Foto: kenny lex

Nākamgad plāno slēgt virkni skolu. Vardarbības līmenis skolās tikai palielināsies, bet mēs, visticamāk, pat nenojautīsim, cik liels vai varbūt mazs tas ir.

Skolas izglītībai piemīt kāda brīnišķa īpašība — katru gadu tā piedāvā iespēju sākt visu no sākuma. Tas attiecas gan uz skolēniem, kas katru gadu sāk atkal un atkal, mēģinot sasniegt noteiktu stāvokli klasē un savās zināšanās, kā arī uz izglītības organizāciju, kas katru gadu var piekoriģēt iepriekšējo gadu kļūdas. Izglītībai piemīt arī kāda ļoti nežēlīga īpašība — vienreiz pieļautās kļūdas var kļūt par nastu, ar kuru sabiedrībai ir jācīnās veselas paaudzes garumā.

Par to, kas ir kļūdas un kas — sasniegumi, varētu diskutēt, tomēr daži izglītības raksturlielumi ir tādi, kuru nozīmību pieņemtu visi. Pie šādiem var minēt jau vārdā „izglītība” kā terminā iestrādāto nozīmi — izglītība ir process, caur kuru virzoties un kuru sekmīgi pabeidzot, indivīds iegūst noteiktu zināšanu apjomu. Ja ir kāds faktors, kas acīm redzami visiem var traucēt sekmīgi realizēt minēto kontinuitāti un sasniegt vēlamo rezultātu, tad tas, neapšaubāmi, ir uztverams par nevēlamu. Viens no šādiem faktoriem ir vardarbība izglītības iestādēs.

Kāpēc vardarbība

Vardarbība izglītībā ir temats, kuru nevar aplūkot bez atsaucēm un paskaidrojumiem un aplūkot tā, lai neaizskartu kādu, kuram ir savs viedokli par to, kas tad īsti ir un kādai būtu jābūt izglītībai. Domājot par izglītību, es savā nodabā esmu definējis šādu hipotēzi — diskutējot par izglītību, nekad neviens nespēs pateikt kaut ko patiesu par to, ko klausītājs jau nezinātu.” Iemesls šādai manai domai ir vienkāršs — visi ir mācījušies skolā, visiem tagad kāds tuvs vai pazīstams cilvēks mācās kādā mācību iestādē. Šī vienkāršā saskarsme ar izglītības sistēmu nez kāpēc cilvēkiem liek domāt, ka viņi ir šīs sistēmas un no tās izrietošo jautājumu eksperti. Atteikties no šīs eksperta pozīcijas nozīmē kaut kādā veidā apgānīt savas unikālās zināšanas un pieredzi.

„Vardarbība izglītībā” — šo terminu kaut nedaudz paskaidrojot, jānorāda, ka tas nebūtu vispārināms uz vardarbību starp jauniešiem. Lai arī šāds apgalvojums varētu šķist acīm redzams, gribētos to papildu uzsvērt. Vardarbība starp jauniešiem ietver gan jauniešu brīvo laiku, kurā teorētiski par bērnu atbild viņa vecāki, gan skolas laiku, kurā par jaunieti atbildību ir uzņēmusies valsts vai pašvaldības, vai privāta institūcija (pēdējais gan ir retāks gadījums). Šo salīdzinājumu aplūkojot ar nelielu cinisma devu, var sacīt — kuru interesē, kurš var izkontrolēt un kurš vispār var pateikt, kā vecākiem būtu jāaudzina savi bērni? Ar audzināšanu te saprotam ne tikai noteiktus sodīšanas rituālus ģimenē, bet plašākā izpratnē — skatoties arī uz vecāku attieksmi pret bērna draugiem, brīvā laika pavadīšanas ieradumiem, izklaidēm. Skola, tajā pašā laikā ir sabiedrības pilnvarota valsts institūcija, kuras pamatā ir ticība, ka bērniem tā nāks par labu vai vismaz nekaitēs. Tiek sagaidīts, ka skola spēs nodrošināt katra bērna drošību un labsajūtu. Bez tam izglītība dod ieskatu galvenajos procesos un rada iespēju iedziļināties salīdzinājumos, kādas attieksmes un vērtības virmo ģimenēs.

