Raksts

Vēstures okupētie


Datums:
17. februāris, 2009


Autori

Viktors Makarovs


Foto: I.Kundziņa © AFI

Četri no pieciem latviešu skolēniem krievvalodīgo iedzīvotāju ietekmi uz Latviju vērtē kā „negatīvu” vai „drīzāk negatīvu”.

Vēsture šķeļ Latvijas sabiedrību — šis ir izplatīts viedoklis, runājot par attiecībām starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Bet vai tiešām izpratnes par vēsturi ir tik nesavienojamas, kā pierasts domāt? Kāda ir saikne starp domstarpībām etnopolitikas jomā un atšķirīgajām vēsturiskajām identitātēm? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, tika veikts pētījums 20.gadsimta vēstures pretrunīgo jautājumu pasniegšana Latvijas skolās un muzejos. Pētījuma mērķis bija pievērsties šiem jautājumiem, balstoties uz jaunās paaudzes – Latvijas skolu vecāko klašu skolēnu — vēstures izpratni un attieksmi pret nozīmīgākajiem aizgājušā gadsimta vēstures jautājumiem. Aptaujā piedalījās četri simti 12.klašu skolēnu no astoņām Latvijas skolām ar latviešu un krievu mācību valodu.

Fakti – uz delnas

Spriežot pēc aptaujas datiem, kopumā 12.klašu skolēnu zināšanu līmenis par Latvijas 20. gadsimta vēstures faktiem ir ļoti dažāds. Ja uz jautājumu par to, kas noticis 1918.gada 18. novembrī, pareizi atbildēja gandrīz visi respondenti, tad dažu citu svarīgu notikumu un personu identificēšana sagādāja grūtības. Piemēram, 1949. gada 25.martu ar Latvijas iedzīvotāju deportācijām saistīja tikai viens no trim skolēniem, toties katrs piektais šo gadu un datumu saistīja ar Jaltas konferenci, bet citi — ar Staļina nāvi, savukārt trešdaļa vispār nespēja atbildēt uz šo jautājumu.

Kas notika 1940. gada 17. jūnijā? Atbildes variantam, ka šajā dienā PSRS karaspēks okupēja Latviju, piekrita trešdaļa respondentu skolās ar krievu mācību valodu, un šis zemais procents, visticamāk, ir saistīts ar iebildumiem pret okupācijas jēdzienu kā tādu. Taču arī latviešu skolās šo atbildi izvēlējās tikai nedaudz vairāk par pusi aptaujāto.

Iespējams, viens no visskumjākajiem rezultātiem aptaujā ir skolēnu atbildes uz jautājumu par Konstantīnu Čaksti — vēsturisku personību, kas varētu kalpot par „morālu līderi”, nešķeļot sabiedrību. Vairums aptaujāto skolēnu atbildēja, ka K. Čakste bija Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs vai Latvijas Republikas Ārlietu ministrs, un tikai viens no pieciem respondentiem viņu saistīja ar pretestības kustību Otrā Pasaules kara laikā.

Atšķirīgās interpretācijas

Ja nav būtisku atšķirību starp latviešu un krievu skolēniem faktu zināšanu līmenī, tad viedokļi par vēsturi atšķiras. Taču šīs atšķirības nav absolūtas un pārsvarā ir saistītas ar jautājumiem, kas skar PSRS ietekmi uz Latviju.

Ja Vācijas karaspēka lomu Latvijā 1941. gadā latviešu un krievu skolēni vērtē atšķirīgi, bet ne pretēji, tad par PSRS karaspēka lomu pastāv nopietnas domstarpības. Kamēr divi no trim latviešu skolēniem atbild, ka PSRS karaspēks 1944./45. gadā Latviju okupēja, tikpat daudz krievu skolēnu uzskata, ka PSRS karaspēks Latviju atbrīvoja, savukārt piektdaļa respondentu abās grupās izvēlējās nosvērtāku pozīciju — gan atbrīvoja, gan okupēja.

