Foto: John Corigliano
Tas patiesi būtu milzīgs solis uz priekšu, ja politisko lēmumu pieņēmēji spētu vienoties un mēģinātu visā nopietnībā saskatīt, kā rīcībpolitika atspoguļojas cilvēku pašsajūtā, pašnovērtējumā, viņu vēlmē dzīvot un veidot savu nākotni Latvijā.
Biznesa ļaudis sāk justies neomulīgi, kad izsīkst apgrozāmais kapitāls. Politikā līdzīga loma ir varas leģitimitātei — proti, iedzīvotāju pārliecībai, ka valsts vara pār viņiem ir vajadzīga un pamatota. Tas ir resurss, kurš ir uzkrājams ilgākā laika periodā un ļauj politiķiem būt daudzmaz drošiem par savu mērķu sasniegšanu. Vienlaikus to var arī izšķiest, izniekot un notērēt līdz pēdējam — tieši šādam procesam mēs šodien esam liecinieki. Latvijā hroniski valda visu ES dalībvalstu vidū viszemākā uzticība parlamentam, politiskajām partijām un valdībai. Vēl būtiskāk: iedzīvotāji netic, ka paši varētu šeit kaut ko ietekmēt. Vēlētāju dezorientācija politisko piedāvājumu vidū, saskaņā ar SKDS datiem[ 1 ], ir augusi vismaz kopš 2002. gada. Pats par sevi leģitimitātes zudums varbūt nav nekas katastrofāls. Valstis mūsu reģionā spēj ilgstoši sadzīvot ar zemu pilsoņu uzticēšanos, un tas nebūt ne vienmēr noved pie revolūcijām un nemieriem. Taču ilgtermiņā tā var kaitēt ļoti dažādos veidos, sākot no vispārējas nevēlēšanās maksāt nodokļus, līdz pat gatavībai atdot savu balsi vēlēšanās par jebkuru populistisku piedāvājumu, kurš pagadās pie rokas, vai emigrācijai, kura pašlaik no jauna pieņemas spēkā.
Tas, kas šodien pārsteidz, nav pats leģitimitātes zudums, kurš ir labi zināma lieta jau ilgākā laika periodā. Drīzāk pārsteidz veids, kā Latvijas oficiālajās pozīcijās sēdošie ļaudis uz to reaģē. Žurnālistam Andrejam Mamikinam gan var pārmest zināmu nacionālu nihilismu, taču noteikti ne žurnālista vārda brīvības robežu pārkāpšanu[ 2 ]. Tā, kā to parādīja TV aptauja, cilvēki vienkārši domā un viņi neprasa atļauju savām domām no Ministru Kabineta, Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) vai tamlīdzīgām institūcijām. Savukārt tiem skarbajiem moralizētājiem, kuri nesen aicināja vērsties pret šo žurnālistu ar represīvām metodēm, būtu vērts pašiem sev atbildēt uz jautājumu: kā līdzīgu jautājumu par Latvijas valsti atbildētu latviešu auditorijas vairākums? Vai patiesi varas leģitimitātes problēmas joprojām būtu risināmas kategorijās „lojālie latvieši pret nelojālajiem krieviem”? Vai varbūt tomēr ir pienācis laiks paskatīties uz šīm problēmām mazliet skaidrākām acīm un saprast, ka varas leģitimitātes trūkums nav tikai kādas etniskas grupas problēma?