Terminoloģiska atkāpe

Teorētiķu darbos, it īpaši, ja aplūko tā sauktās „jaunās izglītības socioloģijas” pārstāvju darbus, var ievērot, ka termini “vardarbība” un “agresija” tieši vai netieši ir izmantoti salīdzinoši bieži, lai pamatotu izglītības socializējošo raksturu atbilstoši vadošajam zināšanu virzienam. Garīga vardarbība nozīmīgi atšķiras no fiziskas, un interpretācija, kā to definē izglītības teorijās, nozīmīgi atšķiras no tā, kā šo pašu terminu mēs uztveram ikdienā. Lai arī kā — sarunas teorētiskā līmenī par fizisku vardarbību izglītībā, vismaz, cik man ir zināms, aizsākās, pateicoties uzņēmīgajiem skolēniem, kas visā pasaulē nekautrējās izteikt savas domas par skolu ar ieroču palīdzību.[1]

Es pieņemu, ka nevienu nav iespējams pārsteigt ar secinājumu, ka skolā ir sastopama gan fiziska, gan garīga vardarbība. ANO pārskatā par vardarbību pret bērniem tiek arī uzsvērts, ka abas vardarbības formas — fiziska un garīga — parasti veidojas paralēli [2]. Ja būs sastopama viena, visticamāk, ieskatoties varēs saskatīt arī otru. Tieši sasaiste starp abiem vardarbības veidiem ir galvenais iemesls, kādēļ parasti abas aplūko reizē. Pasaules Veselības organizācija (PVO) norāda uz trim galvenajiem terminiem, kas būtu lietojami, domājot par vardarbību skolās: pazemošana (bullying)[3], padarīšana par upuri (victimization) un kaušanās (fighting). Pazemošana ir fiziska un garīga negatīva darbība, kas upurim sagādā ciešanas, sāpina to un tiek vairākkārtīgi atkārtota[4]. ANO definīcijā tiek papildu pieminēts, ka šī vardarbības forma ir pati bīstamākā starp pārējām, jo tā vietā, lai būtu izņēmuma gadījums, tai ir tieksme kļūt par savstarpējo attiecību modeli. Savukārt, padarīšana par upuri veidojas, mirklī, kad atsevišķa persona ir kļuvusi par pazemošanas upuri. Kaušanās ir pēdējā definīcija, kuru vajadzētu uztvert par vienu no maznozīmīgākajiem vardarbības elementiem — tā ir spontāna, neregulāra un pārsvarā visiem iesaistītajiem ir līdzvērtīgs spēku samērs. Tomēr būtu jābūt uzmanīgam ar šī termina lietošanu praksē — ne vienmēr praksē ir viegli novērojama atšķirība starp kautiņu un pazemošanu.

No apraksta ir skaidrs, kādēļ tik liela uzmanība vismaz starptautiskos pētījumos tiek veltīta procesiem, kurus var raksturot, izmantojot terminu „pazemošana”. Es negribētu ar šo kādam radīt priekšstatu, ka man šķiet pieņemama situācija, kurā jaunieši skolā risina problēmas kaujoties. Tas, ko gribu teikt, — īslaicīgas nesaskaņas skolās vienmēr ir bijušas un uz tām nav jāvērš galvenā uzmanība. Uzmanība ir jāvērš uz ilglaicīgu un mērķtiecīgu emocionālu un/vai fizisku pazemošanu, kas var novest pie neprognozējamām sekām.

