Raksts

Vēstures momentuzņēmums


Datums:
24. februāris, 2009


Autori

Marija Golubeva


Foto: Inga Kundziņa, AFI

Liedzot „krievu” skolu skolēniem atrast pozitīvas pašidentifikācijas iespējas, var padarīt viņus par pateicīgiem Krievijas propagandas klientiem, jo tā sniedz viņiem „draudzīgāku” alternatīvu.

Ir jautājumi, par kuriem racionāla diskusija ir maz iespējama, it īpaši sabiedrībās, kas joprojām cīnās ar apziņas traumām, ko atstāj savstarpēja aizvainojuma sajūta. Kā vienu no šādiem jautājumiem Latvijā var raksturot jautājumu par Latvijas vēstures mācīšanu krievu skolās. Tieši tāpēc Sorosa Fonda-Latvijā paspārnē tapušā pētījuma “20. gadsimta vēstures pretrunīgo jautājumu pasniegšana Latvijas skolās un muzejos” autorus var paslavēt kaut vai par drosmi. Tomēr, tā kā recenzijas parasti neaprobežojas ar uzslavām riskantas tēmas izvēlei, man kā recenzentam būtu jāmēģina saprast, vai pētījums dod jaunu pienesumu jautājuma izpētei, un, ja dod, tad — kādu tieši?

Hermētiskums pētījumā

Pašā sākumā autori norāda, ka pētījuma rezultāti jāuztver tikai indikatīvi. Viens no iemesliem ir tehnisks un labi pamatots — pētījuma izlase bija nepietiekoši plaša, lai tās secinājumus attiecinātu uz visām „latviešu” un „krievu” skolām. Tomēr, lasot pētījumu, kļūst skaidrs vēl kāds iemesls, kāpēc pētījuma rezultātus labāk neuztvert kā diagnozi Latvijas izglītības sistēmas spējai vai nespējai saistoši un demokrātiski pastāstīt skolēniem par Latvijas vēsturi. Šādu pētījuma formātu vislabāk raksturo angļu vārdiņš snapshot — momentuzņēmums, kas it kā fiksē šī brīža atsevišķas iezīmes, taču neļauj saskatīt kopējo ainu.

snapshot pētījums sanācis tīri labs, traucē tikai jau pieminētais reprezentativitātes trūkums — atlasītajās latviešu mācībvalodas skolās 94% skolēnu ir latvieši. Saskaņā ar daudz reprezentatīvāku (pēc atlases) pētījumu, kas tika veikts latviešu skolās pirms diviem gadiem, aptuveni 19% no skolēniem latviešu skolu vidusskolas klasēs ir vai nu cittautieši, vai nāk no jauktām ģimenēm, kas mājās izmanto divas valodas. Visbiežāk otrā valoda ir krievu. Tas, manuprāt, būtiski maina kontekstu, jo tad, kad klasē blakus latviešu skolēnam sēž skolēns, kura mamma vai tētis ir krievi, pat ļoti nacionālpatriotiski noskaņots skolotājs bieži jūt vajadzību nodarboties ar kultūru atšķirību mediāciju. Atceros vienu interviju ar literatūras skolotāju, kas, stāstot klasei par krievu negatīvajiem tēliem latviešu trimdas literatūrā, atcerējās par dažu skolēnu izcelsmi un pasteidzās piebilst, ka tā rakstnieki rakstīja par čekistiem un sarkanarmiešiem, nevis par visiem krieviem. Lūk, visīstākā kultūru attiecību „sarunāšana” kādā latviešu skolas klasē.

Pētījuma autori, savukārt, izvēlējušies „hermētiskāku” modeli, kad katram skolas veidam raksturīgā politiskās socializācijas modeļa rezultāti tiek nedaudz absolutizēti un attiecināti uz etniskām/lingvistiskām grupām, it kā robeža starp tām būtu cieta, nevis elastīga un plūstoša.

Pozitīvais paštēls

Būtiska ir ievadā pieminētā pētījuma autoru cerība apskatīt ne tikai skolēnu uzskatus par 20. gadsimta vēsturi (šie uzskati ir atspoguļoti arī agrākos pētījumos), bet arī „šo attieksmju socioloģisko raksturu”. Ir grūti spriest, vai ar „socioloģisko raksturu” domāts paplašināts socioloģiskas aptaujas jautājumu klāsts (tad viss ir izdevies), vai tomēr arī interpretācija, kas sakņojas sociālo zinātņu teorētiskā ietvarā. Šādu ietvaru pētījumā saskatīt nevar, un šis trūkums diemžēl ierobežo iegūto datu potenciālo vērtību.

No malas var likties, ka ar teorijas trūkumu nekas nav zaudēts. Beigu beigās — kāpēc izglītības politikas veidotājiem būtu jāvadās no kādām abstraktām teorētiskām atziņām, kad, lūk, dati rokā un var iet izskaust vēsturisko analfabētismu un cīnīties ar skolotājiem, kas nav spējuši iemācīt skolēniem pat elementāras zināšanas — uz jautājumu “Kas bija Konstantīns Čakste?” ap 40% skolēnu apgalvoja, ka Čakste bija Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs, bet 20% — ka Latvijas ārlietu ministrs.

