Foto: Ernesto De Quesada
Rietumeiropas vērtību sistēma neļauj kā normālu vērtēt situāciju, kad, parakstot līgumu par 500 miljonu taupību no nākama gada budžeta, nopietns politiķis var pēc brīža griezties pie otrās līgumslēdzēju puses un gaiši pavaicāt: “A varbūt tomēr 275?”
Pirms kāda laika Latvijā bija pieņemts sūdzēties par to, ka ”godīgi cilvēki” negrib iesaistīties politikā, lai glābtu valsti no vecās elites bezatbildības. Kopš tā laika nekas īpaši nav mainījies, kaut gan daži agrāk ar partijām nesaistīti cilvēki maziem un ļoti piesardzīgiem solīšiem ir sākuši tuvoties duļķainajai politikas upei un, iespējams, kad pienāks priekšvēlēšanu kampaņu laiks, ar vienu kāju tajā arī iekāps. Tomēr kopumā Latvijas iedzīvotāju uztverē pēdējais gads neko nav mainījis politikas kā nodarbes sliktajā reputācijā. Drīzāk — vecie ierakumi, no kuriem sabiedrība vēro notikumus politikā, ir kļuvuši dziļāki un apauguši ar krīzes nezālēm. Jaukie mēģinājumi sapulcināt ierakumos sēdošos ap jaunrades ugunskuriem — Latvijas forumiem, Ideju talkām un vienkārši talkām — noteikti palīdz dažiem nesasalt, bet nav vēl redzēts, ka kāda no šādā veidā rastām idejām pārceltos uz ministriju priekšlikumiem 2010. gada budžetam vai ieņemtu ievērojamu vietu Ministru kabineta dienaskārtībā.
Plurālisma izkārtne
Pilsoniskās sabiedrības entuziasti, kas centīgi apmeklē talkas, forumus un saskaņošanas sanāksmes, paši reti tic līdzdalības procesu caurspīdībai un labi zina, ka viņu idejām atvēlēta izteikti sekundāra loma, jo svarīgas lietas izlems citur. Pēc būtības ne īpaši lielāka ir arī priviliģētās pilsoniskās sabiedrības daļas jeb tā saucamo sociālo partneru ietekme, kaut gan uzņēmēju organizāciju un arodbiedrību pārstāvju ambiciozais publiskais tēls neļauj viņiem atzīt savas ierobežotās iespējas ietekmēt politikas procesu. Šajā situācijā brīžiem tiešām loģisks šķiet jautājums, kāpēc nevalstiskā sektora aktīvisti masveidā nedodas aktīvajā politikā, necenšas pārliecināt partijas par savu ideju vērtību un panākt vēlamas pārmaiņas?
Šī ir tikai viena no atbilžu versijām, bet, šķiet, būtisks iemesls slēpjas politiskajā kultūrā, jeb drīzāk — dažādās politiskajās kultūrās, kas raksturo Latvijas politisko eliti un to pilsoniskās sabiedrības daļu, kas aktīvāk iesaistās politikas apspriešanā. Par Latvijas politiskās kultūras problēmām ir runāts un rakstīts daudz, bet pārsvarā autori, kas uzskata, piemēram, politiskās atbildības trūkumu tieši par kultūras problēmu, ir pieņēmuši, ka Latvijas sabiedrību raksturo viena politiskā kultūra. Iespējams, problēma ir tajā, ka Latvijā ir vairākas politiskās kultūras, un dažādi politiskās kultūras tipi ir ļoti neveiksmīgi sadalīti starp tām iedzīvotāju grupām, kas visvairāk iesaistās politikā.
Jau sešdesmitajos gados politiskās kultūras teoriju klasiķi Almonds un Verba rakstīja, ka vienā sabiedrībā parasti var sastapt vairākus politiskās kultūras tipus. Piemēram, daļa no iedzīvotājiem var būt ”padoto” jeb ”subjekta” tipa cilvēki, kas grib, lai valdība nodrošinātu kārtību, bet kuriem ir vienalga, kā notiek vēlēšanas, kamēr otra sabiedrības daļa var būt ”līdzdalības” tipa cilvēki, kam svarīga šķiet tieši sava līdzdalība politikā. Arī jaunākās politiskās kultūras teorijas ļauj sadalīt vienas sabiedrības locekļus vairākās kategorijās. Piemēram, Ronalds Inglharts (Inglehart) raksta par ”materiālistiem” (jeb tiem, kam izdzīvošana ir svarīgāka par pašizpausmi) un ”postmateriālistiem” (jeb tiem, kas izdzīvošanu uzskata par pašsaprotamu un vairāk interesējas par pašizpausmi). Šajā gadījumā gan nozīme ir paaudzei — cilvēki, kas bērnībā saskārušies ar permanentām materiālajām grūtībām, biežāk ir materiālisti, un viņi vairāk vecākajās paaudzēs jeb tajās, kas joprojām dominē Saeimā.