Skaidrs, ka leģitimitātes problēmas demokrātiskā sabiedrībā ir saistītas ar tiem priekšstatiem par politiskās varas rīcību, kuri valda publiskajā telpā: kas vada politiķu rīcību? Vai tie ir spējīgi mērķtiecīgi vadīt valsti? Vai šiem ļaudīm var uzticēties? Vai viņi ir spējīgi paveikt iecerēto un vispār saprot, ko dara? Galvenās grūtības slēpjas faktā, ka politika tomēr ir publiska māksla — tajā bieži mazāka nozīme ir tam, kas kurš ir, lielāka — pēc kā viņš izskatās, mazāk — labiem nodomiem, vairāk — šķitumam un parādībai. Mūsu politiķu vidū droši vien ir daudzi kompetenti cilvēki, kuri vēl šai valstij tikai labu un ir gatavi strādāt tās labā. Taču kopējais publiskais iespaids par Latvijas politiku ir ārkārtīgi bēdīgs. Te nav runa tikai par ekonomiskām interesēm un nekompetenci. Te ir runa par nemitīgiem konfliktiem, sīkmanīgu kašķēšanos, triviālu apsaukāšanos, principiālu nespēju saskatīt ilgtermiņa perspektīvu, gatavību ieriebt citiem ne tikai uz sabiedriskās intereses, bet pat uz savas paša politiskās nākotnes rēķina, un tamlīdzīgi, un tā bez gala. Pagājušajā nedēļā mēs redzējām īstus paraugdemonstrējumus šai „Latvijas politikai” vārda sliktākajā nozīmē. Vēlme kaut kā, vienalga kā, iezāģēt nebūt ne perfektajai Dombrovska valdībai te darbojās tīri bioloģiskā, instinktīvā līmenī. Nav skaidrs, ko vēlamies panākt, nav skaidrs, kādas būs mūsu alternatīvas, taču tik ļoti gribas iegriezt un nopulgot pretinieku, ka tā vārdā esam gatavi riskēt ar jebko uz šīs pasaules.
Pēdējo mēnešu laikā ne reizi vien ir izskanējusi doma par jaunas principiālas vienošanās vai izlīguma nepieciešamību starp galvenajiem politiskajiem spēlētājiem, kura varētu pārtraukt ķildas un kalpot par pamatu valsts tālākai attīstībai. Šāds scenārijs patiesi būtu vismaz apsvēršanas vērts. Sava veida izlīgums starp ietekmīgākajiem spēkiem un ļaudīm ne tikai varētu efektīvi iztīrīt krīzes Augeja staļļus, bet arī no jauna atdot sabiedrībai pārliecību, ka tai tomēr ir sava valsts un sava valdība. Šāda vienošanās, atsaucoties uz veiksmīgajiem Īrijas, Brazīlijas vai Spānijas scenārijiem, nebūt nav neiespējama. Tomēr pašlaik šāds demokrātisks konsenss Latvijā ir grūti iedomājams vairāku iemeslu dēļ. Dažiem no šiem iemesliem tad arī būs veltīts šis raksts.
Pa Ļeņina ceļu
Viens no iemesliem, kuru dēļ vienošanās ir apgrūtināta, ir mūsu partiju dzīves kultūra. Jau pirms ilgāka laika tiku rakstījis, ka mūsu politisko partiju mentalitāte ir drīzāk ļeņiniska nekā eiropeiski demokrātiska[ 3 ]. Proti, katra no tām sevi apzinās kā „proletariāta avangardu”, kurš vienīgais aizstāv vēstures pareizo virzību. Šāda pieeja noliedz jebkādu viedokļu un vērtību plurālismu, kā arī demokrātisku procedūru nozīmi. Viss taču tāpat ir skaidrs — valstij klāsies labi tikai tad, ja nedalīta vara piederēs mums. Sadarbība ar citiem var būt vienīgi stratēģiska, visas vienošanās ir slēdzamas „ar pigu kabatā”, visi pārējie ir nejēgas, kurus pie nepieciešamības var „uzmest” bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem.
Skaidrs, ka šī ļeņiniskā mentalitāte būtiski kavē jebkādas vienošanās iespējamību. Veiksmīgie vienošanās piemēri no Spānijas vai Īrijas arī ietvēra daudz pretēju interešu, pagātnes aizvainojumu un domstarpību. Taču šajos gadījumos virsroku guva pārliecība, ka par spīti visām pretešķībām visi atrodas vienā laivā, un situācija, kurā pretējā puse nesadarbosies, būs pati sliktākā visiem. Ļeņiniskā mentalitāte šādu pārliecību izslēdz. Vienalga, vai runa būtu par Tautas partiju vai Jauno laiku, te vienmēr ir jaušama īsteni boļševistiska pārliecība, ka sadarbība var būt vienīgi pagaidu risinājums ceļā uz nedalītu varu un pretinieka iznīcināšanu.