Tomēr patiesu ainu mēs iegūtu tikai tad, ja salīdzinātu nepareizu atbilžu īpatsvaru ar to, cik liela uzmanība Latvijas skolā un sabiedrībā tiek pievērsta, teiksim, K.Čakstes personībai un, teiksim, Kārļa Ulmaņa personībai. Tad, ņemot vērā, ka jebkura teksta (arī mācību grāmatas) interpretācijā tiek iesaistīti tā saucamie konteksta modeļi[1], mēs saprastu, ka, tā kā skolēniem reti nācies sastapties ar K.Čakstes vārdu, viņiem tas arī ne ar ko neasociējas. Vai tā ir skolēnu vai skolotāju vaina, vai, teiksim, vienkāršas sekas, kas izriet no tā, ka nevienos svētkos demokrātiskās pretestības līdera vārds nav pieminēts un Rīgas centrā nav nevienas nopietnas zīmes, kas iezīmētu viņa vietu Latvijas atmiņas topogrāfijā, veidojot „atmiņas vietu” — lieu de memoire [2].

Tāpat kā agrāki pētījumi, arī šīs iezīmē būtiskas atšķirības starp latviešu un krievu mācībvalodas skolu skolēnu uzskatiem par Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Ir arī pozitīvas ziņas — 18. novembri abu skolu veidu skolēni, šķiet, uztver pozitīvi. Tomēr radikāli atšķiras to notikumu vērtējumi, kas met ēnu uz „savu” grupu. „Krievu” skolu skolēni neuzskata, ka Krievijai jāuzņemas atbildība par padomju laika deportācijām, savukārt „latviešu” skolu skolēni neuzskata, ka Latvijas tautai jāuzņemas atbildība par šeit notikušo ebreju holokaustu.

Būtu skumji, ja kāds pētījuma rezultātus uztvers kā signālu, ka vajag steidzami izskaust „nepareizus” uzskatus „krievu” skolās, kur lielākā daļa skolēnu, kā vēlreiz pārliecinājāmies, neatzīst 1940. gada okupāciju. Spiediens uz skolotājiem, kas stundās pauž viedokļus par vēsturiskiem notikumiem, kas nopietni atšķiras no mācību grāmatu interpretācijas, var radīt tikai vēl lielāku pretestību. Tiem, kas vēlētos, lai krievu minoritātes skolas Latvijā neatražotu kaimiņvalsts propagandu par 20. gadsimta vēsturi, būtu jāvelta lielāka uzmanība vienai mūsdienu pedagoģijas atziņai: visiem cilvēkiem, tajā skaitā skolēniem, kas nāk no padomju laika imigrācijas ģimenēm, ir nepieciešamība pēc pozitīva paštēla. Nespēja atrast pozitīvas pašidentifikacijas iespējas mācību saturā var novest (un bieži arī noved) pie antisociālas uzvedības, sliktākiem izglītības rādītājiem un pie atsvešinātības[3]. Tātad, liedzot „krievu” skolu skolēniem atrast pozitīvas pašidentifikācijas iespējas, tajā skaitā vēstures grāmatu saturā, var sasniegt tikai un vienīgi lielāku nesekmību un antisociālu uzvedību viņu vidū, turklāt padarīt viņus par pateicīgiem Krievijas propagandas klientiem, jo tā sniedz viņiem „draudzīgāku” alternatīvu. Ja vēstures mācību grāmatu saturs Latvijā nepiedāvā skolēniem, kas nāk no krievu ģimenēm, iespēju lepoties ar vismaz dažu viņu tautiešu sasniegumiem, kaut vai ar krievu disidentu drosmi demokrātijas ideju aizstāvībā tajā pašā PSRS 20. gadsimtā, viņi var labprāt pieņemt „draudzīgu” piedāvājumu lepoties ar krievu karavadoņiem un identificēties ar kaimiņvalsts ideoloģiju. Rezultātā Latvija kā valsts ar ļoti ierobežotiem cilvēkresursiem zaudēs vairāk nekā iegūs.

Visbeidzot, šķietami nepārvaramu vēsturisku uzskatu konfliktu var pārvarēt, ja visā izglītības sistēmā saliktu jaunus vērtību akcentus, kā būtiskākos uzsverot cilvēka cieņas un demokrātijas principus (demokrātijas princips saskaņā ar Satversmi ir arī Latvijas valstiskuma pamatprincips), un piedāvājot skolēniem vēsturisko notikumu interpretācijas rāmi, kas priekšplānā konsekventi izvirza tieši demokrātijas vērtības. Tas neļaus falsificēt nedemokrātisku režīmu rīcības analīzi ar nostalģiskiem apcerējumiem par to, ka kāds tikai „gribēja, kā labāk”, un noņems spriedzi, ko neizbēgami ievieš jebkura vēstures vērtēšana kā „mūsējo” un „viņu” rīcības vērtēšanas dihotomija, it īpaši, ja „viņu” pēcteči sēž tepat klasē.

_________________________

[1] Teun A. Van Dijk and Walter Kintsch (1983), Strategies of discourse comprehension.

[2] Pim den Boer, ‘Loci memoriae – lieuz de memoire’(2008), Cultural Memory Studies. An International and Interdisciplinary Handbook. Edited by Erll, Astrid; Nünning, Ansgar; Young, Sara B. Berlin, New York (Walter de Gruyter).

[3] Jim Cummins (2001). Negotiating identities: Education for empowerment in a diverse society. 2nd Edition. Los Angeles: California Association for Bilingual Education.


20. gadsimta vēstures pretrunīgo jautājumu pasniegšana Latvijas skolās un muzejos

Iedegties par cilvēkiem, ne cepināties par pakalniem

Patriotismi Latvijā

Vēstures okupētie

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!