Situācijas Latvijas skolās

Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) norāda, ka, runājot par vardarbību izglītībā, būtu jāizšķir trīs iespējamie vardarbības modeļi: skolēns aizskar skolēnu, skolotājs aizskar skolēnu un skolēns aizskar skolotāju[5]. Par nožēlu manā rīcībā nav datu, kā dalās vardarbība pret skolēnu atkarībā no tā, vai vardarbīgo aktu veic skolēns vai skolotājs. Jānorāda, ka vēl nožēlojamāka situācija ir, ja runā par skolēna vardarbību pret skolotājiem, jo šajā virzienā es nezinu nevienu pētījumu, kas sniegtu kaut virspusēju ieskatu par reālo situāciju[6]. Tomēr šis nav šobrīd aplūkojamais jautājums.

1. attēlā skatāmie PVO dati ļauj vismaz virspusēji aplūkot situāciju, kāda Latvijas skolās bija novērojama pirms dažiem gadiem (pētījuma lauka darbs veikts 2001./02.mācību gadā)[7]. Nedaudz komentējot šo situāciju, var norādīt, ka, piemēram, iesaistīšanās līmenis kautiņos Latvijā tikai par dažiem procentiem pārsniedz kopējo pētīto valstu vidējo[8] līmeni un par Latviju sliktāka situācija bija kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Daudz bēdīgāka situācija izskatās, ja aplūko pazemošanas gadījumu skaitu un klasesbiedru novērtējumu. Abos gadījumos varam sevi mierināt, ka, lai arī Latvijā ir gandrīz vissliktākie rādītāji pētījumā, tomēr Lietuvai tie ir vēl sliktāki.

1. attēls

WHO, 2004, “Young people’s health in context”, “Health Behaviour in School-aged Children (HBSC) study: in ternational report from the 2001/2002 survey”

Šie dati ļauj noprast situāciju, kāda Latvijas izglītībā bija pirms vairākiem gadiem. Protams, ir iespējams argumentēt, ka pa šo laiku daudz kas varētu būt mainījies. Tomēr līdzīgas tendences uzrāda arī Latvijas faktu 2006. gadā veiktā sabiedriskās domas aptauja Vardarbība skolās. Lai arī es šim pētījumam līdz galam neuzticos un uzdotais jautājums „Vai kādreiz esat dzirdējis par gadījumu/-iem, kad bērnus skolā fiziski, emocionāli vai seksuāli aizskar vienaudži?” ir diskutabls, tomēr uz šo jautājumu pozitīvi ir atbildējis 83,1% respondentu[9]. Savukārt jautājumā „Kāda, Jūsuprāt, ir visizplatītākā aizskaršanas forma skolās?” 60,7% no respondentiem 15—24 gadu vecuma grupā ir norādījuši atbildi „emocionāla un psiholoģiska”. 38,3% respondentu no šīs grupas norāda, ka izplatītākā aizskaršanas forma ir fiziska, bet 1% — ka seksuāla. Lai arī šis jautājums ir tikai respondentu novērtējums par reālo situāciju, aplūkojot atbilžu sadalījumu šajā vecuma grupā, minētās atbildes diezgan precīzi varētu raksturot reālo situāciju, jo respondenti vai nu vēl mācās skolā, vai arī nesen mācības ir pabeiguši. Attiecīgi viņi var vērtēt, balstoties uz savu reālo pieredzi un zināšanām.

Pēdējos gados nav veikti pētījumi, kas ļautu precīzi noteikt, kā ir mainījusies situācija skolās. Reālo situāciju var mēģināt aplēst pēc procesiem, kas ir aktuāli izglītībā un sabiedrībā kopumā. Ja balstās tikai uz aktuālajiem procesiem, var secināt, ka pēdējā gada laikā vardarbības līmenim skolās vajadzētu būt nozīmīgi augušam. Pie šāda secinājuma ir nonākusi arī VBTAI. Nav iemesla tai neticēt, jo, lai arī man nav konkrētu datu par vardarbības izplatību, es pieņemu, ka šī valsts inspekcija nav ieinteresēta izteikt savus spriedumus bez noteiktas argumentācijas. Tas, ka kāds ir apliecinājis viedokļa pareizību, man gan netraucēs minēt galvenos faktorus, kas liecina, ka vardarbības līmenis skolās palielinās.

