1. Nacionālā programma pret neiecietību1.1. Nacionālā programma pret neiecietību ir ļoti svarīgs solis iecietības veicināšanā un diskriminācijas izskaušanā. Apsveicams ir fakts, ka neiecietības jautājumi tiks risināti valsts līmenī. Pozitīvi vērtējams ir fakts, ka kā darba forma iecietības veicināšanai ir izvēlēta nacionālā programma uz pieciem gadiem. Tas nodrošinās sistemātiskas un ilglaicīgas aktivitātes. Cerams, ka valdība novērtēs šīs programmas svarīgumu un apstiprinās, kā arī piešķirs tai pietiekošu finansējumu.
2. Seksuālās minoritātes kā programmas mērķu grupa
2.1. Ļoti svarīgs un apsveicams ir fakts, ka šajā programmā kā viena no grupām, pret kuru pastāv vai var pastāvēt neiecietība, ir definētas seksuālās minoritātes.
2.2. Lezbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas (seksuālās minoritātes) Latvijā veido cilvēku grupu, pret kuru neiecietība ir ļoti izteikta. Programmā minētās aptaujas liecina, ka Latvijas iedzīvotāji, ja salīdzina ar citām minoritāšu grupām, visnegatīvāk attiecas tieši pret seksuālajām minoritātēm. Seksuālās minoritātes cieš ne tikai no līdzpilsoņu neiecietības – arī Latvijas politiķi un valsts amatpersonas bieži vien atklāti izrāda savu neiecietīgo attieksmi un homofobiju pret gejiem, lezbietēm un biseksuāļiem. Viņu piemērs nopietni apdraud iecietīgas attieksmes veidošanos sabiedrībā pret seksuālajām minoritātēm. Naidīgi, apmelojoši, netaisni un pazemojoši izteikumi par seksuālajām minoritātēm Latvijā netiek uztverti par nepieņemamiem un netiek sodīti.
2.3. Latvijā pastāv kritisks objektīvas informācijas trūkums par lezbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un seksualitāti vispār. Sabiedrības zināšanu līmenis šajā jomā ir minimāls un pieejamā informācija ir novecojusi un balstīta uz mītiem un stereotipiem.
2.4. Seksuālās minoritātes Latvijā cieš arī no tiesiskās diskriminācijas. Latvijas likumdošana pagaidām nenodrošina tiesisku aizsardzību pret diskrimināciju personas seksuālās orientācijas dēļ.[1] Viena dzimuma ģimenes Latvijā netiek tiesiski atzītas[2] un viena dzimuma partneriem nav nekādu iespēju tiesiski regulēt tādus jautājumus kā, piemēram, īpašums, mantošana, pensijas, sociālā apdrošināšana.[3]
2.5. Līdz ar to Nacionālās programmas pret neiecietību projektu varētu uzskatīt par nozīmīgu un progresīvu iniciatīvu, lai samazinātu neiecietību pret seksuālajām minoritātēm.
3. Plānotās aktivitātes
3.1. Atbalstāmas un apsveicamas ir pilnīgi visas programmas projektā piedāvātās aktivitātes, lai mazinātu neiecietību pret seksuālajām minoritātēm.
3.2. Kaut gan tiesību aktu izstrāde un pieņemšana, kas nodrošinātu seksuālo minoritāšu tiesības netikt diskriminētām, ir tikai viens no līdzekļiem, lai izbeigtu diskrimināciju un neiecietību uz seksuālās orientācijas pamata, tas tomēr ir ļoti svarīgs solis, kas, pirmkārt, nodrošinās seksuālajām minoritātēm tiesisku pamatu cīņai pret diskrimināciju, un, otrkārt, izteiks valsts attieksmi pret gejiem, lezbietēm, biseksuāļiem un transpersonām, dodot skaidru signālu sabiedrībai, ka šāda diskriminācija Latvijā nav pieņemama un tā tiks sodīta.
3.2.1. Apsveicami ir plāni izstrādāt likumprojektus par diskriminācijas aizliegšanu un izveidotā juristu darba grupa, kas strādā pie antidiskriminācijas koncepcijas Latvijas likumdošanā. Svarīgi, lai arī nevalstiskās organizācijas, kas darbojas seksuālo minoritāšu tiesību aizsardzības jomā, tiktu aktīvi iesaistītās grupas darbībā.
3.2.2. Programmas ietvaros būtu lietderīgi izstrādāt konkrētus pasākumus ar mērķi izglītot un informēt pašas seksuālās minoritātes par izmaiņām likumdošanā un pieejamajiem mehānismiem šo tiesību īstenošanai.
3.2.3. Programmā diemžēl nav paredzēti pasākumi tādām mērķa grupām kā juristi, tiesneši, policijas darbinieki, kas nodrošina likumu piemērošanu un tulkošanu. Ir ļoti svarīgi, lai tieši šo grupu pārstāvji tiktu informēti un izglītoti par antidiskriminācijas likumdošanu un seksuālajām minoritātēm.
3.3. Atbalstāmi ir plāni rīkot izglītojošus pasākumus un izstrādāt izglītojošus materiālus par seksuālajām minoritātēm tādām mērķa grupām kā jaunieši, sabiedrisko organizāciju līderi, cilvēktiesību eksperti, izglītības darbinieki, plašsaziņas līdzekļu darbinieki.
3.4. Par nozīmīgu programmas vājumu, kas attiecas ne tikai uz seksuālajām minoritātēm, bet arī uz citām mērķa grupām, ir uzskatāms pētījumu par (ne)iecietības cēloņiem trūkums. Programmas projektā ir iestrādātas dažādas aktivitātes un bieži tiek minēts iecietības/neiecietības monitorings. Tomēr tas vien, ka mainās cilvēku skaits, kuri ir pozitīvi (negatīvi) noskaņoti pret kādu sabiedrības grupu, nenorāda uz cēloņiem, kāpēc cilvēki maina vai nemaina savus uzskatus. Uzsākot programmas īstenošanu, būtu nepieciešams veikt plašu, detalizētu un kvalitatīvu pētījumu par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret minoritātēm:
- Kāpēc daļa cilvēku ir neiecietīgi, bet citi – iecietīgi?
- Kas veido un iespaido iecietību un neiecietību; kādi apstākļi veido attieksmi pret vienu vai citu minoritātes grupu (ģimene, plašsaziņas līdzekļi, skola, reliģiskā pārliecība, sociālais stāvoklis, vecums, izglītības līmenis, dzīves vieta u.t.t.)?
- Kas ir kopējs un atšķirīgs dažādiem neiecietības izpausmes veidiem?
Detalizēts pētījums par šādiem jautājumiem nodrošinātu teorētisku bāzi programmas īstenošanai, kas atbilstu Latvijas apstākļiem un palīdzētu izstrādāt efektīvākus pasākumus iecietības veicināšanai.
________________________
[1] Diskriminācijas aizliegums uz seksuālās orientācijas pamata ir iekļauts Diskriminācijas Novēršanas likumprojektā, kuru izstrādāja Īpašo uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās un ko šā gada 7.aprīlī pieņēma Saeima pirmajā lasījumā.
[2] Latvijas Republikas Civillikuma 35.2 pants aizliedz laulības starp viena dzimuma personām. Latvijā nav nekāda cita tiesiskā mehānisma viena dzimuma partneriem.
[3] Plašāk par diskrimināciju pret Latvijas seksuālajām minoritātēm sk. “Diskriminācija uz seksuālās orientācijas pamata Latvijā”, 2002, www.discrimination.gay.lv
Nacionālā programma pret neiecietību. Projekts
Viedokļi par Nacionālās programmas pret neiecietību projektu