Dažādo veiksmīgo vienošanās gadījumu pamatā ir atskārsme, ka pretinieks par spīti savai neģēlīgajai dabai nekur no zemes virsas nepazudīs un ar viņu, dziedi vai raudi, ir jārēķinās arī ilgtermiņā. Mūsu ļeņinisko partiju vidū turpretī valda pārliecība, ka vienīgi pretinieka izzušanas vai krāšņas sagrāves gadījumā partijai būs iespējams vest tautu pie „laimes laikiem”. Tas parasti neizdodas, tādēļ nākas vien dzīvot tālāk ar tādu kā publiska sarūgtinājuma un bezspēcības apziņu, kura vēl jo vairāk padziļina sabiedrības neuzticību: sak’, mēs jau gan gribējām, bet nesanāca, piedodiet, ja varat. Jebkuras vienošanās pamatā ir dažādo politisko grupējumu spēja atzīt vienam otru par realitāti. Vai mums tas patīk, vai nē, taču nedz „krievi”, nedz „oligarhi” tuvākajā nākotnē nekur no zemes virsas nepazudīs. Mēs, protams, varam izlikties, ka to nezinām un nesaprotam. Taču tad nevajadzētu arī runāt par kaut kādu vienošanos valsts attīstības vārdā.
Taču universālistiskās pretenzijas reizēm var būt arī visai noderīgas. Tās labi palīdz atšķaidīt atbildību un arī notrulināt vēlētāja atmiņu. Ja valdību veido piecas boļševistiskas partijas, no kurām nevienai nav izdevies iegūt vairākumu un realizēt pašai savu „vēstures beigu” scenāriju, nav nekādas skaidrības, kurš par ko šeit varētu atbildēt. Tad arī var atkārtoties tādi īsteni latviski scenāriji, kad vairāk nekā desmit gadu garumā pie varas esoša partija savos pašas nodarījumos pēkšņi vaino kādus nezināmus ļaundarus, kad ietekmīgi koalīcijas politiķi un eiroparlamentārieši, kas gadiem ilgi aizkulisēs bīdījuši savas intereses, aizgūtnēm presē vaino „sistēmu”, kura traucējot valstij attīstīties. Īsta, godīga vienošanās paredzētu pārtraukt šo atbildības novelšanas karuseli, kurš nepārprotami grauj varas leģitimitāti. Taču diez vai kādam tas būs īpaši izdevīgi.
Nošķiršanas māksla
Otrs faktors, kurš būtiski apgrūtina kādu vispārēju izlīgumu, ir krietni triviālāks. Sociologi jau kopš Makša Vēbera laikiem ir secinājuši, ka modernās sabiedrības pamatā ir tā sauktā vērtību sfēru diferenciācija. Proti, politiskā vara tiek nošķirta gan no ticības jomas (reliģiskā tolerance), gan no ģimenes (aristokrātiskās dinastijas); māksla un zinātne tiek nošķirtas no morāles, morāle — no tiesībām, savukārt tirgus ekonomika — no politiskas iejaukšanās. Modernais cilvēks tādējādi ir piederīgs nevis vienai, bet daudzām vērtību sfērām, starp kurām viņam pašam ir jāspēj orientēties. Tas ir atšķirībā no viduslaikiem, kad reliģiskās pasaules ainas ietvaros baznīca iemiesoja gan morālu, gan intelektuālu, gan estētisku, gan politisku autoritāti. Citiem vārdiem, modernas sabiedrības institūcijas nodala dažādas vērtību sfēras un neļauj tām pilnībā pārņemt vienai otru. Pretējā gadījumā jebkura attīstība kļūst neiespējama.
