai mums būtu viena valoda; jo lielāks būs mūsu skaits, jo stiprāka būs mūsu kultūra, un jo stiprāks būs viņai pamats, jo labāk varēs viņa zelt un plaukt.”[ 9 ]
Satversmes tekstā latviešu valoda kā valsts valoda tika noteikta tikai 1998. gada 15. oktobrī, Saeimai pieņemot attiecīgus grozījumus Satversmes 4. pantā. Kā atzīts tiesību zinātnē, tādējādi latviešu valoda tika atzīta par vienu no Latvijas visaugstākajām pamatvērtībām, kas skar demokrātiskas valsts iekārtas pamatus.[ 10 ] Papildus tam Saeima grozīja Satversmes 77. pantu, paredzot: ja Saeima grozītu Satversmes 4. pantu, šie pārgrozījumi pēc tam apstiprināmi tautas nobalsošanā. Līdz ar to Saeima ierobežoja savas tiesības vienpersoniski lemt par izmaiņām valsts valodas jautājumā. Par šo jautājumu galīgo lēmumu varētu pieņemt tikai Latvijas tauta tautas nobalsošanā. Kā teiktu profesors Kārlis Dišlers, valsts valodas jautājums tika nodots „pašas tautas apsardzībai” — to varētu vēlreiz pārlemt „ne citādi, kā uz vispārējā tautas nobalsošanā (obligatoriskā referendumā) pašas tautas izteiktu vēlēšanos”.[ 11 ]
Papildus tam jānorāda, ka Satversmes prasības Satversmes grozīšanai tautas nobalsošanā ir augstas. Satversmes 79. panta pirmā daļa noteic, ka Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem. Latvijas tiesību zinātnieki bija atzinuši, ka tik augstas prasības lēmuma pieņemšanai tautas nobalsošanā faktiski padara Satversmi par negrozāmu tautas nobalsošanā.[ 12 ] Kā norāda juriste Inese Nikuļceva, „Satversmes 79. pantā noteiktais balsu skaits ir ļoti augsts. Saistībā ar Satversmes 77. pantu [autores raksta publicēšanas brīdī] neviena tautas nobalsošana nav notikusi, tomēr no septiņām tautas nobalsošanām, kas Latvijā notikušas saskaņā ar Satversmes 68., 72. un 78. pantu laika periodā no 1998. gada, tikai divas reizes nobalsošanā piedalījies vēlētāju skaits, kas pārsniedz pusi no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem. Nevienā tautas nobalsošanā balsotāju „par” skaits nav sasniedzis pusi no visiem balsstiesīgajiem. [Satversmes 77. un 79. panta] jēga un mērķis ir padarīt [Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. un 77. pantu] par praktiski negrozāmiem, nepieļaujot demokrātiskas valsts iekārtas pamatu maiņu. Iespēja, ka kāds no šiem pantiem varētu tikt grozīts, vērtējama galvenokārt kā teorētiska.”[ 13 ]
18. februāra akts
Satversmes grozījumu projekts, kas paredzēja noteikt krievu valodu kā otru valsts valodu, pierādīja, ka pat valstiskuma pamatu jautājumi nekad nav izlemti līdz galam. Latvijas valsts, kas balstās uz 1918. gada 18. novembra vērtībām, nav tikai vienreiz proklamējama, bet ir arī ik dienu aizsargājama, lai cik droša tā šķistu.
Daudzējādā ziņā 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošana ir Latvijas konstitucionālo tiesību praksē unikāls notikums. Tautas nobalsošanā piedalījās 1 098 921 vēlētājs jeb 71,13% no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem.[ 14 ] No tiem par Satversmes grozījumu pieņemšanu balsoja 273 347 vēlētāji jeb 17,69% no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem, bet pret bija 821 722 vēlētāji (53,19%).
Pirmo reizi Latvijas tauta referendumā pārvarēja Satversmes 79. panta pirmās daļas balsu vairākuma prasības. 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošana pierādīja: ja tautas nobalsošanai tiek piedāvāts patiešām Latvijas valstiskumam izšķirošs jautājums, Satversmes 79. panta pirmās daļas prasības ir izpildāmas.