Atšķiras arī skats uz jautājumu par vēsturisko atbildību. Būtiskais šeit ir nevis pati pozīcija — jāuzņemas atbildība vai nē — bet tas, vai šī pozīcija tiek attiecināta konsekventi gan uz savu, gan citām grupām. Tā, piemērām, latviešu skolu skolēni atbalsta domu par Krievijas tautas vēsturisko atbildību par padomju represijām un deportācijām — tā uzskata septiņi no desmit respondentiem, toties tikai viens no desmit respondentiem uzskata, ka Latvijas tauta ir vēsturiski atbildīga par ebreju holokaustu Latvijā. Savukārt krievu skolu respondentu atbalsts domai par tautu vēsturisko atbildību kopumā ir zemāks, taču arī šajā grupā ir populārāka doma par „citas”, nevis savas grupas vēsturisko atbildību.

Nepārsteidz atbildes par svētku dienām, kas saistītas ar vēsturi. Ja krievu skolu skolēni 9. maiju viennozīmīgi vērtē pozitīvi, tad latviešu skolās viedokļi dalās puse uz pusi, toties „leģionāru gājieni” 16.martā izraisa diametrāli pretējas reakcijas — 2/3 latviešu to vērtē „pozitīvi vai drīzāk pozitīvi”, kamēr aptuveni 80% krievu skolēnu — „negatīvi vai drīzāk negatīvi”. Taču abas grupas pozitīvi vērtē 18. novembra svinības — Latvijas Republikas dibināšana ir ne tikai nacionālās vēstures stūrakmens, bet arī notikums, uz kuru pozitīvi skatās gan latviešu, gan krievu skolēni.

Kaut arī latviešu skolēni pozitīvāk nekā krievu skolu respondenti novērtēja Latvijas Republikas laikposmu 1918.—1934.gadā un Kārļa Ulmaņa periodu 1934.—1940.gadā. Abās grupās šos periodus vērtēja pārsvarā vai nu pozitīvi vai „gan pozitīvi, gan negatīvi”. Viedokļi būtiski atšķiras tikai attiecībā uz padomju periodu — tas vispopulārākais bija krievu skolās, kamēr latviešu skolēni to pārsvarā vērtēja negatīvi.

Kopumā jāatzīst, ka gan latviešu, gan krievu skolās dominē nedogmātisks skats uz vēsturi — abās grupās vairākums piekrita uzskatam, ka „ir iespējamas vairākas pareizas vēstures notikumu interpretācijas, kas pilnveido viena otru”.

Ne tikai skola

Viens no pētījuma uzdevumiem bija noskaidrot, kā skolēni uztver vēstures mācīšanās procesu skolās. Izrādījās, ka gan latviešu, gan krievu skolās mācību procesā skolēniem vairāk interesē skolotāju paskaidrojumi un ka šie paskaidrojumi pārsvarā sakrīt ar pašu skolēnu viedokļiem un priekšstatiem. Mazāku interesi bauda pamatliteratūra — mācību grāmatas, kuru saturu liela daļa skolēnu — trešdaļa latviešu un puse krievu skolās — uzskata par grūti saprotamu. Turklāt krievu skolās divas trešdaļas aptaujāto mācību grāmatas sauc par tendenciozām. No minētā izriet praktisks ieteikums — vēstures mācību grāmatām ir jāņem vērā lasītāja domas. Attiecībā uz krievu skolēniem tas nozīmē, ka tām ir jāintegrē krievvalodīgo „personiskās vēstures” Latvijas vēstures kontekstā. Iespējams, pozitīvi attieksmi pret mācību procesu ietekmētu tas, ja 12.klasē vēstures mācību grāmatas būtu arī krievu valodā. Vēstures pasniegšana skolās lielāku gandarījumu sniegs visiem, ja arī vēstures programma un mācību grāmata centīsies saprast skolēnu, nevis tikai otrādi.

Aptaujas rezultāti ļauj spriest arī par to, ar kādiem citiem faktoriem ārpus skolas ir saistīti skolēnu uzskati par vēsturi. Vislielākā ietekme ir skolotāju un tuvinieku stāstījumiem, vizuālajiem medijiem — TV, kino, video —, arī grāmatām un muzeju apmeklējumiem, bet mazāka ietekme — presei, radio un internetam. Latviešu skolu skolēni daudz vairāk nekā krievu skolēni ietekmējas no mācību grāmatām un muzeju apmeklējumiem, un tas ir dabisks rezultāts, ņemot vērā krievu skolēnu neuzticēšanos šiem informācijas avotiem.