Arī Latvijā politiska vienošanās būtu iespējama tikai tad, ja politiķi patiešām nodarbotos ar politiku, proti, uzstādītu sev politiskus mērķus un apkarotu savus politiskos konkurentus. Taču tas pie mums izklausās pilnīgi neiespējami. Politiskā vara mums ir strukturāli atkarīga no ekonomiskām interesēm, turklāt šī atkarība krīzes laikos nebūt negrasās mazināties. Milzīga naudas ietekme uz vēlēšanu rezultātiem no vienas puses un privātā biznesa peļņas tieša atkarība no politiskajiem kontaktiem no otras puses veido to kontekstu, kurā pie mums norisinās politiskā konkurence. Īsteni politiski apsvērumi, proti, balsu piesaistīšana un amatu ieņemšana vairumu mūsu lēmumu pieņēmēju interesē vienīgi tiktāl, cik tā ir „atprečojama” ekonomiskā ietekmē, proti, naudā. Tādēļ „politiķis” pie mums bieži nav vis patstāvīga karjera, bet gan tāds kā servisa personāls ekonomisko grupu ietekmei. Piemēru daudzskaitlīguma dēļ tos šeit nav vērts pat pieminēt. Taču politikas tiešā, nepastarpinātā atkarība no saimnieciskajām interesēm ir būtisks šķērslis jebkuram izlīgumam un kopējai izpratnei par valsts attīstību. Ne tādēļ, ka privātā ekonomiskā interese būtu kaut kādā ziņā „sliktāka”. Nebūt ne, tā ir ļoti vajadzīga un svētīga. Taču jau Hēgelis savulaik ievēroja, ka valsts ir kopīgās intereses joma, kura pēc definīcijas nevar tikt „privatizēta”. Tādēļ ar tiem, kuriem politika būs privātas peļņas avots, nekāda vienošanās nebūs iespējama.
Es šeit, protams, neesmu pateicis neko jaunu: izpratni par valsts nozagšanu kā nepārprotamu Latvijas realitāti šodien ir sākuši nojaust arvien vairāk cilvēku. Taču nelaime tā, ka šo trūkumu joprojām tiek cerēts pārvarēt ar moralizēšanu pēc shēmas: „Ak, kādēļ jūs tā? Jel apdomājieties! Kā jums nav kauna nedomāt par māti Latviju? Nāciet tak vienreiz pie prāta un kļūstiet par īstiem patriotiem!” Apelēšana pie patriotisma gan ir laba lieta, taču tā spēj paveikt ļoti, ļoti maz. Tā neņem vērā to, ko Josifs Brodskis savulaik nosauca par „cilvēka sirds banalitāti”: ļaudis vairumā gadījumu piemēro nevis intereses sirdsapziņai, bet gan sirdsapziņu — interesēm. Ja Latvijas vidējam politikānim kāds „oligarhs” piedāvās ērtu, drošu un prestižu eksistenci apmaiņā pret abstraktu „patriotismu”, viņam nebūs vajadzīga pat ne minūte laika, lai izšķirtos par pirmo, turklāt ar pilnīgi tīru sirdsapziņu pašam savā izpratnē. Tādēļ tiem, kas vēlas izlīgt un vienoties par kādu Latvijas ilgtermiņa attīstību, būtu mazāk jādomā par sirdsapziņu un moralizēšanu, vairāk — par to, kā ar institucionāliem un likumdošanas mehānismiem mazināt naudas dzelžaino tvērienu pār Latvijas politiku, lai atšķetinātu to politikas un ekonomikas savīšanos, kura patiesībā vienlīdz kaitē gan vienai, gan otrai. Iesākumam varbūt pietiktu ar efektīvu priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežošanu un sākumdeklarēšanas ieviešanu. Par to gan neviens pie mums „nevienosies”, tas ir skaidrs kā āmen baznīcā. Taču tad varbūt vajadzētu aiztaupīt arī patētisko miglas pūšanu par augsti morāliem principiem un ideāliem, ja reiz praksē nespējam vienoties ne par ko, kas kaut nedaudz apdraudētu kāda mūsu tēvoča naudas maciņu.