Nebūtu liels pārsteigums, ja kādam politoloģijas studentam, aptaujājot Latvijas svarīgāko partiju biedrus, atklāsies, ka starp viņiem absolūtais vairākums ir materiālisti — cilvēki, kam autoritāte, drošība un materiālā labklājība liekas krietni svarīgākas par politikas caurspīdību, minoritāšu tiesībām un iespēju katrā brīdī paust savu individuālo viedokli par notiekošo. Tas ir raksturīgs postmateriālistiem un Latvijas aktīvāko ”sargsuņu” pārstāvjiem. Iekšējās demokrātijas un plurālisma izkārtne tiek uzskatīta par nepieciešamu tikai dažās no Latvijas politiskajām partijām — biežāk tajās, kur patiešām pastāv nesaskaņas vai biznesa interešu nesakritība starp ”iekšējiem līderiem”. Citiem tādas vājības pazīmes kā viedokļu dažādība starp biedriem vienkārši nav raksturīgas. Par to, ka Tautas partijas mājas lapu pašlaik rotā aptauja “Kādēļ Andris Šķēle ir labākais premjera kandidāts?” jau rakstīja Ivars Ījabs[ 1 ]. Var tikai piekrist Ījaba ironijai, ka jautājums nemaz nesākas ar ”vai”.
Pārāk lielas atšķirības
Ļoti iespējams, daudziem Latvijas iedzīvotājiem tāda kārtība, kāda pieņemta Tautas partijā, ir visai pieņemama un saprotama — beigu beigās gan Ulmaņa, gan cara laikos ”padotā” politiskās kultūras tips tika uzskatīts par normu, un padomju laiku piespiedu kārtas līdzdalībai nebija nekā kopīga ar patieso līdzdalību. Tikpat saprotama ir neuzticēšanās svešajiem un dubultie standarti attiecībās ar viņiem, kas arī raksturo ”materiālistus” — sava drošība tādiem cilvēkiem vienmēr būs svarīgāka par abstraktiem liberāļu ideāliem. Tomēr tie iedzīvotāji, kas jūsmo par izrādi Vadonis un veidos pateicīgu auditoriju LNT topošajai kampaņai par tautas vēlētu prezidentu, nav plaši pārstāvēti starp pašreizējiem pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem.
Sargsuņu un interešu aizstāvības NVO personāla ”nereprezentatīvo izlasi” var izskaidrot divi faktori: socializācija un pašatlase. Starp šādu organizāciju pārstāvjiem Latvijā ir neproporcionāls Rietumos izglītoto cilvēku īpatsvars. Nav nekāda nejaušība, ja labu ASV, Lielbritānijas vai Vācijas augstskolu absolventi bieži nav ar mieru pakļaut sevi Latvijas izpratnei par partiju disciplīnu. Rietumu izglītības sistēma jau kādu laiku dod priekšroku individualitātes izcelšanai, turklāt Rietumeiropas politiskās tradīcijas vēsturiski saistītas ar aristokrātijas vērtību sistēmu, kur cieņa pret sevi (un savu vārdu) tika uzskatīta par pamatu, lai turpinātu politisku darbību. Šāda vērtību sistēma neļauj kā normālu vērtēt situāciju, kad, parakstot līgumu par 500 miljonu taupību no nākama gada budžeta, nopietns politiķis var pēc brīža griezties pie otrās līgumslēdzēju puses un gaiši pavaicāt: “A varbūt tomēr 275?” Turklāt par pašcieņas avotu divu dažādu politiskās kultūras tipu pārstāvji Latvijā uzskata ļoti dažādas lietas. Tieslietu ministram Segliņam, lai nodrošinātu sevis cienīgu dzīvu, ir ļoti svarīgi, lai automašīna nebūtu deviņus gadus veca (Šķēles gatavību braukt ar tik vecu mašīnu viņš uzskata par ārkārtīgas pieticības pazīmi, uz kādu pats “nebūtu spējīgs”). Savukārt, Delnas pārstāvji, saskaņā ar neseno informāciju, atteicās paņemt advokāta piedāvāto Ls 1000 ”kompensāciju” NRA nepatiesās ziņas vietā. Vai nav kārtējais rietumu iedomīgās paštaisnības apliecinājums?
Ņemot vērā visu augstākminēto, būtu grūti prognozēt, ka cilvēki, kas komentē korupcijas skandālus, kas pievērš sabiedrības uzmanību demokrātijas deficītam, mediju neredzamajiem īpašniekiem un citām ”izdomātām un uzpūstām” Latvijas politikas problēmām, tuvākajā nākotnē mierīgi ieplūdīs politisko partiju rindās, lai kaut ko mainītu šajā valstī. Politiskās kultūras atšķirības ir pārāk lielas, lai viņi tur justos kā savējie. Lai tas notiktu, būtu vismaz jāmainās pašām partijām. Ja tas notiks paredzamā nākotnē, iespējams, Latvija vēl nepazaudēs savas izredzes strauji attīstīties un samazināt to attālumu, kas mūs šķir no attīstītās demokrātijas valstīm. Ja tas nenotiks, stagnācija ir neizbēgama.
______________________