Vardarbību veicinošie faktori

Domājot par vardarbību skolās, ir skaidri nodalāmi vairāki faktori, kuru ietekme var skolēnu var ierindot vardarbības upuru riska grupā, vai, aplūkojot šo jautājumu no otras puses, veicināt paša skolēna vardarbīgas darbības. Šajā gadījumā es domāju, ka nav nozīmes atdalīt abus skatpunktus, jo galu galā abi noved pie vienāda rezultāta. Reizē jānorāda, ka vardarbība skolā, kā arī vairums no turpinājumā minētajiem faktoriem, veicina iespējamību, ka skolēns pāragri pametīs mācības.

Pirmais iemesls, kas jāmin kā potenciālais vardarbības veicinātājs, ir skolēna nonākšana jaunā mācību klasē. Nonākot jaunā vidē, skolēnam ir jāspēj primāri nodefinēt pozīcija jau noslēgtā sociālā grupā, un meklējumi var veicināt vardarbību, savukārt atsacīšanās no šādiem meklējumiem veicina atbiršanu no obligātās izglītības.

VBTAI ir saņēmusi informāciju no 44 novadiem par skolu likvidēšanu vai pārformēšanu. Skolu finansēšanas jaunās kārtības ieviešana ir sakritusi ar administratīvi teritoriālo reformu. Rezultātā ir ne tikai „pazudusi” virkne skolēnu, par kuriem nav skaidrs, kur tiem būtu jāatrodas un kuru piesaisti skolai neviens nevar izkontrolēt, bet arī ir radies milzīgs skolēnu daudzums, kas ir spiests mainīt un apgūt zināšanas jaunā skolā. Klases ir kļuvušas lielākas, un tas ir viens no iemesliem, kas var veicināt papildu vardarbības veidošanos. Te būtu iespējams minēt vēl virkni dažādu faktoru, bet pieminēšu tikai apgalvojumu, kuram pierādījumus var atrast gan Latvijas faktu, gan ANO, gan arī virknē citu pētījumu. Proti, iespējamība tikt pakļautam vardarbībai palielinās līdz ar skolas palielināšanos un līdz ar nokļūšanu jaunā klasē. Un šajā gadījumā ar vardarbību tiek saprasts tas, ko es augstāk nodefinēju ar terminu „pazemošana”.

Otrais faktors: galvenais „pazemošanas” iemesls, kuru, izvēloties upuri, neapzināti ņem vērā klasesbiedri, ir nabadzība. Protams, ir virkne citu iemeslu, bet šis ir visbiežāk minētais. Domāju, ka nav nepieciešams papildu iedziļināties ne Latvijas pašreizējā ekonomiskajā situācijā, ne arī sekās, kādas var rasties, skolēnam mainot skolu un nonākot vidē, kurā neapšaubāmi būs lielāka ekonomiska nodrošinājuma variācija.

Trešais iemesls ir vecāku ekonomiskā mobilitāte. Ronalds Krāmers (Ronald C. Kramer) skolēnu vecāku ietekmes mazināšanos ir nosaucis visai komplicētā terminā „nepietiekams audzinošs pretspars kapitālisma ideoloģijai”. Ģimenei ir milzīga nozīme skolēna audzināšanā. Ja vecāki dodas strādāt uz ārzemēm un atstāj skolēnu vienu mājās, tad kopumā bērnam zūd sociālais atbalsts un neformālā sociālā kontrole. Abu elementu trūkums veicina gan iespēju kļūt par upuri, gan arī iespēju kļūt par varmāku.