Cilvēka faktors
Šajā pašā ietvarā būtu aplūkojama arī bieži dzirdamā doma par nepieciešamību pēc „jaunas ideoloģijas” Latvijas valstij. Ne vienmēr ir skaidrs, ko tas īsti varētu nozīmēt, taču ideja pati par sevi ir apsvēršanas vērta. No vienas puses ir skaidrs, ka par nožēlu dažiem satrauktiem prātiem nekādi XIX gadsimta ideoloģiskās politikas un piespiedu smadzeņu skalošanas modeļi šodienas Latvijā nedarbosies. Taču no otras puses — Latvijas politikā līdz šim ideoloģiskajiem apsvērumiem patiesi ir bijusi atvēlēta sekundāra loma, brīžiem pat pilnībā noliedzot jebkādu politikas saikni ar domāšanu. Šobrīd bieži dzirdamā intuīcija, ka krīzes pārvarēšanai ir nepieciešams „mainīties prātā”, ir ļoti pareiza un pamatota, lai ko arī nedomātu tīri tehnokrātiskas politikas piekritēji. Jautājums vienīgi ir: kādā virzienā?
Pirms dažiem gadiem man kādā pasākumā bija saruna ar bijušo Igaunijas premjeru Martu Lāru. Viņš, viens no visveiksmīgākajiem un starptautiski pazīstamākajiem Baltijas jaunās paaudzes politiķiem, stāstīja par savu pieredzi premjera amatā. Tā, pēc viņa piedzīvotā, esot fantastiska sajūta, kad politiķis iziet savā valstī uz ielas un redz, ka viņam pretim nākošie cilvēki smaida — tāpat vien, bez kāda īpaša iemesla, vienkārši tādēļ, ka labi jūtas šajā laikā un šajā vietā. Šāda mentalitāte un šāds domu gājiens Latvijas politikai kopumā ir bijis visai svešs. Kuru gan ir interesējis, kā šajā valstī īsti jūtas ierindas cilvēki un kā ar politiskiem līdzekļiem viņu pašsajūtu, drošības, brīvības un cilvēka cieņas un pašcieņas izjūtu ja ne vairot, tad vismaz nemazināt? Šie jautājumi var likties ārkārtīgi primitīvi un naivi. Taču diez vai kāds noliegs, ka līdz šim tie ir atradušies Latvijas politikas perifērijā. Patiesi, kāds reiz varētu visā nopietnībā pavaicāt, kā īsti šajā valstī jūtas cilvēki neatkarīgi no tā, vai pie mums ir vai nav progresīvais ienākumu nodoklis, vai 2014. gadā tiks ieviests eiro, vai TEC-2 tiks vai netiks pārbūvēts. Tas patiesi būtu milzīgs solis uz priekšu, ja politisko lēmumu pieņēmēji spētu vienoties par šādu perspektīvu un mēģinātu visā nopietnībā saskatīt, kā tā vai cita rīcībpolitika atspoguļojas cilvēku pašsajūtā, viņu pašnovērtējumā, viņu vēlmē dzīvot un veidot savu nākotni Latvijā, viņu ticībā savai individuālajai nākotnei šajā zemē. Tā gan ir ļoti triviāla lieta, kura demokrātiskās valstīs politiķiem varbūt šķiet pašsaprotama. Taču pie mums tas tā nav. Pilsoņu pašsajūta līdz šim ir bijusi vienīgi sekundārs jautājums, kuram visbiežāk ir bijis jāpiekāpjas visādu augsta līmeņa partiju politikas, makroekonomikas, fiskālās un monetārās politikas, ģeopolitikas un etnopolitikas apsvērumu priekšā. Tas nav palicis bez rezultātiem — spriežot pēc sabiedriskās domas aptaujām, Latvija ir kļuvusi par cilvēkam izteikti nedraudzīgu zemi, kurā ļaudis nevienam netic un nespēj atrisināt nekādas problēmas savā dzīvē. Padarīt Latviju no jauna draudzīgu cilvēkam, kurš gribētu šeit dzīvot — tā, manuprāt, būtu vienīgā „ideoloģija”, kurai šodien būtu kāda jēga un izredzes uz sekmēm. Pārējais viss ir vienīgi tukša patētiska vāvuļošana, kuras aizsegā ļaudis balsos ar kājām arvien pieaugošā skaitā. Savukārt pati valsts pārtaps par to, ko tajā tik ļoti vēlas redzēt mūsu nelabvēļi, proti, par īgņu, atpalicēju un neveiksminieku republiku, kuras atrašanās Eiropā ir vienīgi ģeogrāfiska nejaušība.
____________________