Protams, nepieciešams atzīt, ka šis balsu vairākums tika sasniegts, balsojot pret piedāvātajiem Satversmes grozījumiem. Bet arī negatīvs Latvijas tautas lēmums tautas nobalsošanā rada noteiktas juridiskas konsekvences. Ne velti Satversmes tiesa jau savā pirmajā spriedumā atzina, ka par likumu uzskatāms ne tikai tas teksts, kas tiek pieņemts un izsludināts, bet arī priekšlikumi, kurus likumdevējs ir apspriedis un noraidījis, saglabājot spēkā esošo likuma regulējumu.[ 15 ] Šo interpretāciju salīdzinoši nesen akceptējis arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, skaidrojot iespējas izteikt iebildumus pret Saeimas pieņemtajiem likumiem.[ 16 ]
Līdz ar to 2012.gada 18.februāra tautas nobalsošanā paustā Latvijas tautas griba ir juridiski saistoša, lai arī pausta negatīvi, proti, balsojot pret piedāvātajiem Satversmes grozījumiem. Tā kā šis balsojums izpildīja Satversmes 79.panta pirmās daļas prasības, uzskatāms, ka Latvijas tauta formulēja savu gribu konstitucionāla ranga aktā.
Satversmes tiesa jau iepriekš bija secinājusi, ka „Latvijas valsts konstitucionālais regulējums pamatā ir apkopots Satversmē, taču līdzās tai savu juridisko spēku ir saglabājušas 1920. gada 27. maija Deklarācijas par Latvijas valsti, [1990. gada 4. maija] Neatkarības deklarācijas un [1991. gada 21. augusta] Konstitucionālā likuma normas, ciktāl tās nav aizstātas ar Satversmes normām. Tiesību zinātnē ir pausts viedoklis, ka līdzās Satversmei spēkā esoši konstitucionāla ranga akti ir 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas akts, 1920. gada 27. maija Deklarācija par Latvijas valsti, [1990. gada 4. maija] Neatkarības deklarācija un [1991. gada 21. augusta] Konstitucionālais likums.”[ 17 ] Papildus tam Satversmes tiesa secinājusi, ka par konstitucionāla ranga aktiem uzskatāmi tie likumi, kurus Saeima pieņem Satversmes 68. panta otrajā daļā paredzētajā kārtībā.[ 18 ] Līdz 2012. gada 18. februārim Latvijas konstitūciju veidoja:
1) 1918. gada 18. novembra proklamēšanas akts;
2) 1920. gada 27. maija Deklarācija par Latvijas valsti;[ 19 ]
3) 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversme;
4) 1990. gada 4. maija deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”;[ 20 ]
5) 1991. gada 21. augusta konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”;[ 21 ]
6) Satversmes 68. panta otrās daļas kārtībā pieņemtie likumi.
Tagad šiem konstitucionāla ranga aktiem pievienojams 2012. gada 18. februāra akts — tautas nobalsošanā paustā Latvijas tautas griba. Vienkāršota 2012. gada 18. februāra akta interpretācija novestu pie atziņas, ka Latvijas tauta nobalsojusi par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tomēr jāņem vērā, ka juridiski šāds balsojums nebija nepieciešams. Latviešu valoda kā valsts valoda bija arī pirms 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanas. Tautas nobalsošana latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu nav padarījusi leģitīmāku, jo jau šobrīd tā ir Latvijas nacionālā valstiskuma pamatelements, kas principiāli noteic šā valstiskuma identitāti.[ 22 ]
2012. gada 18. februāra aktā Latvijas tauta Satversmes 79. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā izlēma krievu valodas statusa jautājumu Latvijas Republikā. Latvijas tauta noraidīja jebkuras šīs valodas aizstāvju pretenzijas uz jebkādu oficiālu statusu Latvijas Republikā. Krievu valoda juridiski kopš 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanas Latvijas Republikā var būt tikai svešvaloda, kuras individuāla oficiāla lietošana var tikt akceptēta tikai labas pārvaldības un cilvēktiesību ievērošanas tvērumā. Jebkādas pretenzijas uz valsts valodas, reģionālās valodas vai jebkuru citu statusu ar 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanu ir noraidītas. Mēģinājumi šādu regulējumu ietvert likumos vai citos normatīvajos aktos, apejot Latvijas tautas pausto gribu, uzskatāmi par Satversmei neatbilstošiem. Jebkāda statusa piešķiršana formāli varētu būt iespējama, ja tam piekristu Latvijas tauta Satversmes 79. panta pirmajā daļā noteiktajā kārtībā. Tomēr faktiski apsverams, vai tas ir iespējams un pieļaujams 1918. gada 18. novembrī proklamētajā Latvijas Republikā.
Līdz ar to Latvijas tauta ar 2012. gada 18. februāra aktu skaidri paudusi savu viedokli, ka Latvijā konstitucionāli nav iespējami tie scenāriji, kas šobrīd norisinās Ukrainā.[ 23 ] Tagad Latvijas politiķiem un juristiem jānodrošina Latvijas tautas paustās gribas precīza īstenošana un nostiprināšana ikdienas politikā.