Precīzu ekonomisko migrantu skaitu, domāju, šobrīd neviens nespēs pateikt. Tāpat, lai arī visai bieži tiek pieminēts, ka emigranti dodas prom ar visām ģimenēm, tomēr nav konkrētu datu, cik daudz Latvijā patlaban ir bērnu, kuru vecāki ir devušies darbā uz ārzemēm. Attiecīgi riska grupa ir „neredzama”, bet esoša.

Nedaudz paturpinot kopējo domu, gribētos norādīt, ka no visa minētā var izdarīt vienu skaidru secinājumu — neviens no manis minētajiem iemesliem tuvākajā laikā tā pēkšņi nepazudīs. Nākamgad tiek plānots slēgt vēl virkni skolu. Tiek plānots lielāks nodokļu slogs un samazināti pabalsti. Samazināta likme vienam skolēnam mācību literatūras iegādei. Galu galā, visticamāk, arī emigrācijas vilnis turpināsies. No tā tikai izriet, ka arī vardarbības līmenis skolās tikai palielināsies, bet mēs, visticamāk, pat nenojautīsim, cik liels vai varbūt mazs tas ir.

Protams, kamēr nav skaidru datu, cik procentuāli skolēnu cieš no kādas vardarbības, vienmēr var teikt, ka mani pārspriedumi ir kļūdaini. Tajā pašā laikā mēs varētu arī visi kopā padomāt, ko darīsim, ja šīs pārdomas izrādīsies patiesas. Padomāt, kā ne tikai samazināt izglītības izmaksas, kas, manuprāt, nav nemaz slikta iniciatīva, bet reizē arī rēķināties ar iespējamajām sekām un blaknēm.

_______________________

[1] Empīriski pētījumi, kas mērķtiecīgi ir vērsti uz dažādu vardarbības izpausmju (bullying) izglītības iestādēs sāk attīstīties 70. gados. šajā gadījumā maznozīmīgi, bet – ap šo laiku arī attīstās jaunā izglītības socioloģija un tiek pārdefinēts socioloģijas skatījums uz jauniešiem. Par nožēlu šis jau ir atsevišķs temats, un šo, man tik interesanto stāstu var pataupīt citam laikam.

[2] Pinheiro, P.S., 2006, 116, “WORLD REPORT ON violence against children”, pēdējo reizi aplūkots 09.12.2009: www.unicef.org

[3] Uzreiz teikšu, ka man sagādā lielas grūtības atrast adekvātus terminus latviešu valodā. Visi mani piedāvātie varianti šādu vai citu iemeslu dēļ man pašam šķiet diskutabli.

[4] PVO, 2001

[5] Te gribētos ieviest vēl ceturto tipu: skolotāja vardarbība pret skolotāju.

[6] Lai arī man nav precīzu datu, 2000. gadā veiktā ES apsekojuma „Prevention of violence to staff in the education sector” rezultātos ir norādīts, ka 4% no izglītības iestādēs strādājošajiem ir cietuši no fiziskas vardarbības, bet 12% ir tikuši iebiedēti.

[7] WHO, 2004, “Young people’s health in context”, “Health Behaviour in School-aged Children (HBSC) study: in ternational report from the 2001/2002 survey”, ISBN 92 890 1372 9, pēdējo reizi aplūkots 09.12.2009: http://www.hbsc.org/publications/reports.html

[8] Te būtu pilnīgi lieki uzskaitīt garu pētīto valstu sarakstu, tādēļ, ja kādu interesē, šo informāciju var iegūt apsekojuma atskaitē te: http://www.hbsc.org/publications/reports.html

[9] Latvijas fakti, 2006, „Vardarbība skolās”, ESF nacionālās programmas projekts “Kapacitātes stiprināšana nodarbinātības un dzimumu līdztiesības politikas izstrādē un ieviešanā iesaistītajām institūcijām”, Nr. VPD1/ESF/NVA/04NP/3.1.4/0001/0007