Etnopolitiskais šķirklis

Toties nopietnas problēmas parādās jautājumos, kas ir saistīti ar mūsdienu etnopolitiskajiem jautājumiem un identitātēm. Tā četri no pieciem latviešu skolēniem kā „negatīvu”, vai „drīzāk negatīvu” vērtēja krievvalodīgo iedzīvotāju ietekmi uz Latviju, savukārt krievu skolēnu atbildes uz šo pašu jautājumu par krievvalodīgo ietekmi bija simetriski pretējas — pozitīvas. Vai šāds rezultāts ir galīgs pierādījums tam, ka vēsture ir visu etnisko domstarpību cēlonis? Drīzāk tas norāda uz tendenci režīmu ļaundarību pārnest uz etnolingvistiskajām grupām. Šī vairs nav vēstures, bet gan tās ar tās interpretācijas un izmantošanas problēma.

Uz vēstures etnopolitisko kontekstu norāda arī atšķirības starp latviešu un krievu skolēnu priekšstatiem par to, kādām ir jābūt attiecībām starp divām etnolingvistiskajām grupām. Vairāk par pusi latviešu skolēnu atbalstīja asimilatīvo „latviskās Latvijas” modeli, kurā „valsts palīdz krievvalodīgajiem pakāpeniski kļūt par latviešiem”, kamēr četri no pieciem krievu skolēniem izvēlējās „multikulturālas Latvijas” modeli, kurā „latvieši un krievvalodīgie nešķeļas pēc tautības principa, bet gan savstarpēji viens otru bagātina, līdzās pastāvot vairākām valodām un kultūrām”. Šo modeli atbalstīja arī trešdaļa latviešu skolēnu. Abās grupās tikai viens no sešiem respondentiem izvēlējās „Latviju ar divām blakus pastāvošām kopienām, kur latvieši satiekas ar latviešiem, krievvalodīgie — ar krievvalodīgajiem, nejaucoties cits cita lietās”.

Arī citi dati norāda uz to, ka tieši pēdējo divdesmit gadu notikumi daudz labāk par vēsturi izskaidro etnolingvistiskās domstarpības. Puse latviešu un divas trešdaļas krievu skolu respondentu atzina, ka, viņuprāt, 2004. gada skolu reforma (bilingvālās izglītības ieviešana mazākumtautību vidusskolās) ir ietekmējusi attiecības starp latviešu un krievvalodīgo sabiedrības daļu. Vēl viens ietekmējošais faktors ir nepilsonība. Kaut arī vairākums krievu skolu skolēnu ir Latvijas pilsoņi, gandrīz visi ir saskārušies ar pilsonības jautājumu ģimenē — tikai vienam no desmit aptaujātajiem abi vecāki pēc 1990. g. automātiski saņēma pilsonību. Svarīgu lomu spēlē arī sociālekonomiskie faktori — krievu skolu skolēniem ir vērojami negatīvāks skats uz sociālekonomiskajām pārmaiņām Latvijā kopš 1990. gada gan attiecībā uz viņu ģimeni, gan uz valsti kopumā.

Pētījuma rezultāti parāda, ka latviešu un krievu skolu skolēnu faktu zināšanas par Latvijas vēsturi ir līdzīgas, kamēr novērtējumi krasi atšķiras tikai atsevišķos aspektos. Abu grupu priekšstatos par Latvijas vēsturi ir vairāki aspekti, kas var vienot krievu un latviešu skolēnus, turklāt skolēni spēj akceptēt atšķirīgus vēsturiskos skatījumus. Apgalvojums, ka „vēsture šķeļ Latvijas sabiedrību”, ir patiess tikai tādā ziņā, ka domstarpības par vēsturi negatīvi ietekmē jau tā sašķeltu sabiedrību.

Taču ko darīt ar reāli pastāvošajām domstarpībām? Mēģinājumi „lauzt” vēsturiskās identitātes un vienādot uzskatus var būt tikai kontrproduktīvi. Nav traģēdija, ja jaunā paaudze par 20.gadsimta vēsturi nedomā vienādi, taču būtu jācenšas par to domāt kopā. Tas gan būs iespējams tikai tad, kad vēsture vairs nebūs bruģakmens, ar ko mētājas politiskajos kautiņos.


Iedegties par cilvēkiem, ne cepināties par pakalniem

Izglītība un nodarbinātība

Patriotismi Latvijā

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!